5. Jūnijs 2018 /NR. 23 (1029)
Skaidrojumi. Viedokļi
Satversmes tiesas konsekventā cīņa ar Saeimas populismu
1
Jeb atgriežoties pie jautājuma par zemes piespiedu nomas maksu
Arta Snipe
zvērināta advokāte, ZAB "Amicus Curiae" vadītāja 

2018. gada 12. aprīlī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2017-17-01, ar kuru atzina 2017. gada 1. jūnija likuma "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" 1. pantu un 2017. gada 22. jūnija likumu "Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"" par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un par spēkā neesošu no 2019. gada 1. maija. Šajā rakstā autore analīzē konsekvences un aktuālos jautājumus, kas izriet no konkrētā Satversmes tiesas sprieduma.

Minētā lieta1 Satversmes tiesā bija ierosināta pēc Izraēlas valsts pavalstnieces Soņas Traubes konstitucionālās sūdzības, lietai vēlāk pievienojot pēc pieteicēju Ērika Jaunzema, Solvitas Zanderes, Agra Jura Amoliņa, Mihaila Farbtuha un Žanetes Aščukas konstitucionālajām sūdzībām ierosinātās lietas, kurās tāpat bija apstrīdēta šo normu satversmība.

Visi pieteicēji savās konstitucionālajās sūdzībās norādīja, ka apstrīdētās normas, kas noteica zemes likumiskās (piespiedu) nomas maksas samazinājumu 2018.–2020. gadā (attiecīgi līdz 5 %, līdz 4 % un līdz 3 % no zemes gabala kadastrālās vērtības attiecīgajā gadā) ir pretrunā Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu, kā arī Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam.

Satversmes tiesa apstrīdētajās normās ietverto nomas maksas aprobežojumu ir atzinusi par antikonstitucionālu, tomēr konkrētu strīdu izšķiršanā būtiski ir jautājumi: ko nozīmē Satversmes tiesas spriedumā norādītais, ka normas tiek atzītas par spēkā neesošām no 2019. gada 1. maija? Kādas tiesību normas un kā regulē zemes un ēkas īpašnieku tiesiskās attiecības tagad? Kāds ir maksājamās zemes nomas maksas apmērs, ja puses nespēj par to vienoties?

Meklējot atbildes uz šiem it kā praktiskajiem jautājumiem, ir jākonstatē, ka Satversmes tiesa, taisot spriedumu šajā lietā, konsekventi ir sekojusi savai līdzšinējai praksei un tās taisītais spriedums daļā par normu spēkā neesamību no 2019. gada 1. maija, lai arī sākotnēji var likties pretrunīgs vai daļēji nemotivēts, ir loģisks un no iepriekšējās Satversmes tiesas prakses un atziņām secīgi izrietošs, ko apstiprina arī Satversmes tiesas priekšsēdētājas preses konferencē sprieduma sakarā teiktais.

 

Satversmes tiesas sprieduma saistošais spēks

Satversmes tiesas likuma 31. panta 13. punkts un 32. panta pirmā daļa nosaka, ka Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams un stājas spēkā pasludināšanas brīdī. Savukārt šā likuma 32. panta otrā daļa nosaka, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. No minētā izriet, ka Satversmes tiesas spriedums ir obligāts un saistošs arī pašai Satversmes tiesai, proti, atšķirībā no rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākās tiesas, kas ir tiesīgas (un kurām pat konkrētos apstākļos ir pienākums) atkāpties no līdzšinējās tiesu prakses un judikatūras, veidojot jaunu judikatūru un formulējot no līdzšinējām atziņām atšķirīgas judikatūras tēzes, Satversmes tiesai šādu tiesību nav. Konkrētās lietas kontekstā minētais nozīmē gan to, ka Satversmes tiesa, būdama saistīta ar iepriekš lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 lemto, nevarētu atzīt par Satversmei atbilstošu apstrīdētajās normās noteikto zemes nomas maksas apmēru, gan to, ka atbilstoši tēzēm, kas formulētas lietā Nr. 2005-25-01, Satversmes tiesa nevarēja atjaunot spēku likuma iepriekšējai redakcijai (kāda tā bija pirms Satversmei neatbilstošo grozījumu jeb apstrīdēto normu pieņemšanas).

