Latvija un citas valstis-atbildētājas izvirzīja vairākus apsvērumus, kādēļ iesniedzēju sūdzības nebūtu pieņemamas izskatīšanai pēc būtības. Pirmkārt, iesniedzēji nav bijuši valstu-atbildētāju jurisdikcijā, izņemot Portugāli, kur iesniedzēji dzīvoja. Otrkārt, iesniedzēji nebija uzskatāmi par iespējama Konvencijas pārkāpuma upuriem, jo sūdzības bija drīzāk uzskatāmas par sūdzībām vispārības labā. Treškārt, iesniedzēji nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Ceturtkārt, iesniedzēju sūdzības acīmredzami bija ārpus attiecīgo Konvencijas normu materiāltiesiskā tvēruma, kā arī citus argumentus. Vienlaikus Latvija un citas valstis-atbildētājas atzina, ka klimata pārmaiņu radītais apdraudējums ir acīmredzams un nepieciešamība valstīm veikt nekavējošus pasākumus, lai to novērstu, ir skaidra.

Vispirms Tiesa noraidīja iesniedzēju sūdzības pret Ukrainu, jo iesniedzēji tās bija atsaukuši un nebija citu iemeslu, kas pieprasītu lietas turpmāku izskatīšanu.

Attiecībā uz iesniedzēju sūdzību pret Krieviju Tiesa secināja, ka tai ir kompetence izskatīt sūdzības pret Krieviju par laika periodu līdz 2022. gada 16. septembrim, taču sūdzības, kas saistītas ar periodu pēc šī datuma, ir ārpus Tiesas jurisdikcijas laikā (ratione temporis). Tiesa uzsvēra, ka Krievijas valdības nepiedalīšanās un apsvērumu nenosūtīšana nav šķērslis tai izskatīt sūdzības, kas iesniegtas pret Krieviju.

Tālāk Tiesa noraidīja iesniedzēju sūdzības pret visām valstīm-atbildētājām, izņemot Portugāli, jo iesniedzēji nebija to jurisdikcijā. Proti, Tiesa atgādināja Konvencijas 1. pants noteic valstu pienākumu nodrošināt ikvienam, kas atrodas to jurisdikcijā, Konvencijā garantētās tiesības. Tas nozīmē, ka jurisdikcija ir priekšnoteikums vērtējumam par to, vai valsts ir izpildījusi savus Konvencijā ietvertos pienākumus. Izskatāmajā lietā nebija šaubu, ka iesniedzēji nebija Latvijas un citu valstu, izņemot Portugāli, teritorijā. Tāpēc nebija strīda, ka šīs valstis neīsteno teritoriālo jurisdikciju. Tāpat, līdzīgi kā citas-valstis atbildētājas, nebija šaubu, ka Latvija neīsteno kontroli pār teritoriju, kurā atrodas iesniedzēji, vai pār pašiem iesniedzējiem. Turklāt nebija pamata secināt, ka Latvijai varētu rasties jurisdikcija saistībā ar iesniedzēju sūdzībām par iespējamu viņu tiesību uz dzīvību pārkāpumu, jo iesniedzēju sūdzības bija atšķirīgas no sūdzībām lietās, kurās Tiesa šādi ir nodibinājusi valstu jurisdikciju un kas ierasti skar pienākumu izmeklēt nāves apstākļus. Līdz ar to Tiesai bija jānoskaidro, vai nav kādas īpašas saiknes starp iesniedzējiem un valstīm-atbildētājām, kas ļautu tai secināt, ka iesniedzēji būtu bijuši to ekstrateritoriālajā jurisdikcijā.

Pievēršoties šim pēdējam jautājumam, Tiesa uzsvēra, ka tā savā judikatūrā ir konsekventi noraidījusi ideju, ka lēmuma pieņemšana vienas valsts teritorijā, kas rada ietekmi uz personu citas valsts teritorijā, Konvencijas 1. panta izpratnē varētu veidot jurisdikcijas saikni ar pirmo valsti. Līdz ar to, ņemot vērā tās secinājumu, ka pašreizējā judikatūra neļauj nodibināt valstu-atbildētāju ekstrateritoriālo jurisdikciju, Tiesai bija jānoskaidro, vai klimata pārmaiņu kontekstā būtu nepieciešams attīstīt šo judikatūru. Tā Tiesa piekrita, ka valstis regulē to teritorijā īstenotās publiskās un privātās darbības, kuru rezultātā tiek radītas siltumnīcefekta gāzes, un valstīm ir noteikti no Konvencijas izrietoši pienākumi klimata pārmaiņu kontekstā. Tāpat Tiesa piekrita, ka valstīm, ņemot vērā klimata pārmaiņu globālo ietekmi, ir dalīta atbildība par to radīto seku novēršanu, un klimata pārmaiņas ir eksistenciāla problēma visai cilvēcei. Tomēr Tiesa uzsvēra, ka šie apsvērumi nav pietiekami, lai paplašinātu tās interpretāciju attiecībā uz valstu jurisdikcijas noteikšanu vai izveidotu jaunu ekstrateritoriālas jurisdikcijas pamatu.

