Pagājušajā nedēļā tika iemests kārtējais akmentiņš “Saeimas atlaišanas procesa jūrā”, un ūdens saviļņojās!

Kāds Voldemārs Burģis, uzskatot, ka tautas nobalsošana izsludināta prettiesiski, jo (viņaprāt) ir pretēja Satversmes 50. panta noteikumiem, iesniedza pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā par Centrālās vēlēšanu komisijas 30. maija lēmuma atcelšanu. Ar šo lēmumu tika izsludināts referendums par Saeimas atlaišanu, kas notiks 23. jūlijā.

Pilsoņa Burģa rīcība kļuva par karsto ziņu Latvijā (plašsaziņas līdzekļiem tā bija īsta veiksme, jo vasaras karstumā, ko žurnālistu žargonā dēvē arī par gurķu sezonu, katrs notikums ir īsts dārgums), bet interneta portālos vārījās komentāru elles katli. Kopējais noskaņojums – provokācija, sazvērestība, izsist viņam logus ar bruģakmeni! Šai sakarā rodas vairākas pārdomas.

Katram no mums ir savi uzskati par gaidāmo referendumu un tam pamatā esošo Valsts prezidenta rīkojumu Nr. 2, tāpat katrs no mums var piekrist Burģa viedoklim vai būt sašutis par to. Šoreiz nevērtēsim saturu, bet tiesības rīkoties.

Pirmkārt, katra pilsoniska aktivitāte ir atbalstāma. Turklāt, ja tās mērķis ir tiesiskums, šādi centieni ir īpaši vērtīgi. Ja V. Burģim šķiet, ka ir pārkāptas viņa tiesības, netiek ievērota Satversme, viņam, bez šaubām, ir jārīkojas, lai viņa saskatītos pārkāpumus novērstu vai arī noskaidrotu, ka nekādu pārkāpumu nav. Tieši tādēļ darbojas tiesu sistēma un Latvija ir tiesiska valsts. Savukārt tiesas pienākums šādā gadījumā, pieņemot vai nu lēmumu, vai spriedumu, ir argumentēti paskaidrot aktīvajam pilsonim sava nolēmuma (noraidīt pieteikumu vai ierosināt un izspriest lietu) motīvus un kliedēt jebkādas šaubas.

Jāatzīmē arī, ka piektdien Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, komentējot V. Burģa pieteikumu, jau pauda viedokli, ka apstrīdēt Valsts prezidenta ierosinājumu par Saeimas atlaišanu var tikai Satversmes tiesā, turklāt to var darīt ierobežots personu loks, nevis viens pilsonis. Saskaņā ar Satversmes tiesas likumu šādas tiesības ir Valsts prezidentam, Saeimai, ne mazāk kā 20 Saeimas deputātiem un Ministru kabinetam. Tieši šis apstāklis, uz ko norādījis Satversmes tiesas priekšsēdētājs, starp citu, liek domāt, ka Burģis drīzāk ir “vientuļš cīnītājs”, nevis kādas politisku sazvērnieku grupas priekšstāvis. Jo pretējā gadījumā tiktu meklēts kāds cerīgāks (juridiski pamatotāks) rīcības modelis.

Jebkurā gadījumā – ar interesi gaidīsim Administratīvās rajona tiesas nolēmumu. Turklāt, zinot, ka tā autore acīmredzot būs tiesnese Ieva Višķere (arī tas izskanējis plašsaziņas līdzekļos), kura ir labi zināma valststiesību lietpratēja un, cita starpā, arī iecienīta “Jurista Vārda” autore, varam būt pārliecināti, ka nolēmums būs interesanta un vērtīga lasāmviela. Taču, ņemot vērā sakāpināto sabiedrisko interesi (ko varētu dēvēt pat par spiedienu), šī lieta jaunajai tiesnesei noteikti būs arī gluži kā eksāmens.

Tiklīdz tas būs iespējams, centīsimies darīt šo nolēmumu pieejamu “Jurista Vārda” lasītājiem.