Satversmes tiesas likuma 32. pants sasaucas ar likuma "Par tiesu varu" 16. pantu, kas tā plašākā tvēruma dēļ ir jāievēro visām valsts un pašvaldību institūcijām – ne tikai uz sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī attiecībā uz sprieduma motīviem, proti, tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir ne vien jāņem vērā, bet pat ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Tāpēc pamatoti, loģiski un likumīgi bija Saeimas Juridiskā biroja iebildumi pret apstrīdētās normas pieņemšanu.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Kritiķis
5. Jūnijs 2018 / 11:13
3
ATBILDĒT
1. Rakstā pausts nepareizs secinājums, ka ST nevar atkāpties no savas judikatūras. ST var atkāpties. Tā nebūtu judikatūra, ja nevarētu atkāpties. Tāpat Satversmes tiesa, mainoties apstākļiem, var atzīt reiz kādu normu par atbilstošu Satversmei pat, ja kāda norma ir prettiesiska. Piemēram: krīzes apstākļos norma tiesiska, nekrīzes apstākļos norma ir tiesiska. Normu var pieņemt atkārtoti, ja ir krīze utt.

2. Rakstā norādītās iespējas, kā piemērot normas, kuras ir atzītas par neatbilstošām Satversmei, nav pareizas, jo īpaši iespēja tiesām nepiemērot šīs normas vai vēl vairāk – pateikt, ka tiesas var piemērot vecās normas redakcijas. Neatbilstība Satversmei un spēkā neesamība ir divas dažādas lietas. Norma var būt neatbilstoša Satversmei, bet no tiesiskās drošības perspektīvas, normai var būt nepieciešams palikt spēkā. Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesa atzina, ka normas zaudē savu spēku 2019.gada 1.maija. Tāpēc tiesas nevar nepiemērot tiesību normas, kuras atzītas par neatbilstošām Satversmei. Tiesām tās ir jāpiemēro. Var interpretēt normas Satversmes gaismā un Satversmes tiesas sprieduma gaismā, bet no normām atkāpties nevar. Papildus, ja kāds iesniegs konstitucionālo sūdzību par šīm normām, tad visticamāk, ka ST atsacīsies ierosināt lietu, pasakot, ka lieta ir izlemta, un vajadzēja būt aktīvākam agrāk.

3. Rakstā norādītais par iespēju pieprasīt atlīdzināt zaudējumus no valsts nav pareizs. Normas ir atzītas par neatbilstošām Satversmei, tomēr tās ir spēkā esošas, un līdz 2019.gada 1.maijam ir pienākums piemērot. Ja normas tiktu atceltas ar atpakaļejošu spēku, varētu domāt par zaudējumu atlīdzinājumu, bet nekādā gadījumā situācijā, kad spriedumam ir piemērots uz nākotni vērsts spēks.

4. Rakstā norādītais, ka ir tieši piemērojams Satversmes 105.pants, ņemot vērā, ka ST ir atzinusi normas par neatbilstošām, nav pareizs. Kā minēju, ir jānošķir neatbilstība no spēkā neesamības. Ir neatbilstība, bet normas ir spēkā esošas. Ja pateiktu, ka ir tieši piemērojams Satversmes 105.pants, tas būtu pilnīgi neloģisks secinājums, jo tad būtu jautājums: kāpēc ST vispār lēma par laiku, kad normas zaudēs spēku? Arī ST spriedums daļā par laiku, kad norma zaudē spēku, ir vispārsaistošs.

5. Atsauce uz spriedumu lietā Nr. SKA-281/2016 nav pareiza, neņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļos, kāpēc AT taisīja tādu spriedumu. Proti, pēc būtības tas bija ST kļūdas dēļ, jo neatcēla tiesību normu pret ieinteresēto privātpersonu ar atpakaļejošu spēku, un ST teica AT, ka nelems šo jautājumu atkārtoti. Tā rezultātā, ja AT neko nebūtu darījusi, ciestu persona. Tas nebija pieļaujams. Jānorāda, ka šis spriedums vispār nav labais piemērs, jo tas, kad norma zaudē spēku, ir ekskluzīvi noteikt ST kompetencē. Tiesas nevar labot Satversmes tiesas spriedumu daļā par to, kad norma zaudē spēku. Ja Satversmes tiesa ir pateikusi, ka norma zaudē spēku laikā “A”, tad tā arī zaudē spēku laikā “A”, un neviens cits – pat AT – nevar pateikt, ka norma zaudē spēku laikā “B”.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties