Ievads

Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. novembra Direktīvas 2014/104/ES par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (turpmāk – Direktīva) 17. panta 2 punkts noteic: "Karteļa izdarītu pārkāpumu gadījumos tiek pieņemts, ka ir radies kaitējums. Pārkāpējam ir tiesības atspēkot minēto prezumpciju." Pārņemot Direktīvu, Latvijas likumdevējs ir gājis vēl soli tālāk, Konkurences likuma 21. panta trešajā daļā paredzot ne vien minētajai Direktīvas normai analogu noteikumu, ka karteļa gadījumā pastāv atspēkojama zaudējumu esamības prezumpcija, bet arī to, ka karteļa gadījumā pastāv arī noteikta zaudējumu apmēra prezumpcija 10 % cenas paaugstinājuma apmērā. Arī šī prezumpcija ir atspēkojama. Prasītājs var mēģināt vispārējā kārtībā pierādīt, ka konkrētajā gadījumā kartelis ir radījis lielāku cenu paaugstinājumu. Savukārt atbildētājs var mēģināt vispārējā kārtībā pierādīt, ka cenas paaugstinājums ir mazāks vai pat vispār nav bijis.

Iztulkojot Direktīvas normas, Eiropas Savienības Tiesa 2022. gada 22. jūnija spriedumā lietā C-267/20 Volvo AB (publ), DAF Trucks NV pret RM norādīja, ka Direktīvas 17. panta 2. punktā paredzētā zaudējumu esamības prezumpcija ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir materiālo tiesību norma, kas nav attiecināma uz zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kas, lai gan ir celta pēc to tiesību normu stāšanās spēkā, ar kurām Direktīva novēloti ir transponēta dalībvalsts tiesībās, attiecas uz konkurences tiesību pārkāpumu, kas bija beidzies pirms Direktīvas transponēšanas termiņa beigām. Autors ir sastapies ar dažādiem viedokļiem, vai šāds pats secinājums būtu attiecināms uz Konkurences likuma 21. panta trešajā daļā paredzēto zaudējumu apmēra prezumpciju.