Ievads

Godīga konkurence ir viens no tirgus ekonomikas attīstības stūrakmeņiem. Nav pārsteigums, ka lietas gan par iespējamiem, gan arī jau ar galīgu nolēmumu konstatētiem konkurences tiesību pārkāpumiem nereti izsauc plašu sabiedrisko rezonansi. Viena no šādām konkurences tiesību lietām ar plašu sabiedrisko rezonansi ir t.s. "būvnieku karteļa lieta". Tās ietvaros Konkurences padome 2021. gada 30. jūlijā pieņēma lēmumu Nr. 22 lietā Nr. KL\2.2-3\19\18 "Par Konkurences likuma 11. panta pirmajā daļā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta 1. punktā noteiktā aizlieguma pārkāpumu",¹ ar kuru konstatēja, ka vairāki būvniecības tirgus dalībnieki Latvijā esot noslēguši karteļa vienošanās saistībā ar dalību publiskos un arī privātos būvniecības pakalpojumu iepirkumos. Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju lielākā daļa tirgus dalībnieku, kuru rīcībā Konkurences padome konstatēja pārkāpumu, ir šo Konkurences padomes lēmumu pārsūdzējuši tiesā.² Tiesa skata šīs pārsūdzības atklātā tiesas procesā administratīvajā tiesu lietā Nr. A43004021. Šajā lietā ir pieteikti vairāki lūgumi par prejudiciālo jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST). Šo rindu autors nav minētās administratīvās tiesu lietas dalībnieks un, protams, nevēlas paust secinājumus un pat ne pieņēmumus par to, kādi nolēmumi tiesām šajā lietā būtu jāpieņem. Tajā pašā laikā nevar atstāt bez ievērības, ka izskanējušie prejudiciālo jautājumu uzdošanas lūgumi skar vairākus būtiskus konkurences tiesību jautājumus, kas ir nozīmīgi ne tikai konkrētajā lietā, bet arī konkurences tiesībās kopumā. Līdz ar to šie jautājumi ir pelnījuši plašāku diskusiju. Šī raksta ietvaros autors piedāvā palūkoties uz jautājumu par vienlīdzības principa nozīmi, nosakot sodu tirgus dalībniekiem par konkurences tiesību pārkāpumu, kā arī dažiem ar to saistītajiem jautājumiem.

1. Pienākums uzdot prejudiciālos jautājumus

Jebkurā diskusijā ir vēlams, ka tajā piedalās iespējami plašāks personu loks, kurām varētu būt pamatots viedoklis par diskutējamo jautājumu. Tomēr, ja diskutējamajam jautājumam ir nozīme konkrētās lietas izspriešanā un šis jautājums skar Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību normu iztulkošanu, tiesai, kas izspriež konkrēto lietu, ir pienākums uzdot jautājumus EST, lai saņemtu atbildi par pareizu attiecīgo ES tiesību normu iztulkojumu. Šāda pienākuma pamats ir nostiprināts Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD)³ 267. pantā. Savukārt EST judikatūrā ir norādītas galvenās prejudiciālo nolēmumu funkcijas – vienveidīga ES tiesību piemērošanu,⁴ palīdzība nacionālajām tiesām specifiskos ES tiesību aspektos,⁵ kā arī tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana.⁶ Atbilstoši EST judikatūrai dalībvalsts tiesai ir jāvēršas EST ar prejudiciāliem jautājumiem, ja izpildās trīs kumulatīvi priekšnoteikumi: dalībvalsts tiesas tiesvedībā ir piemērojamas ES tiesības; atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem (prejudiciālais nolēmums) ir nepieciešams lietas atrisinājumam; nepastāv EST lietā CILFIT norādītie izņēmumi, t.sk. ES tiesību iztulkojums ir acīmredzams un par to nepastāv saprātīgas šaubas, pie tam šis iztulkojums ir vienlīdz skaidrs ne tikai dalībvalsts tiesām, bet arī EST.⁷ Papildus ir būtiski minēt aspektu, kuru EST norādīja spriedumā jau minētajā CILFIT lietā,⁸ bet sevišķi uzsvēra lietā "Komisija pret Franciju", ka dalībvalstu tiesām (it sevišķi pēdējās instances tiesai), ja ir runa par ES tiesību normu iztulkošanu, ir pienākums vērsties ar prejudiciāliem jautājumiem EST, kas vienīgā ir tiesīga sniegt saistošu ES tiesību normu iztulkojumu.