Kā teikts likumprojektu anotācijā, jau 2011.gadā tika uzsākta diskusija, lai uzlabotu ieslodzīto un probācijas klientu soda izpildes laikā pieņemto lēmumu apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas kārtību. Jau tobrīd pastāvēja tādas problēmas kā tas, ka nav precīzi nodalīti iestādes iekšējie lēmumi, kas nebūtu pārsūdzami, un pārsūdzamie lēmumi. Tāpat ir konstatēti nesamērīgi ilgi pārsūdzēto lēmumu izskatīšanas termiņi tiesās un ārkārtīgi liels saņemto sūdzību skaits soda izpildes iestādēs. Līdz ar ko nepieciešams uzlabot apcietinājuma un kriminālsodu izpildes laikā pieņemto lēmumu pārsūdzības kārtību.

Tanī pat laikā jāņem vērā, ka ieslodzītajiem jānodrošina iespēja aizstāvēt savas tiesības tiesā, savukārt pieaugošā administratīvo tiesu noslogotība var izraisīt diskusijas par to, vai vēršanās administratīvajā tiesā ir efektīvs ieslodzīto tiesību aizsardzības mehānisms. Līdz ar ko būtiski ir ievērot samērīgumu starp ieslodzīto personu cilvēktiesībām – tiesībām pārsūdzēt Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Valsts probācijas dienesta lēmumus vai faktisko rīcību tiesā, un tiesisku apcietinājuma un kriminālsodu izpildi, nesamērīgi neierobežojot apcietināto vai notiesāto tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt iestāžu lēmumus vai faktisko rīcību.

Tā, pēc grozījumu stāšanās spēkā, piemēram, būs noteikts, ka izmeklēšanas cietuma priekšnieka lēmums par atteikšanos pieņemt priekšmetus, kurus izmeklēšanas cietumā nav atļauts saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem, nebūs apstrīdams un pārsūdzams, jo minētais lēmums nevar būtiski aizskart apcietinātā tiesības. Par cietuma priekšnieka lēmumu neatļaut notiesātajam, kas izcieš sodu atklātajā cietumā, iegūt izglītību izglītības iestādēs, kas atrodas ārpus tās pašvaldības administratīvās teritorijas, kurā atrodas brīvības atņemšanas iestāde, varēs iesniegt sūdzību Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, kura lēmums savukārt nebūs pārsūdzams. Minētais lēmums neatļaut notiesātajam, kas izcieš sodu atklātajā cietumā, iespēju iegūt izglītību citā administratīvajā teritorijā nevar būtiski aizskart notiesātā tiesības, jo notiesātajam ir iespējas iegūt izglītību tajā administratīvajā teritorijā, kurā atrodas brīvības atņemšanas iestāde.

Šobrīd noteikts, ka dzīvojamās platības norma cietumos kopmītņu tipa telpās vienam notiesātajam nevar būt mazāka par 2,5 kvadrātmetriem vīriešiem un trīs kvadrātmetriem sievietēm un nepilngadīgajiem, bet vienieslodzījuma kamerās — ne mazāka par deviņiem kvadrātmetriem. Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai vairākkārt Latvijai ir norādījusi, ka ieslodzījuma vietās dzīvojamās platības normai vienam ieslodzītajam ir jābūt vismaz četriem kvadrātmetriem. Veicot auditu visās ieslodzījuma vietās, tika apkopota informācija par pieejamo dzīvojamo platību ieslodzījuma vietās un tika konstatēta iespēja visiem ieslodzītajiem nodrošināt vismaz četrus kvadrātmetrus dzīvojamās platības, ko paredz noteikt arī šodien akceptētie grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā un Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā.

Ar grozījumu projektiem iespējams iepazīties Ministru kabineta mājaslapā.