Ievads

Aptuveni līdz 2013.–2014. gadam krimināltiesību teorijā un praksē valdīja vienprātība par to, ka ceļu satiksmes noteikumus ir iespējams pārkāpt gan tīši, gan aiz neuzmanības, taču pret sekām noziedzīgos nodarījumos pret satiksmes drošību ir iespējama tikai neuzmanība. Vienprātība pastāvēja arī par to, ka kopumā materiāla sastāva noziedzīgi nodarījumi pret satiksmes drošību ir izdarīti aiz neuzmanības. Tomēr tagad teorijā dominējošs ir pilnīgi atšķirīgs viedoklis: ceļu satiksmes noteikumus var pārkāpt tikai tīši, pret sekām iespējama tikai neuzmanība, taču kopumā noziedzīgie nodarījumi pret satiksmes drošību ir tīši.

Šis jaunais viedoklis faktiski ar kājām gaisā ir apgriezis to, kas par pareizu ticis uzskatīts agrāk. Raugoties uz atšķirīgajiem viedokļiem, izbrīnu rada tas, cik viegli viens viedoklis tika aizstāts ar citu, pat nemaz nemēģinot pamatot, kāpēc agrāk valdošais viedoklis pēkšņi izrādījies nepareizs.

Ja vienīgi kaitīgo seku iestāšanās ir tas, kas nodarījumu padara par noziedzīgu, rodas jautājums: kā tas vispār iespējams, ka pret kaitīgajām sekām pieļautā neuzmanība gala rezultātā noved pie secinājuma, ka noziedzīgs nodarījums kopumā tomēr ir tīšs? Izskaidrot šo paradoksu būtu tas pats, kas mēģināt apgalvot, ka tas, ko visi redzam kā baltu, nav tomēr balts, bet melns. Tomēr tas nav traucējis mēģināt pārliecināt praktiķus, ka kaitīgās sekas, kas radītas aiz neuzmanības, tomēr nav neuzmanīgs, bet gan tīšs noziedzīgs nodarījums. Diemžēl daļēji tas ir izdevies, jo arī tiesas daļā gadījumu ir pievienojušās šim viedoklim.

Kā lasītājs var nojaust, turpmāk rakstā pamatots viedoklis, kāpēc par pareizu uzskatāms teorijā senāk valdošais viedoklis. Lai gan ievadā ieskicētā problemātika praksē aktualizējusies noziedzīgos nodarījumos pret satiksmes drošību, tomēr arī citos analogas uzbūves noziedzīgos nodarījumos problemātika ir identiska (skat. Krimināllikuma 146., 240. pantu u.c.). Līdz ar to, lai arī raksts pamatā veltīts noziedzīgiem nodarījumiem pret satiksmes drošību, izdarītie secinājumi attiecināmi uz daudz plašāku noziedzīgo nodarījumu loku.

Jautājumam par to, vai kopumā šie noziedzīgie nodarījumi ir tīši vai aiz neuzmanības izdarīti, ir svarīga praktiska nozīme vairākos aspektos, piemēram, atšķiras kriminālatbildības noilgums termiņš, nosacītas notiesāšanas atcelšanas nosacījumi, notiesātā tiesības strādāt noteiktos amatos u.c.

Psihiskā attieksme pret speciālo noteikumu pārkāpumu

Latvijas krimināltiesību teorija un tiesu prakse

Iesākumā īss ieskats, kas par šo jautājumu ir teikts krimināltiesību teorijā un tiesu praksē. Agrāk teorijā dominēja viedoklis, ka speciālos noteikumus ir iespējams pārkāpt gan tīši, gan aiz neuzmanības. Attiecīgie avoti tiks citēti nedaudz vēlāk. Tomēr no 2013. līdz 2014. gadam par dominējošu kļuvis viedoklis, saskaņā ar kuru nav juridiski korekti runāt par speciālo noteikumu pārkāpšanu aiz neuzmanības.¹ Darbība vai bezdarbība, ar kuru tiek pārkāpti ceļu satiksmes noteikumi, ir tīša, vainīgajam apzinoties savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu.² Skaidrojums, kāpēc agrāk valdošais viedoklis ir kļūdains, nav atrodams. Kā minēts ievadā, pēc būtības viens viedoklis ir vienīgi aizstāts ar citu, turklāt ar kājām gaisā apgriežot to, kas par pareizu uzskatīts agrāk. Lai gan teorijā ir mēģināts pamatot jauno viedokli, agrāk valdošā viedokļa analīzes, identificējot tā nepareizības iemeslus, pietrūkst. Taču tieši agrāk valdošā viedokļa nepareizības pamatošana ir obligāts priekšnoteikums, lai mainītu uzskatu kādā tiesību jautājumā. Līdz ar to jau no juridiskās metodoloģijas viedokļa tagad valdošais viedoklis nevar baudīt autoritāti.

