Šajā "Jurista Vārdā" rakstu sērijā "Juristu likteņi" publicējam diplomāta un starptautisko tiesību eksperta Hermaņa Albata dzīvesstāstu. No Latvijas diplomātiskā dienesta pamatlicēja un valsts starptautisko sakaru iedibinātāja gaitām līdz bojāejai Staļina totalitārās valsts nāves nometnē. Arī divus no trim viņa dēliem ir samalusi padomju nāves mašīna – viens miris izsūtījumā, otrs tepat Latvijā, cīnoties pret okupantu armiju.

Vienlaikus šobrīd Latvijas kinoteātros ir skatāma franču un britu kopražota kinofilma "Staļina nāve", kas traģikomiskā veidā aplūko 1953. gada notikumus padomju valsts "augšgalā", kur pat priviliģētajos kompartijas slāņos valda totālas bailes no tirāniskā Staļina. Kad diktators mirst, sākas farsam līdzīga, tomēr nežēlīga Staļina tuvāko līdzgaitnieku cīņa par varu, kas vienlaikus ļoti burtiski ir arī cīņa uz dzīvību un nāvi. Kaut arī šī situācija patiesībā acīmredzot bija baisa, filma to pasniedz kā smieklīgu stāstu par nožēlojamu un vienlaikus ļoti bīstamu tipāžu savstarpēju plūkšanos – spēli bez noteikumiem, kuras uzvarētājs saņems galveno balvu – iesēdīsies tikko kā bijātā, bet tagad jau gandrīz piemirstā vadoņa krēslā. Noskaņas un attieksmes ziņā filma stipri atgādina Tarantīno "Bēdīgi slavenos mērgļus", kas līdzīgā veidā aplūko otru 20. gadsimta totalitāro režīmu – nacismu.

Interesanti, ka mūsu kaimiņvalstī Krievijā filmas rādīšana kinoteātros esot vispirms atļauta, bet pēc tam aizliegta. Viens no argumentiem – tā esot Rietumvalstu ideoloģiskā cīņa pret Krieviju un aizvainojot cilvēkus, kas uzvarējuši Staļingradas kaujā.

Šādi argumenti bez šaubām pārsteidz. Jo filma nekādā ziņā neapsmej "vienkāršos" padomju valsts pilsoņus, drīzāk ir jūtama tās veidotāju līdzjūtība pret represiju un drausmīgo sadzīves apstākļu nomocītajiem maskaviešiem. Ļoti nesaudzīga turpretī ir attieksme pret Staļinu un viņa tuvāko līdzgaitnieku pulciņu. Turklāt, cik noprotams, lielākā daļa no filmas balstās uz dokumentāliem faktiem, kas, kā jau komēdijā pienākas, gan ir attiecīgi pārspīlēti un izpušķoti (ko vērta vien ir slimā Staļina nēsāšanas aina!). Vai tādējādi būtu jāsaprot, ka filmas aizliedzēji patiesībā uztraucas par to, ka tiek "zaimota" Staļina piemiņa? Atcerēsimies, ka viņš joprojām ir pasaules mērogā nepārspēts tirāns, kura režīms nogalināja vismaz 20 miljonus savu (!) pilsoņu un vēl neskaitāmus miljonus turēja koncentrācijas nometnēs (pēc Staļina nāves tika amnestēti ap pieciem miljoniem lēģeros ieslodzīto). Vai varbūt šāda varas vājprāta pārņemtu cilvēku "ņemšanās" pārāk atgādina kādu mūsdienu situāciju?

Mans vecvectēvs Miķelis Gailītis, kura dzīvi un mūža darbu bija pilnībā izpostījusi padomju okupācija un represijas un kura dēls Pēteris tobrīd atradās koncentrācijas nometnē Karagandā, uzzinādams par Staļina nāvi, ar gandarījumu esot teicis: "Es to maitu tomēr pārdzīvoju!" (Gadu ziņā būdams Staļina vienaudzis, arī viņš tobrīd bija mūža nogalē.) Pilnīgi noteikti līdzīgi jutās simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju un miljoniem tautu cietuma jeb PSRS un tās okupēto valstu cilvēku. Smiekli varbūt bija viņu vienīgā iespēja vismaz iekšēji, garīgi uzvarēt galēji nevienlīdzīgajā un fiziski bezcerīgajā cīņā ar staļinismu.

"Staļina nāve" ir ne vien vērtīgs un arī reizē izklaidējošs kinomākslas darbs, kas no brīvu cilvēku skatpunkta raugās uz drūmākajām 20. gadsimta vēstures lappusēm, bet arī labs izziņas materiāls tiem, kam izlasīt biezas vēstures grāmatas ir par grūtu.