Ņemot vērā izraisījušos diskusiju, izskatās, ka prasās pēc papildu paskaidrojuma par šo manu vēstuli.

Pirmkārt, tajā nav ne vārda par to, kā noilgums būtu jāpiemēro. Runa ir tikai par to, ka (a) tiesām ir jāņem vērā judikatūra (CPL 5(6)), (b) no judikatūras drīkst atkāpties tikai ar motivāciju, (c) vēstulē minētajos spriedumos atkāpšanās notikusi, bet motivācijas nav.

No iepriekš minētā, manuprāt, ir iespējams tikai viens secinājums: tiesas pārkāpj CPL 5(6). Tā kā kasācijas tiesas galvenā funkcija ir vienotas tiesu prakses nodrošināšana, tad man kā Augstākās tiesas priekšsēdētājam ir pienākums to veicināt, un, kad manā rīcībā nonāca šī informācija, nevarēju uz to nereaģēt.

Līdz ar to noilguma jautājums pēc būtības nav ticis aplūkots un šajā aspektā paliek atklāts. Jautājums ir - kad un kā tas nonāks tiesās.

Man personiski tuvāka šķiet koncepcija par noilgumu kā kreditora un parādnieka savstarpējo attiecību jautājumu, jo tas sasaucas ar vienu no civiltiesību stūrakmeņiem - saistību aizsardzības principu. Ja parādnieks neiebilst un gatavs samaksāt, tad to Civillikums neliedz arī pēc noilguma, un noilgums šādos gadījumos nespēlē nekādu lomu (CL 1911). Būtībā tā nav tīra saistību izbeigšanās, tā ir kaut kāda "kvazi-izbeigšanās", un kā tāda, jo vairāk ņemot vērā civiltiesību principus, tā, manuprāt, jātulko par sliktu parādniekam, jo saistību izpilde vispārīgi jāveicina. Doktrīnā šajā kontekstā sastopams t.s. “dabiskās saistības” koncepts, kurš Latvijā nav dziļi pētīts.
Tas perfekti atbilst arī procesuālajiem dispozitivitātes un sacīkstes principiem: tiesā katrs ceļ galdā to, kur uzskata par nepieciešamu, un katram jāpierāda tas, uz ko viņš atsaucas.

Dreikas kunga komentārā minētais "gribi savu prasījumu, atgādini par to", protams, ir vietā, taču precīzi tikpat labi vietā ir arī pretējais - "gribi noilgumu - atsaucies uz to". Un diez vai te ir pamats strīdēties par to, kurš no šiem diviem ir sarežģītāks, labāks utt. Runa ir tikai par to, no kāda starta punkta mēs izejam: no kreditora aizsardzības vai no parādnieka aizsardzības. Kāpēc esmu tendēts skatīties uz to no kreditora skatupunkta, es jau iepriekš pastāstīju.

Tas par noilgumu plašākā nozīmē kā tādu. Tagad par patērētājiem, kas ir īpašs gadījums. Piekrītu, modernajās civiltiesībās tiesisko attiecību vājākās puses aizsardzības principam ir nozīme, un tas izpaužas patērētāju tiesības regulējošajos normatīvajos aktos. Balstoties uz EST judikatūru, tiesas ex oficio pārbauda negodīgu līgumu noteikumu pastāvēšanu patērētāju līgumos (lai gan arī ne absolūti). Tas var dot zināmu pamatu runāt par noilguma atšķirīgu traktējumu attiecībā uz patērētāja saistībām.