I. Administratīvā pārkāpuma protokola jēdziens

Senāts noteicis, ka administratīvā pārkāpuma protokolam ir divējāda daba. Pirmkārt, tas ir dokuments, kurā fiksētas procesuālās darbības un norādītas lietas izlemšanai nepieciešamās ziņas (LAPK 246., 248. pants). Otrkārt, protokols atbilstoši kodeksa 243. pantam ir pierādīšanas līdzeklis, kas ietver ziņas par faktiem, kas apliecina pārkāpuma esamību. Turklāt tās vērtējamas kopsakarā ar citiem pierādījumiem lietā (sal. Senāta 2008. gada 16. septembra rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-485/2008 8.1. punkts; AT 12.02.2009. spriedums lietā Nr. P129018607, SKA-39).¹ Šeit jānorāda, ka protokols zināmā mērā pilda arī pavaddokumenta funkciju – izsmeļoši uzskaitot lietā esošos pierādījumus. Lai arī tiesa, kā vēlāk redzēsim, pieļauj pierādījumu pievienošanu lietā arī pēc protokola sastādīšanas, to nevar atzīt par labo praksi, jo tas ierobežo indivīda tiesības uz aizstāvību. Tomēr jāatzīst, ka protokolam var būt vēl trešā funkcija, proti, tas var saturēt galīgo lēmumu, ar kuru tiek uzlikts administratīvais sods.

Protokolu veidlapu izgatavošanas un izmantošanas kārtību, kā arī veidlapu paraugus nosaka Ministru kabineta 2016. gada 9. augusta noteikumi Nr. 527 "Noteikumi par administratīvā pārkāpuma protokola veidlapu paraugiem un to izgatavošanas un izmantošanas kārtību".

Līdz 2018. gada 28. februārim spēkā būs šo noteikumu 1. pielikumā esošās veidlapas, savukārt, sākot ar 2018. gada 1. martu, spēkā stāsies 2. pielikuma veidlapas.² Lai atvieglotu naudas sodu un citu ar lietu saistīto maksājumu kontroli, saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 5. jūnija noteikumiem Nr. 386 "Kārtība, kādā Valsts kase nodrošina elektronisko informācijas apmaiņu" Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs no Valsts kases saņem informāciju par valsts budžeta kontos ienākošajiem maksājumiem un iekļauj to Sodu reģistrā, izmantojot e-kases tiešsaistes datu apmaiņas moduli.