Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) 2014.gada 23.septembrī pasludināja spriedumu lietā O.G. pret Latviju, vienbalsīgi atzīstot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 5.panta 1.punkta (tiesības uz brīvību un drošību) un 5.panta 4.punkta (brīvības ierobežošanas likumības kontrole) pārkāpums saistībā ar medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu un iesniedzēja ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā uz vairāk nekā septiņiem mēnešiem.

Iesniedzējs lūdza atlīdzināt viņam nodarītos zaudējumus 764 000 EUR apmērā un tiesvedības izmaksas 3162 EUR, kā arī piespriest viņam morālo kompensāciju 79 000 EUR apmērā, taču Tiesa šo prasību apmierināja tikai daļēji, piespriežot atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu 10 000 EUR un tiesvedības izmaksām 50 EUR apmērā.

Vērtējot iesniedzēja sūdzību par efektīvas kontroles trūkumu pār viņam piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, Tiesa iesākumā noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka šī sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības, jo iesniedzējs pirms vēršanās Tiesā nebija izmantojis visus viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa atzīmēja, ka, tā kā iesniedzējs pats nebija piedalījies Rīgas apgabaltiesas sēdē, kurā viņam tika piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, atbilstoši spēkā esošajam Kriminālprocesa likuma regulējumam to pārsūdzēt viņš varētu tikai ar citas personas starpniecību, kuras lēmumu iesniedzējs nekādā veidā nevarētu ietekmēt. Tiesa arī uzskatīja, ka citi norādītie tiesību aizsardzības līdzekļi, piemēram, vēršanās Latvijas Republikas prokuratūras iestādēs vai Latvijas Zvērināto advokātu kolēģijā, nebija tieši saistīti ar iesniedzējam piemēroto brīvības ierobežojumu un tādēļ nebija jāizsmeļ. Tā kā iesniedzējs nebija tiesīgs pārsūdzēt lēmumu, kas bija pieņemts tiesas sēdē, kurā viņš pats nepiedalījās, bet citi iesniedzēja tiesām adresētie lūgumi par piemērotā piespiedu līdzekļa atcelšanu tika atstāti bez izskatīšanas, Tiesa konstatēja Konvencijas 5.panta 4.punkta pārkāpumu.

Vērtējot iesniedzēja sūdzības par viņam piemērotā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa tiesiskumu (Konvencijas 5.panta 1.punkts), Tiesa noraidīja valdības iebildumus, ka šī sūdzība nav izskatāma pēc būtības, jo iesniedzējs nebija ievērojis Konvencijā noteikto sešu mēnešu termiņš sūdzības iesniegšanai un pirms vēršanās Tiesā iesniedzējs nebija izmantojis visus viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesa konstatēja, ka puses lietā bija vienisprātis, ka iesniedzējs netika iepazīstināts ar Rīgas apgabaltiesas 2008.gada 20.augusta lēmumu, ar kuru viņam tika piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis. Tiesa arī norādīja, ka sešu mēnešu termiņa aprēķinā nav piemērojams datums, kurā par Rīgas apgabaltiesas lēmumu uzzināja prokurora un tiesas nozīmētās iesniedzēja aizstāve un pārstāve. Proti, Tiesa pievērsa uzmanību iesniedzēja apgalvojumam, ka viņam ar aizstāvi un pārstāvi nebija nekādu kontaktu un tādēļ viņas nevarēja tikt uzskatītas par „iesniedzēja interešu pārstāvēm” Tiesas judikatūras izpratnē. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka pirmo reizi par 2008.gada 20.augusta lēmuma esamību un saturu iesniedzējs uzzināja 2009.gada 22.oktobrī, jau pēc viņa ievietošanas psihiatriskajā slimnīcā.

Atsaucoties uz tiem pašiem apsvērumiem, uz kuriem tā balstījās, vērtējot iesniedzēja sūdzību par Konvencijas 5.panta 4.punktu, Tiesa arī noraidīja valdības iebildumu, ka lietā nebija izsmelti tiesību aizsardzības līdzekļi, jo pie pastāvošā regulējuma iesniedzējam šādas iespējas faktiski nebija.

