Masu slepkavība, ko Norvēģijā nesen izdarīja pašpasludinātais nācijas un Eiropas glābējs, bet patiesībā acīmredzami psihopātisks sadists, šajā valstī ir raisījusi diskusijas par kriminālsodu politiku. Šādas sarunas norvēģu traģēdijas iespaidā, protams, notiek arī Latvijā. Atliek uz mirkli iedomāties – kādā izmisumā bija uz salas iesprostotie pusaudži, kad saprata, ka nav kur glābties un ka slepkava metodiski apšauj visus pēc kārtas, vai iztēloties, kā jūtas upuru vecāki, – lai Rietumu pasaulē izkoptais uzskats par to, ka nāves sods nav pieļaujams un ka kriminālsods principā nedrīkst būt nežēlīgs un cilvēka cieņu pazemojošs, pēkšņi liktos diezgan vāji pamatots.

Sabiedrības niknuma ogles vēl karstākas uzpūš norvēģu monstra žēlabas, ka pret viņu, nabadziņu, lūk, nežēlīgi izturoties, jo tiesnesis izlēmis pagarināt viņa turēšanu vieninieka kamerā un liedzot kontaktēties ar ārpasauli. Pat cietuma bibliotēku zinātkārais jauneklis nevarot apmeklēt! Interesanti, ko gan viņš tur gribētu lasīt? Ņemot vērā, ka slepkavnieks esot izmeklētājiem jautājis, cik plaši medijos aprakstīti viņa “varoņdarbi” un viņš pats, šādas ziņas droši vien būtu viņa galvenā lasāmviela. (Jāsaka, šī bija īstā reize, kad mediji, kopīgi vienojoties, būtu varējuši “sist ar klusumu” – nepublicēt slepkavas nedabiski iestudētās fotosalona bildes, neaprakstīt viņa personisko dzīvi un detalizēti neatreferēt murgainos sacerējumus! Tādējādi neļaujot viņam sasniegt vienu no galvenajiem šāda tipa noziedznieku mērķiem – kļūt par “zvaigzni”, kā arī neveicināt noziedznieka sekotāju rašanos.)

Cieņu un apbrīnu raisa nesen redzētie dokumentālie kadri, kur simtiem tūkstošu cilvēku apmeklētos upuru piemiņas pasākumos Oslo un citās Norvēģijas pilsētās vairākkārt izskanēja apgalvojums, ka pat šāda traģēdija nesalauzīs tautas garu un uzticību vispārcilvēciskām vērtībām un ka vienīgā atbilde uz vardarbību būs miers un mīlestība.

Taču, atklāti runājot, domāju, ka lielākajai daļai upuru ģimeņu vienīgais, kas ļauj samierināties ar nāvessoda (un pat mūža ieslodzījuma!) neesamību par šāda mēroga noziegumiem Norvēģijā, ir doma, ka ilgstošs ieslodzījums patiesībā ir mokošāks nekā lode pakausī. Un ka mirušie bērni apciemos savu slepkavu gan dienu, gan nakti visās šim ne-cilvēkam atlikušajās dzīves stundās. Un ka gala beigās viņš pieredzēs elles mokas – ja ne šajā, tad citā saulē, par kuras esamību viņš pats kā fundamentāls kristietis taču nešaubās.