Tieši šajā dienā pirms 67 gadiem dzima vienotā Eiropa: piecus gadus pēc Otrā pasaules kara, Eiropai joprojām laizot drausmīgās brūces, Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmanis (Robert Schuman, 1886–1963) nāca klajā ar plānu, kam bija jānovērš vēstures atkārtošanās.

1950. gada 9. maijā publiskotais Šūmaņa plāns paredzēja Rietumeiropas valstu apvienošanos tobrīd stratēģiski svarīgo resursu – akmeņogļu un tērauda – ražošanā, kas tādējādi izslēgtu jauna starpvalstu konflikta iespējamību. Pēc R. Šūmaņa iniciatīvas radītā Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, kurā apvienojās Francija, Rietumvācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga, kļuva par pamatu visiem turpmākajiem Eiropas vienotības procesiem, kas rezultējās ar Eiropas Savienības izveidi.

Tāpat R. Šūmanis (starp citu, piedzimis kā Vācijas pavalstnieks, vēlāk valstu robežu pārbīdes rezultātā kļuvis par Francijas pilsoni) visu mūžu centās nogludināt mūžsenās domstarpības starp divām centrālajām Eiropas valstīm – Franciju un Vāciju, uzskatot, ka saskaņa starp tām ir miera garants visam kontinentam.

Līdzīgi rīkojās arī cits būtisks pēckara Eiropas ilgtermiņa miera "konstruktors" un R. Šūmaņa domubiedrs – Vācijas Federatīvās Republikas pirmais kanclers Konrāds Adenauers (Konrad Adenauer, 1876–1967). Viņa uzdevums bija divtik sarežģīts – K. Adenaueram bija jāsāk ar savas tautas vērtību inventarizāciju un demokrātijas būvēšanu sabiedrībā, kas bija atbildīga par nacionālsociālisma radīto katastrofu.

Tādēļ savās hrestomātiskajās runās, kas Vācijā aizvien tiek bieži citētas, K. Adenauers aktīvi pievērsās gan iekšējiem, gan ārējiem demokrātijas un miera apdraudējumiem nacionālā un Eiropas līmenī. Ielūkojoties viņa slavenāko atziņu krātuvēs, izrādās, ka tās savu aktualitāti nav zaudējušas joprojām (tikai nedaudz mainījies konteksts).

Par galvenajiem miera apdraudējumiem Eiropā un pasaulē viņš uzskatīja visu veidu nacionālismu un totalitārismu (tobrīd konkrēti aktuāla bija PSRS agresīvā politika).

Savukārt iekšpolitiskas briesmas demokrātijai, viņaprāt, pirmkārt, rada materiālisms (mūsdienās to dēvē arī par patērētāja filozofiju) kā pretstats vērtīborientētam pasaules uzskatam (K. Adenauers īpaši uzsvēra kristīgās vērtības, kas ir Rietumu pasaules garīgais pamats). Otrkārt, demokrātiju apdraud sabiedrības nonivelēšanās jeb kolektivizēšanās (vācu – Vermassung), kas apdraud brīvas un neatkarīgas personības izaugsmi un kritisko spriestspēju, notrulina sabiedrību un padara to viegli manipulējamu.

Zīmīgi, ka K. Adenauers uztraucās arī par to, kādu iespaidu uz sabiedrību atstāj nekvalitatīva informācijas plūsma, kas 20. gadsimta vidū, pateicoties televīzijas, radio un bulvārpreses straujajai attīstībai, viņaprāt, apdullināja sabiedrību un lika nevis domāt patstāvīgi, bet uzspieda gatavus, viegli "sagremojamus" šablonus, tādējādi padarot cilvēku priekšstatus aizvien seklākus un paviršākus. (Ko gan "vecais kanclers" būtu teicis, ja pieredzētu mūsdienu "alternatīvās informācijas" un sociālo tīklu tukšuma plūdus?)

Noslēgumā – Eiropas dienas kontekstā šķietami nebūtisks, tomēr fakts – gan R. Šūmanis, gan K. Adenauers bija juristi. Tomēr varbūt tas nemaz nav tik nebūtisks apstāklis! Iespējams, tieši tieslietu studijas R. Šūmanim un K. Adenaueram bija devušas politikai nepieciešamo plašo redzesloku, kā arī ļāva precīzi saprast sabiedrības, valsts un starpvalstu attiecību funkcionēšanas mehānismus un racionāli novērtēt demokrātijas priekšrocības.

Šeit varam atcerēties arī būtisko ieguldījumu, ko Latvijas valsts dibināšanā un neatkarības atjaunošanā savulaik devuši latviešu tiesībnieki, kā arī domāt par īpašajiem pienākumiem un atbildību, ko izglītība un profesija uzliek juristam demokrātiskā sabiedrībā.