Vērtējot pēc būtības iesniedzēja sūdzību par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa tiesiskumu, Tiesa izvērtēja, vai viņam piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis atbilst Konvencijas 5.panta 1(b) (personas likumīgs apcietinājums sakarā ar nepakļaušanos tiesas nolēmumam) un (e) (garīgi slimas personas likumīgs apcietinājums) apakšpunktiem. Tiesa vēlreiz atkārtoja tās secinājumus, proti, ka iesniedzējs nebija informēts par 2008.gada 20. augusta Rīgas apgabaltiesas lēmuma saturu un tādējādi nebija pamats sagaidīt, ka viņš varētu izpildīt šī lēmuma prasības. Tādēļ Tiesa uzskatīja, ka iesniedzējam piemērotais medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis nebija tiesisks Konvencijas 5.panta 1(b) apakšpunkta izpratnē. Savukārt vērtējot, vai lietā ir tikušas ievērotas Konvencijas 5.panta 1(e) apakšpunkta prasības, Tiesa konstatēja, ka lēmuma pieņemšanas brīdī Rīgas apgabaltiesai nebija pieejama aktuālā informācija par iesniedzēja veselības stāvokli, kā arī tiesa nebija izrādījusi pienācīgu rūpību un pārliecinājusies, vai, ņemot vērā iesniedzēja veselības stāvokli, bija nepieciešams ierobežot viņa brīvību.

Fakti lietā O.G. pret Latviju

2004.gadā iesniedzējs tika saukts pie kriminālatbildības par krāpšanu, un 2006.gada oktobrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa piesprieda iesniedzējam sešu mēnešu nosacītu brīvības atņemšanu.

Iesniedzējs pārsūdzēja šo spriedumu. Apelācijas tiesvedības laikā iesniedzējs tiesas sēdēs sāka uzvesties agresīvi un sniegt pretrunīgas liecības, kā rezultātā iesniedzējam tika nozīmēta papildus ambulatorā tiesu psihiatriskā ekspertīze. Ekspertīzes slēdziena rezultātā atbildīgais tiesnesis pieņēma lēmumu uzsākt procesu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanai iesniedzējam. Iesniedzēja māte tika uzaicināta ierasties tiesas sēdē kā sava dēla pārstāve.

Tā kā iesniedzēja māte sava vecuma un veselības stāvokļa dēļ atteicās būt par sava dēla pārstāvi tiesas procesā, par iesniedzēja pārstāvi tika nozīmēta viņa ārstējošā ārste. Tiesa nolēma veikt iesniedzējam atkārtotu tiesu psihiatrisko ekspertīzi.

Pamatojoties uz VSIA „Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs” (Centrs) ekspertīzes slēdzienu, Rīgas apgabaltiesa atbrīvoja iesniedzēju no kriminālatbildības un nozīmēja medicīniska rakstura piespiedu līdzekli – ārstēšanu ambulatori. Lēmuma izpildes uzraudzība tika nodota Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesai.

Iesniedzējs vērsās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā ar lūgumu pārskatīt piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, apgalvojot, ka viņa veselības stāvoklis ir uzlabojies. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pieprasīja Centra viedokli, kas rekomendēja atstāt spēkā piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli.

2010.gada maijā Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa uzsāka iesniedzējam piemērotā medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa turpmākās piemērošanas nepieciešamības izvērtēšanu. Pēc tiesas lūguma tika veikta iesniedzēja veselības stāvokļa ekspertīze, kuras rezultātā Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolēma negrozīt iesniedzējam piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli.

Paralēli minētajam, 2007.gadā Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldē pret iesniedzēju tika ierosināts kriminālprocess par slimības pabalsta izkrāpšanu lielā apmērā no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras. Kriminālprocesa ietvaros veiktās tiesu psihiatriskās ekspertīzes rezultātā tika rekomendēts piemērot iesniedzējam medicīniska rakstura piespiedu līdzekli – ārstēšanu ambulatori medicīnas iestādē. Arī šajā kriminālprocesā par iesniedzēja pārstāvi tika atzīta viņa ārstējošā ārste.

Ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu iesniedzējam tika noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis – ārstēšanās vispārējā tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā). Iesniedzējs pats tiesas sēdē nepiedalījās, taču viņa intereses pārstāvēja aizstāve un likumīgā pārstāve (ārstējošā ārste).

Iesniedzējs vairākkārt vērsās Rīgas apgabaltiesā un Augstākajā tiesā, lūdzot atcelt viņam piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli, bet, pamatojoties uz konsīlija slēdzienu, Rīgas apgabaltiesa lūgumu noraidīja.

2010.gada martā, izvērtējot iesniedzēja veselības stāvokli, ārstu konsīlijs ierosināja grozīt piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli uz ārstēšanu ambulatori. 2010.gada maijā Rīgas apgabaltiesa grozīja iesniedzējam piemēroto medicīniska rakstura piespiedu līdzekli. Iesniedzējs tika izrakstīts no Centra 2010.gada jūnijā.