Ir vismaz divi iemesli, kādēļ interesēties par universālo jurisdikciju. Pirmais no tiem – gan upuri, gan noziedznieki pārvietojas. Arī Latvijas teritorijā visticamāk uzturas noziegumu upuri, kā arī mūsu teritorijā var nonākt kāds no smagu noziegumu izdarītājiem. Lai gan jautājums par to, vai šāds kriminālprocess varētu notikt arī in absentia, ir aizraujošs teorētisks jautājums, no cietušo skatpunkta šāda tiesvedība diez vai sniegtu mierinājumu.

Jebkurā gadījumā jau kopš kara pirmajām dienām gan Ukrainā, gan dažādās Eiropas vietās tiek vākti un apstrādāti pierādījumi, lai tos iesniegtu iespējamos kriminālprocesos² neatkarīgi no vietas, kur tādi varētu norisināties. Neapšaubāmi rastos būtiski jautājumi, ja tieši tiesiskais regulējums, nevis, piemēram, pierādījumu trūkums vai dažādi praktiski apstākļi būtu šķērslis patiesības noskaidrošanai Latvijas prokuratūrā un tiesās.

Šķiet, pirmie mēģinājumi izmantot universālo jurisdikciju pret Krievijas amatpersonām ir uzsākti Vācijā. No vienas puses, prokuratūra pati ievāc pierādījumus, kas nav saistīti ar konkrētu apsūdzēto. No otras puses, dažādas nevalstiskās organizācijas cietušo vārdā ir iesniegušas kriminālsūdzības Vācijas Federālajā prokuratūrā.³ Lai gan attiecībā uz Ukrainā pastrādātajiem noziegumiem konkrēti lēmumi vēl ir jāgaida, Vācijā ir notikuši vairāki tiesas procesi, izmantojot universālo jurisdikciju, kas ir beigušies ar notiesājošu spriedumu. Šie procesi norisinājās apsūdzēto klātbūtnē.⁴ Tomēr ir bijuši arī pretrunīgi gadījumi – piemēram, 2004. gadā Eiropas Konstitucionālo un cilvēktiesību centrs iesniedza sūdzību pret ASV aizsardzības ministru Donaldu Ramsfeldu u.c. ASV amatpersonām saistībā ar spīdzināšanu Abu Graibas cietumā, federālā prokuratūra sūdzību tomēr noraidīja, tostarp balstoties uz apstākli, ka identiska izmeklēšana bija uzsākta arī ASV.

Šie Vācijas piemēri arī rāda, ka būtiskas ir valsts tiesiskā regulējuma detaļas. Tādējādi Vācijas universālās jurisdikcijas materiālo tiesību normu regulējumam⁵ ir paredzēti arī īpaši noteikumi par prokuratūras rīcības brīvību, atbilstoši kurai "prokuratūra var atteikties veikt izmeklēšanu, ja aizdomās turētais neatrodas Vācijā un viņa vai viņas ierašanās Vācijā nav sagaidāma".⁶ Jāatgādina, ka Vācijas prokuratūra ne vienmēr ir ļoti naska uz universālās jurisdikcijas izmantošanu. 2000. gadu pirmajā desmitgadē Vācijā ārstējās Uzbekistānas iekšlietu ministrs Zokirjans Almatovs, pret kuru tika iesniegta Andidžānas slaktiņa upuru tuvinieku sūdzība. Vācijas varasiestādes tomēr nelika šķēršļus viņa izbraukšanai no valsts un atteicās ierosināt kriminālprocesu ar pamatojumu, ka nav sagaidāms, ka aizdomās turētais varētu ierasties Vācijā.⁷ Tādējādi Vācijas piemērs vien – šeit varētu līdzīgus piemērus minēt arī par citām Rietumeiropas valstīm⁸ – labi izgaismo to, ka lietas iznākums ir atkarīgs no tā, cik draudzīgas saites vieno tiesājošo valsti un aizdomās turētā izcelsmes valsti.

Otrs iemesls pievērsties universālajai jurisdikcijai ir tās praktiskums. "Jurista Vārds" ir bijis aktīvs, noskaidrojot ekspertu viedokļus par to, kādos veidos varētu notikt taisnīguma atjaunošana Ukrainā.