Tāpat Tiesa noraidīja iesniedzēju argumentu, ka jurisdikciju varētu nodibināt, balstoties uz to, kādi ir valstu pozitīvie pienākumi un kāda ir klimata pārmaiņu būtiskā ietekme uz personu tiesībām. Tiesa atgādināja, ka tas, kādas tiesības, iespējams, skartas, neietekmē jautājumu par valsts jurisdikciju, jo jurisdikcija ir priekšnoteikums valsts rīcības vērtēšanai; turklāt iesniedzējiem nebija nekādas saiknes ar tām valstīm-atbildētājām, kas nebija Portugāle. Tāpat Tiesa noraidīja iesniedzēju argumentu, ka valstu jurisdikcija būtu nodibināma, lai veicinātu videi draudzīgas nacionālo tiesu prakses attīstību, jo šāds piedāvājums radikāli atkāptos no Konvencijas sistēmas pamatprincipiem – teritoriālās jurisdikcijas un subsidiaritātes. Visbeidzot Tiesa noraidīja arī iesniedzēju argumentu, ka valstu it kā īstenotā “kontrole pār iesniedzēju Konvencijas interesēm” varētu nodibināt ekstrateritoriālo jurisdikciju. Tiesa uzsvēra, ka Konvencijas 1. pants, lai nodibinātu valsts ekstrateritoriālo jurisdikciju, pieprasa, lai valsts īstenotu efektīvu kontroli pār pašu personu, nevis tās interesēm. Tāpēc šāda Konvencijas 1. panta paplašināšana, paredzot, ka teju jebkura persona, lai kur tā atrastos, varētu vērsties pret jebkuru no Konvencijas dalībvalstīm saistībā ar iespējamu tiesību pārkāpumu, kas radies klimata pārmaiņu rezultātā, varētu radīt neskaidrību par Konvencijas tvērumu. Proti, tādējādi Konvencija varētu pārvērsties par globālu klimata pārmaiņu līgumu. Turklāt šo neskaidrību nemazinātu arī piedāvājums attiecināt šādu jurisdikcijas nodibināšanu tikai uz Konvencijas tiesisko telpu, jo īpaši ņemot vērā klimata pārmaiņu dabu, tās cēloņus un ietekmi. Lai arī Tiesa atzina, ka gan nacionālā līmenī, gan starptautiski nepārtraukti attīstās izpratne par valstu pienākumiem klimata pārmaiņu jomā, tā secināja, ka nav pamata paplašināt Konvencijas 1. pantā ietverto valstu ekstrateritoriālās jurisdikcijas nodibināšanas testu tādā veidā, kādu piedāvāja iesniedzēji. Līdz ar to Tiesa iesniedzēju sūdzības atbilstoši Konvencijas 35.panta 3. un 4.punktam noraidīja.

Visbeidzot, ņemot vērā, ka Tiesa secināja, ka iesniedzēji bija Portugāles teritoriālajā jurisdikcijā, tā vērtēja, vai iesniedzēji bija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus pirms vēršanās Tiesā ar sūdzībām pret Portugāli. Ņemot vērā lietas apstākļus, Tiesa secināja, ka iesniedzēji nebija izsmēluši nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, tāpēc viņu sūdzības noraidīja. Noslēgumā Tiesa uzsvēra, ka iesniedzēju arguments, ka klimata pārmaiņu kontekstā Tiesai būtu jāizvērtē personu sūdzības pirms to dara valstu nacionālās tiesas, ir tiešā pretrunā subsidiaritātes principam, kas noteic, ka Tiesa nav pirmās instances tiesa.

Tiesas Lielās palātas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2024. gada 9. aprīļa lēmuma teksts angļu un franču valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (39371/20) un lēmuma datums (09/04/2024).

[1] Portugāle, Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija, Bulgārija, Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Horvātija, Igaunija, Itālija, Īrija, Kipra, Krievija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Norvēģija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija, Šveice, Turcija, Ukraina, Ungārija, Vācija, Zviedrija.