Par likumu piemērošanu, izšķirot tiesās darba strīdus

Augstākās tiesas (AT) Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļa un Senāta Civillietu departaments veikuši tiesu prakses apkopojumu, izšķirot strīdus par darba līguma izbeigšanos vai grozīšanu.
Apkopojumā analizēti AT Senāta Civillietu departamenta spriedumi lietās, kas izskatītas kasācijas kārtībā laika posmā no 2003.gada sākuma līdz 2004.gada novembrim.
Statistikas dati liecina, ka strīdu skaits, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tiesās turpina pieaugt. 2003.gadā Senāts izskatīja 34 lietas, no tām 30 bija saistītas ar prasību par atjaunošanu darbā. 2004.gadā līdz decembrim izskatītas jau 50 šīs kategorijas lietas, no tām 44 lietas saistītas ar prasību par atjaunošanu darbā.
AT Plēnuma un tiesu prakses vispārināšanas daļas vadītāja Zigrīda Mita informēja, ka vispārinājumā ar tiesu prakses piemēriem apskatīti tādi darba tiesisko attiecību institūti kā darba devēja uzteikuma tiesiskais pamats, darba līguma uzteikšanas kārtība, darba līguma grozīšana. Īpaša uzmanība pievērsta prasībai par atjaunošanu darbā – tās pamats, prasības iesniegšanas termiņš un atlīdzības par darba piespiedu kavējumu piedziņa. Uzmanība pievērsta tādam jēdzienam kā darbinieka prettiesiska rīcība.

1. Darba devēja uzteikuma tiesiskais pamats

Saskaņā ar 1982.gada Starptautiskās darba organizācijas konvencijas Nr. 158 “Par darba attiecību pārtraukšanu pēc uzņēmēja iniciatīvas” 4.pantu darba attiecības ar strādājošiem netiek pārtrauktas, ja nav šādas pārtraukšanas likumīga pamatojuma, kas saistīts ar strādājošo spējām vai uzvedību vai izraisīts uzņēmēja, iestādes vai dienesta ražošanas nepieciešamības dēļ. Darba devēja uzteikuma tiesiskie pamati ir noteikti Darba likuma 47. un 101.pantā. Darba devējam, vienojoties ar darbinieku, nav tiesību paplašināt likumā doto uzskaitījumu, taču ir tiesības konkretizēt to piemērošanas gadījumus.

