Vērtējot līdz šim veiktos Civillikuma grozījumus, jāsecina, ka grozījumu veikšana parasti notiek ar zināmām grūtībām, konservatīvi pieturoties pie pašreizējā regulējuma un grozījumus veicot stipri vien piesardzīgi. Līdz ar to pastāv vēl ļoti daudz jomu, kurās iespējama Civillikuma uzlabošana, paredzot mūsdienu civiltiesiskajām attiecībām atbilstošāku regulējumu. To skaitā ietilpst jautājums par tiesību vienpusēji atkāpties no līguma paredzēšanu Civillikumā, tādējādi mīkstinot pacta sunt servanda principu. Šis jautājums tika aktualizēts 2007. gadā, nesekmīgi virzot grozījumus Civillikuma 1587. pantā un saistīto priekšlikumu par 1592.¹ panta iekļaušanu Civillikumā.¹

Kopš 2007. gada ir pagājis laiks, un šajā laika posmā ir tapuši vairāki jauni līgumtiesību tiesību unifikācijas dokumenti, kā Kopējā modeļa projekts (Draft Common Frame of Reference, turpmāk – DCFR) un priekšlikums regulai "Par vienotiem Eiropas tirdzniecības noteikumiem" (turpmāk – CESL).² Šie līgumtiesību unifikācijas dokumenti, neskatoties uz to, ka DCFR nav saistoša rakstura un CESL vēl nav pieņemts, jau ir atzīti par, iespējams, labāko priekšlikumu līgumtiesību regulējumam, jo tie ir balstīti plašā, tiesības salīdzinošā izpētē, kuru veica starptautiska līgumtiesību ekspertu komanda.³ CESL un DCFR tiek saukti par modernu un laikmetam atbilstošu līgumtiesību regulējumu.⁴

DCFR mērķis ir būt par tool box (tulk. no angļu val. – instrumentu kaste) līgumtiesību reformu īstenotājiem, savukārt CESL šāds mērķis gan nav noteikts, taču, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, CESL spēj pildīt šādu funkciju. Turklāt likumdevējs, pārskatot līgumtiesību regulējumu, nemaz nevar ignorēt CESL, DCFR un ANO konvencijas "Par starptautiskiem preču pirkuma – pārdevuma līgumiem" (turpmāk – CISG) regulējumu, ņemot vērā to, cik plaša ir vai ir plānota šo aktu piemērošana.⁵

Šā raksta mērķis ir analizēt tiesību vienpusēji atkāpties no pirkuma līguma regulējumu Civillikumā, salīdzināt to ar CESL ietverto regulējumu un sniegt priekšlikumus Civillikuma pilnveidošanai. Šajā rakstā tiesības vienpusēji atkāpties no līguma ir skatītas tikai pirkuma līguma kontekstā, ņemot vērā, ka CESL runā tikai par pirkuma līgumiem, līgumiem par digitālā satura piegādi un saistīto pakalpojumu līgumiem,⁶ kā arī ievērojot to, ka sekas un rezultāts, kāds iestājas, vienpusēji izbeidzot līgumu, varētu atšķirties pēc līguma veida.

1. Tiesību vienpusēji atkāpties no līguma Civillikumā raksturojums

Vispārīgais Civillikuma 1587. pantā nostiprinātais princips pacta sunt servanda paredz, ka līgumi ir jāpilda un nav pieļaujama atkāpšanās no līguma, arī ne tad, ja darījumam piemīt sevišķs smagums, ne arī vēlāk radušos izpildījuma grūtību dēļ un pat ne tad, ja otra puse līgumu nepilda.⁷ Atkāpšanās no līguma nav pieļaujama pat tad, ja puse sedz visus zaudējumus. Šis pamatprincips ir attiecināms arī uz pirkuma līgumu, uzsverot, ka vienpusēja atkāpšanās no pirkuma līguma nav atļauta pat tad, ja otra puse neizpilda savu saistību.⁸ Tomēr iespēja atkāpties no līguma nav izslēgta pilnībā un ir pieļaujama gadījumos, kad tā ir pamatota ar līguma raksturu, ja to atļauj likums vai arī puses šādu tiesību sev ir pielīgušas.⁹

Civillikuma 2040. pants attiecībā uz pirkuma līgumiem paredz iespēju vienai līguma pusei prasīt līguma atcelšanu (t.i., vērsties tiesā ar prasību atcelt līgumu), kaut gan faktiski šis uzskaitījums ir tikai Civillikuma citos pantos minēto iespēju kopsavilkums.