Darījumu apstrīdēšanas un zaudējumu piedziņas institūts ir līdzeklis mantas atgūšanai parādnieka maksātnespējas procesa ietvaros, kas palīdz pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus. Taču vienlaikus šiem institūtiem ir preventīva nozīme, lai pašu parādnieku un citus komerctiesiskās apgrozības dalībniekus atturētu no tādām darbībām, kas parādnieka faktiskas maksātnespējas apstākļos rada kaitējumu kreditoru kopuma interesēm. Tiesu praksei šo kategoriju lietās ir ļoti būtiska loma komerctiesiskās apgrozības drošības un stabilitātes nodrošināšanā.

Darījumu apstrīdēšanas tiesu prakse

Tiesiskais pamats darījumu apstrīdēšanai un atzīšanai par spēkā neesošu maksātnespējas procesa ietvaros ir Maksātnespējas likuma¹ 96. pants,² kas nosaka administratora pienākumu izvērtēt parādnieka darījumus un celt tiesā prasību par darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, ja tas atbilst šajā panta noteiktajiem apstrīdēšanas kritērijiem. Saskaņā ar šī panta pirmās daļas 1. un 2. punktu darījums ir atzīstams par spēkā neesošu, ja:

1. ar darījumu ir nodarīti zaudējumi parādniekam;

2. darījums ir noslēgts trīs gadu laikā pirms juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas dienas;

3. darījuma otra puse ir zinājusi vai tai bija jāzina par zaudējumu nodarīšanu.

Ja darījums, ar kuru ir nodarīti zaudējumi, ir noslēgts pēc juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanas vai trīs mēnešu laika pirms procesa pasludināšanas, darījums ir atzīstams par spēkā neesošu neatkarīgi no tā, vai otra darījuma puse zināja vai tai bija jāzina par zaudējumu nodarīšanu.

Ja darījums ir slēgts ar ieinteresēto personu Maksātnespējas likuma izpratnē, tiek pieņemts, ka šī persona zināja par zaudējumu nodarīšanu, ja vien nepierāda pretējo (Maksātnespējas likuma 96. panta otra daļa).

Apstrīdama darījuma izpratne

Saskaņā ar Civillikuma 1403. pantu tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai. Tipiskākais darījuma veids ir līgums, kurā puses vienojas par darījuma priekšmetu un citiem noteikumiem. Darījumu apstrīdēšanas lietu analīze rāda, ka zaudējumus radošus darījumus praksē var iedalīt divas kategorijās:

1. darījumi, kuru noteikumi ir zaudējumus radoši (neizdevīgi parādniekam);

2. darījumi, kuru formālie noteikumi atbilst normālai komercpraksei, taču darījumu izpilde ir zaudējumus radoša.

Tipiski gadījumi, kad darījuma noteikumi paši par sevi rada zaudējumus gan parādniekam, gan arī kreditoriem, ir parādnieka mantas atsavināšana bez atlīdzības vai par neadekvāti zemu atlīdzību, tādā veidā samazinot parādnieka aktīvu apmēru, no kura varētu segt kreditoru prasījumus.

Taču bieži vien praksē zaudējumu radīšana neaprobežojas ar atsevišķa un parādniekam neizdevīga līguma noslēgšanu.