Ievads

Pārbaudījumu tiesības ir Latvijas tiesību sistēmas administratīvo tiesību apakšnozare, kas aptver dažāda rakstura juridiskos jautājumus, kas ir saistīti ar pārbaudījumiem. Pārbaudījums ir jebkurš darbs, uzdevums vai uzdevumu kopums, kura mērķis ir novērtēt studenta vai skolēna zināšanu līmeni. Visizplatītākie pārbaudījumu veidi ir kontroldarbs jeb starppārbaudījums un eksāmens jeb gala pārbaudījums. Pārbaudījumu tiesību apakšnozare sevī ietver procesuālus jautājumus, kas saistīti ar pārbaudījumu organizēšanu un norisi, kā arī būtiska uzmanība tiek pievērsta pārbaudījumu satura pieļaujamībai un vērtēšanas tiesiskumam.

Šis ir pirmais raksts rakstu sērijā par pārbaudījumu tiesību jautājumiem, kur autors sniegs ieskatu šīs apakšnozares pamatos, aktualitātē un problemātikā, bet turpmākajos rakstos tiks detalizēti analizēti būtiski pārbaudījumu tiesību aspekti.

Pārbaudījumu tiesības Latvijas tiesību doktrīnā ir samērā jauns jēdziens, un par to gandrīz nav aktuālu pētījumu vai publikāciju. Iemesli, kāpēc līdz šim pārbaudījumu tiesību jautājumi tika atstāti bez plašāka vērtējuma un tiesību zinātnieki tiem nav pievērsušies, var būt ļoti dažādi. Pēc autora novērojumiem viens no galvenajiem iemesliem ir tāds, ka sabiedrībā pastāv mulsinošs uzskats, ka skolas vai studiju laiki ir laiks, kas studentam "jāizcieš". Bieži vien kā arguments tiek izmantota būtiska argumentācijas kļūda argumentum ad populum – "Ja es savulaik un arī visi pārējie lika divus eksāmenus dienā, vai arī tie ilga piecas stundas, tad kāpēc arī jaunā paaudze to nevarētu darīt?" Proti, iepriekš piedzīvotais caur pieredzi tiek pasniegts kā pareizais modelis, un tikai daži aizdomājas, ka divus eksāmenus vienā dienā vai divas dienas pēc kārtas eksāmenus kārtot nav pieļaujams, jo tas fizioloģiski pasliktina studenta iespējas uzradīt savas patiesās zināšanas, kas ir katra pārbaudījuma mērķis.