Ar Satversmes tiesas šī gada 5. oktobra spriedumu lietā Nr. 2022-34-01 minimālo ienākumu slieksnis un tā pārskatīšanas kārtība tika atzīta par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. un 109. pantam. Satversmes tiesa nonāca pie secinājuma, ka, lai gan likumdevējs ir ieviesis sociālās palīdzības sistēmā zināmas izmaiņas, kas vērstas uz cilvēka cieņai atbilstošas dzīves nodrošināšanu, un ir noteicis atbalsta pasākumus, kas nodrošina atsevišķu pamatvajadzību apmierināšanu vismaz minimālā apmērā, tomēr kopumā joprojām nevar atzīt, ka šie pasākumi būtu pietiekami un efektīvi.

Tā kā lietas dalībnieka statusā biju iedziļinājies lietas apstākļos un piedalījies lietas iztiesāšanā, pēc lietas no­slēguma vēlos paust savu personīgo profesionālo viedokli par Satversmes tiesas spriedumā ietverto motivāciju.

Vispirms jāatzīmē, ka minētajā spriedumā Satversmes tiesa ir sniegusi nozīmīgu satversmības izvērtējumu vairākiem sociālās palīdzības sistēmas elementiem, sociālās palīdzības mijiedarbībai ar valsts budžeta veidošanas principiem un sekmējusi tiesiskās domas attīstību Satversmes 109. pantā ietverto sociālo tiesību uz nodrošinājumu izpratnē. Tomēr katrs Satversmes tiesas nolēmums, tāpat kā jebkurš ārējs normatīvais akts, var tikt vērtēts un komentēts nolūkā veicināt diskusijas, kuru ietvaros varētu tikt attīstīta tiesis­kā doma.

Šajā īsajā komentārā primāri pievērsīšos galvenajiem problemātiskajiem aspektiem Satversmes tiesas motivācijā un izvēlētajā pieejā apstrīdēto normu satversmības pārbaudē, lai tādējādi varētu dot pienesumu turpmākām diskusijām par Satversmē nostiprinātajām sociālajām tiesībām un to piemērošanu.

Minimālo ienākumu sliekšņa aprēķina metode

Kā izrietēja no lietas materiāliem, un to atzīst arī Satversmes tiesa sprieduma 15. apsvērumā, ir divas vispāratzītas minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodes – absolūtā un relatīvā.