1.1. Darbinieka prettiesiska rīcība
Darba līgumu saskaņā ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktu darba devējs var uzteikt, ja darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību. Atšķirībā no Latvijas darba likumu kodeksa šī uzteikuma pamata piemērošana vairs nav ierobežota tikai ar noteiktu darbinieku kategoriju, kuru tiešā rīcībā ir naudas vai preču līdzekļi. Lai gan darbinieka prettiesiska rīcība var izpausties dažādos veidos, jāņem vērā, ka šai rīcībai ir jābūt saistītai ar darbinieka pienākumu izpildi. Ja darbinieka prettiesiska rīcība nav saistīta ar nolīgtā darba veikšanu (piemēram, ceļa satiksmes negadījums izraisīts ar personīgo transportlīdzekli ārpus darba laika), tad par šādu pārkāpumu minētais uzteikuma pamats nav piemērojams. Savukārt, ja pārkāpums izpaudies kāda konkrēta darbinieka pienākuma nepildīšanā, kas noteikts darbinieka darba līgumā vai uzņēmuma darba kārtības noteikumos, par uzteikuma tiesisko pamatu piemērojams Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punkts, lai gan Senāta praksē vēl nav dots abu minēto punktu piemērošanas gadījumu norobežošanas izvērtējums.
Tāpat jāņem vērā, ka prettiesiskas rīcības rezultātā darba devējam radīti zaudējumi nav Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktā minētā uzteikuma piemērošanas obligāts priekšnoteikums, taču tiesām obligāti nepieciešams konstatēt, ka prettiesiskai rīcībai bijis tāds raksturs, kura dēļ darbinieks zaudējis darba devēja uzticību, turklāt uzticības zaudēšanas izvērtēšanai piemērojams gan sabiedrībā vispārpieņemtais viedoklis par prettiesisku rīcību, gan ņemama vērā arī konkrētā darba devēja attieksme pret attiecīgo darbinieka pārkāpumu. Tāpat jāņem vērā, ka darba devējs var patstāvīgi veikt darbinieka rīcības un tās tiesiskuma izvērtēšanu un ka tam nav obligāti nepieciešams iepriekšējs kompetentas institūcijas atzinums par darbinieka rīcības prettiesiskumu. Minētās atziņas vairākkārt ir izteiktas Senāta praksē.
Tā, piemēram, lietā¹ J.E. prasībā pret VAS “Ceļu satiksmes drošības direkcija” tiesa konstatēja, ka pretēji transportlīdzekļu tehniskās reģistrācijas kontroles inspektora amata pienākumus regulējošiem noteikumiem darbinieks transportlīdzekļa īpašniecei izsniedzis tehniskās apskates uzlīmi, neveikdams šī transportlīdzekļa adekvātu pārbaudi. Senāts atzina darbinieka atlaišanu no darba par atbilstošu sodu par izdarīto pārkāpumu. Kā pietiekams pamats darba līguma uzteikšanai saskaņā ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktu ir atzīta arī amatam noteikto pilnvaru pārkāpšana.²
Lietā³ I.S. prasībā pret a/s “Rīgas piena kombināts” prasītāja no sava darba datora bija nosūtījusi trešajai personai liela apjoma informāciju par a/s “Rīgas piena kombināts”. Lai gan minētā informācija nebija klasificēta kā komercnoslēpums, tiesa atzina, ka ir pietiekams pamats uzskatīt šādu informāciju par konfidenciālu, jo tā bija domāta darba devēja iekšējai lietošanai un saistīta ar tā komercdarbību. Līdz ar to konkurences apstākļos šī informācija varēja interesēt līdzīga profila uzņēmumus. Prasītājas amata apraksts cita starpā paredzēja darbinieka atbildību par konfidencialitātes un lojalitātes ievērošanu, līdz ar to tiesa atzina, ka prettiesiska rīcība nav tikai komercnoslēpuma izpaušana, tā var attiekties arī uz citas konfidenciālas informācijas izpaušanu, ko aizliedz amata apraksts, darba kārtības noteikumi un citi darbiniekam saistoši dokumenti, kā rezultātā tiek zaudēta darba devēja uzticība.
Lietā⁴ N.O. prasībā pret a/s “Baltijas transporta apdrošināšana” prasītājs atlaists no darba saskaņā ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktu, jo bija rīkojies prettiesiski, kas izpaudās nelikumīgā apdrošināšanas polises izrakstīšanā jau pēc ceļu satiksmes negadījuma, ko bija izraisījis viņa tēvs, un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību. Apelācijas instances tiesa pamatoti norādīja, ka prasītāja rīcības motīvi un tiesiskums, izrakstot apdrošināšanas polisi ar atpakaļejošu datumu, izvērtējams izšķiramā strīda ietvaros un ka ierosinātās krimināllietas izmeklēšana par minēto faktu nav šķērslis lietas izskatīšanai.
Lietā⁵ I.R. prasībā pret a/s “Aizkraukles banka” tiesa konstatēja, ka prasītāja atlaista no darba, pamatojoties uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktu, jo bija pārkāpusi norēķinu kontu atvēršanas kārtību, nepietiekami identificējot klientus. Pēc lietā esošiem pierādījumiem tiesa novērtēja I.R. vainu minētajos pārkāpumos par pierādītu un atzina, ka prasītāja ar savām darbībām kaitējusi darba devēja reputācijai un negodprātīgi pildījusi savus darba pienākumus. Prasītāja kasācijas sūdzībā norādīja, ka tiesa ir konstatējusi tikai viņas negodprātīgu rīcību, kas nenozīme, ka viņa veikusi prettiesiskas darbības, kas būtu pamats 101.panta pirmās daļas 2.punkta piemērošanai. Senāts, noraidot šādu prasītājas argumentu, norādīja: “Lai noskaidrotu darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punkta normā ietvertā jēdziena “rīkojies prettiesiski” saturu un nozīmi, nepieciešams pievērsties citām šā likuma normām, kas raksturo darbinieka rīcības novērtējuma vispārīgos noteikumus. Un proti, Darba likuma 50.panta pirmās daļas nosacījumos noteikts, ka darbiniekam ir pienākums veikt darbu ar tādu rūpību, kāda atbilstoši darba raksturam un darba veikšanai nepieciešamajām spējām un piemērotību būtu taisnīgi no viņa sagaidāma.
Savukārt šā likuma 86.panta pirmā daļa paredz, ka gadījumos, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, darbiniekam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus. Tādējādi minēto normu analīze ļauj secināt, ka darbinieka rīcība atzīstama par prettiesisku ne tikai tad, ja viņš pārkāpj kādu konkrētu normatīvā akta normu, bet arī tad, ja viņš, neizrādot nepieciešamo rūpību, vai nu vispār nepilda, vai nepienācīgi izpilda savus darba pienākumus, kas konkretizēti darba līgumā un citos darba devēja aktos, kas ir saistoši attiecīgajam darbiniekam.” Līdz ar to Senāts ir izskaidrojis, ka Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punkta norma paredz paplašinātu tulkojumu tās jomas piemērošanā.

1.2. Darbinieku skaita samazināšana
Darba likuma 101.panta pirmās daļas 9.punktā kā darba devēja uzteikuma pamats paredzēta darbinieku skaita samazināšana, savukārt Darba likuma 104.panta pirmajā daļā dots šī jēdziena skaidrojums, proti, darbinieku skaita samazināšana ir darba līguma uzteikums tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar darbinieka uzvedību vai viņa spējām, bet ir pietiekami pamatots ar neatliekamu saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā.