Ar daudziem pasākumiem vairāku gadu garumā pašlaik Latvijā tiek svinēta 500. jubileja kopš drukātā vārda aizsākumiem latviešu valodā.¹ Līdz ar reformācijas nesto vilni – reliģisko tekstu, tai skaitā Bībeles, tulkojumiem – aizsākās Eiropas nacionālo valodu standartizācija, kas vēlāk kļuva par pamatu kultūras un tālākos gadsimtos arī politisko nāciju dzimšanai šajā kontinentā. Tas pilnībā attiecas arī uz latviešu valodas, kultūras un politisko vēsturi.

Starp cikla "Latviešu grāmatai 500" pasākumiem atrodam lekcijas par senākajām lūgšanu un praktisko padomu grāmatām latviešu valodā utt. Turpretī senāko latviešu juridisko tekstu izpētei līdz šim gan filologu, gan tiesībnieku vidū tikusi veltīta samērā maza uzmanība, kaut gan tieši šie iespieddarbi mūsu priekšteču dzīvi, uzvedību, priekšstatus par tiesībām un pienākumiem, personiskām un saimnieciskām attiecībām, jādomā, ir ietekmējuši ļoti būtiski, un tāpat ir iespējams, ka šajos senajos juridiskajos tekstos atrodamās normas atbalsojas arī 21. gadsimtā – ne vien juridiskās terminoloģijas formā, bet gluži praktisku normu veidā. Piemēram, noteikums, ka transportlīdzekļiem Latvijā uz ceļa ir jāievēro labās puses kustība un sabiedriskās vietās nav vēlams atrasties dzērumā un kauties…

Līdztekus šādām praktiskām atziņām, pētot tiesību vēsturi, ir iespējams nonākt arī pie konceptuālākām pārdomām par kultūru, tai skaitā juridisko kultūru. Citējot vācu eģiptologu Janu Asmanu (Jan Assmann), kultūra ir fenomens, kas darbojas kā "savienojoša struktūra" (konnektive Struktur) – gan tagadnes dimensijā (piedāvājot konkrētas sabiedrības locekļiem visiem paredzamus uzvedības modeļus un vispārpieņemtas vērtības kā orientierus), gan pagātnes dimensijā (iekļaujot sabiedrības apziņā kolektīvās atmiņas, vēstures izpratni, mītus utt.).² Savukārt rakstības vai cita informācijas efektīvas saglabāšanas veida izgudrošana un pielietošana dod iespēju jebkurai kultūrai nodrošināt pārmantojamību pagātnes – tagadnes – nākotnes dimensijā.³ Mūsdienās, kad, izmantojot modernās tehnoloģijas, tiek radīts un uzkrāts neaptverams, brīžiem pārmērīgs un līdz ar to neizmantojams informācijas (tai skaitā juridiskās informācijas) apjoms, ielūkoties latviešu juridisko seniespiedumu unikālajās lappusēs – tas jebkuram pētniekam var sagādāt neviltotu prieku. Šāda rīcība, protams, pirmkārt, dod iespēju nodrošināt Asmana pieminēto (juridiskās) kultūras pārmantojamību – mūsdienu lasītājam iesniedzoties, teiksim, 300 gadu senā tiesiskā realitātē. Vienlaikus, lasot seniespiedumus, jurists var ne vien izzināt noteikumus, pēc kādiem latvieši dzīvoja pirms pāris gadsimtiem (un secināt, ka daudzi principi nav būtiski mainījušies), bet, piemēram, arī secināt, ka svarīgus juridiskus jautājumus var noregulēt arī ar ļoti lakoniska, uz pāris lappusēm ar lieliem burtiem nodrukāta likuma palīdzību.

Cik seni ir pirmie juridiskie teksti latviešu valodā? (Ja neņem vērā mutvārdu tradīcijā un paražu tiesībās saglabātās liecības.⁴) Kādā veidā latvieši, kas galvenokārt piederēja zemnieku kārtai un daudzi bija arī analfabēti, senāk uzzināja tiem saistošus uzvedības noteikumus? Vai ir pamatoti par latviešu juridiskās valodas, tai skaitā terminoloģijas, attīstību sākt runāt tikai līdz ar plaši zināmajiem Kurzemes un Vidzemes zemnieku brīvlaišanas likumiem 19. gadsimta sākumā, kā to mēdz uzsvērt veclatviešu rakstu valodas pētnieki⁵ un latviešu juridiskās terminoloģijas autoritātes?⁶

Ieskats bibliogrāfijās un kaut vai tikai Rīgā pieejamos seniespiedumu krājumos rāda: lai arī fragmentāri publicēti un maz saglabājušies, dažādi juridiski teksti latviešu valodā tikuši iespiesti jau vismaz kopš 17. gadsimta otrās puses. Latviešu valodas pētnieki⁷ šiem tiesību avotiem līdz šim, iespējams, ir pievērsušies vairāk nekā tiesībnieki, un šo situāciju būtu vērts labot.

Šis nelielais pārskats ir veltīts tam, lai īpaši mūsdienu Latvijas tiesībnieku saimei aktualizētu senākos latviešu juridiskos tekstus un, cerams, rosinātu pētnieku dziļāku interesi par šiem būtiskajiem, bet bieži vien nepelnīti piemirstajiem tiesību vēstures pieminekļiem. Arī Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Dr. philol. Aija Taimiņa šī raksta autorei uzsvēra, ka priecātos, ja viņas pārziņā esošais bagātīgais Latvijas tiesību vēstures avotu krājums (kas gan pārsvarā lasāms nevis latviešu, bet vācu, zviedru un latīņu valodā) izpelnītos lielāku Latvijas tiesību zinātnieku un arī jurisprudences studentu uzmanību.

Akadēmiskās bibliotēkas, Misiņa bibliotēkas, kā arī Nacionālās bibliotēkas reto grāmatu un rokrakstu u.c. kolekcijās atrodams samērā plašs latviešu juridisko tekstu seniespiedumu klāsts. Tādēļ šajā pārskatā tiks minēti tikai atsevišķi piemēri, kas raksta autorei likās īpaši interesanti to iznākšanas laika, satura vai formas dēļ, – no senākajiem latviešu drukātajiem tekstiem līdz dzimtbūšanas atcelšanai 19. gadsimta sākumā, kas sakrīt arī ar radikāli jauna informācijas laikmeta sākumu (latviski sāk iznākt laikraksti) un pēc kura iezīmējas daudz plašāka normatīvo aktu un juridisko skaidrojumu plūsma latviešu valodā.

Visērtāk seniespiedumos orientēties, izmantojot Latvijas Nacionālās bibliotēkas speciālistu sastādīto katalogu ar izdevumu aprakstiem, tai skaitā norādēm – kurās Latvijas bibliotēkās tie pieejami.