Tiesu praksē viedoklis nav konsekvents.³ Iepazīstoties ar tiesu nolēmumiem, var izteikt pieņēmumu, ka iemesls nekonsekvencei ir tas, ka tiesas citē dažādos laikos izdotus avotus, kas vienā un tajā pašā jautājumā ir diametrāli pretēji.

Autora viedoklis

Krimināllikuma jaunākajos komentāros izteiktā tēze, ka darbība vai bezdarbība, ar kuru tiek pārkāpti ceļu satiksmes noteikumi, (vienmēr) ir tīša, vainīgajam apzinoties savas darbības vai bezdarbības kaitīgumu,⁴ nav pamatota turpmāk minēto iemeslu dēļ. Saskaņā ar šo tēzi vainas forma tiek noteikta vienīgi pēc personas psihiskās attieksmes pret pašu darbību (bezdarbību) kā tādu, ignorējot situāciju (ārējos apstākļus), kādā tiek veikta attiecīgā darbība vai pieļauta bezdarbība un ko no šīs situācijas (ārējiem apstākļiem) persona apzinās. Teorijā šī aplamā pieeja ir skaidrota šādi: noteikumi ir tiesību normu kopums, kurus var ievērot vai neievērot, bet tiesību norma, kas reglamentē būtiskās attiecības starp tiesību subjektiem, nav noziedzīga nodarījuma objektīvās puses pazīme, tāpēc pret to vainīgā subjektīvā attieksme nav jānosaka. Jāvērtē ir darbība vai bezdarbība kā nodarījuma objektīvās puses pazīme, ar ko tiesību norma tiek pārkāpta vai neievērota, un pret to arī jānosaka personas subjektīvā attieksme, kas izpaužas nodoma veidā.⁵

Autors piekrīt, ka pati tiesību norma kā tāda nav noziedzīga nodarījuma objektīvās puses pazīme. Tāpēc nodomam nav nepieciešams, lai vainīgais apzinātos, kādu Krimināllikuma vai speciālo normu ir pārkāpis. Tomēr tas nenozīmē, ka tagad valdošais viedoklis ir pareizs, jo nodomam nepieciešams, lai persona apzinātos tos faktiskos apstākļus, kas atbilst attiecīgās Krimināllikuma un speciālās normas sastāvam. Minētais izriet no nodoma kā krimināltiesību institūta būtības un Krimināllikuma 8. panta otrās daļas. Pamatojot šo apgalvojumu plašāk, norādāms, ka Krimināllikuma 8. panta otrā daļa noteic: nosakot noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas vainas formu, jākonstatē šīs personas psihiskā attieksme pret noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm. Šajā normā lietotais termins "noziedzīga nodarījuma objektīvās pazīmes" nav jāsaprot burtiski. Nodoma un neuzmanības priekšmets nav Krimināllikuma Sevišķās daļas normās paredzētās noziedzīgā nodarījuma objektīvās pazīmes, bet gan konkrētās situācijas apstākļi, kas atbilst attiecīgajām noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm. Tāpēc pareizāk ir runāt par psihisko attieksmi (zināšanu jeb apzināšanos un gribu) pret apstākļiem, kas atbilst noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm.⁶

Nodomam un neuzmanībai kopīgs ir tas, ka abos gadījumos personas psihiskās attieksmes piesaistes punkts (priekšmets) ir visi tie apstākļi, kas veido noziedzīga nodarījuma pazīmes. Atšķirība ir vienīgi tāda, ka nodoma gadījumā pret šīm pazīmēm ir jākonstatē zināšanas un gribas elements, neuzmanības gadījumā – vienīgi zināšanas elements (noziedzīgas pašpaļāvības gadījumā apzināšanās, noziedzīgas nevērības gadījumā – iespēja apzināties attiecīgos apstākļus). Neuzmanības gadījumā indivīdam ir jābūt iespējai saskatīt tos elementus, kas nodoma gadījumā viņam ir jāzina.⁷

Ievērojot minēto, no Krimināllikuma 8. panta otrās daļas izriet, ka nodoma piesaistes punkts ir visi tie ap­stākļi, kas atbilst noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses un objekta pazīmēm, piemēram, panta dispozīcijā aprakstītā rīcība (darbība, bezdarbība), nodarījuma objekts, sekas, izdarīšanas līdzekļi vai veids, īpašs nodarījuma laiks vai vieta.