Autore rakstā norāda, ka "autores darba praksē gūts apstiprinājums tam, ka apsūdzētais, kuram nav juridisku zināšanu, lielākoties neizprot vienošanās procesa būtību, piemērošanas priekšnoteikumus un jo īpaši – tiesiskās sekas. Pārsvarā izveidojies priekšstats, ka vienošanās procesa piemērošana nozīmē to, ka persona netiks atzīta par vainīgu un netiks notiesāta, kas gan neatbilst Kriminālprocesa likumā noteiktajām vienošanās procesa piemērošanas tiesiskajām sekām". Citā vietā autore norāda: "Kriminālprocesa likumā (434. panta pirmajā daļā) ir paredzēts prokurora pienākums sniegt apsūdzētajam skaidrojumu par vienošanās procesa piemērošanu, kam savukārt būtu jānovērš apsūdzētā neizpratne par vienošanās procesa piemērošanu situācijās, kad apsūdzētajam nav aizstāvja, kurš apsūdzētajam varētu izskaidrot vienošanās procesu. Tomēr Kriminālprocesa likumā noteiktais prokurora pienākums praksē nedarbojas, jo tikai pēc lēmuma par vienošanās procesa piemērošanu pieņemšanas apsūdzētais tiek informēts par viņa tiesībām un vienošanās procesa sekām." Nevar piekrist šādiem autores apgalvojumiem, jo jau Kriminālprocesa likuma 434. panta pirmajā daļā ir nepārprotami noteikts: ja prokurors, ceļot apsūdzību vai turpinot kriminālvajāšanu, atzīst par iespējamu procesā slēgt vienošanos, viņš izskaidro apsūdzētajam un nepilngadīgā apsūdzētā pārstāvim iespēju noregulēt krimināltiesiskās attiecības, slēdzot vienošanos, tās sekas un apsūdzētā tiesības vienošanās procesā.