Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja Dace Helmane 3. oktobrī portālā "Delfi" publicēja viedokli par manu rakstu 2023. gada 5. septembra žurnālā "Jurista Vārds". Minētajā rakstā es analizēju vienu konkrētu likumam pilnīgi neatbilstošu, neargumentētu tiesas lēmumu, par kuru Tiesnešu disciplinārkolēģija uzlika tiesnesei disciplinārsodu.

Komentārā, neraugoties uz tā virsraksta izaicinošo toņkārtu, kas drīzāk norāda uz vēlmi eskalēt konfliktu, nevis uzsākt diskusiju, vārdos tomēr ir izteikts aicinājums uz diskusiju. Esmu ļoti ieinteresēts šādas diskusijas veidošanā, jo man ir patiess prieks, ka sabiedrība beidzot sāk iesaistīties atklātā publiskajā diskusijā, jo anonīmie komentāri soctīklos nedod pozitīvu efektu. Tieša, atklāta un konstruktīva saruna, neslēpjoties aiz amatiem un anonimitātes, ir pamatu pamats efektīvai drošas sabiedrības attīstībai.

Mana raksta mērķi profesionālajā žurnālā "Jurista Vārds" bija, pirmkārt, informēt juristu saimi par to, kādas kvalitātes nolēmumi ir sagaidāmi no tiesām un, otrkārt, informēt, ka korporatīvismam kā korupcijas riskus veicinošam fenomenam nav vietas mūsdienu Latvijas tiesās.

Šeit gribu vispirms precizēt dažas komentārā pieļautās kļūdas un pēc tam informēt plašāku sabiedrību Helmanes kundzes ierosinātās diskusijas ietvaros.

Par tiesnešu "padotību"

Tiesneši nav padoti Augstākās tiesas (turpmāk – AT) priekšsēdētājam. AT priekšsēdētājs (a) neapstiprina tiesnešus amatā, (b) neatceļ tiesnešus no amata, (c) nenosaka viņu darba laiku, (d) neuzrauga viņu ikdienas darbu, (e) nedod rīkojumus tiešo pienākumu izpildē un (f) neuzliek disciplinārsodus. Nevienam tiesnesim nav jāatskaitās AT priekšsēdētājam par savu darbu. Izņēmums ir AT senatori, kuriem jāievēro AT priekšsēdētāja rīkojumi, kas saistīti ar darba organizāciju AT administratīvajos jautājumos. Citu tiesu tiesnešiem jāievēro savas tiesas priekšsēdētāja administratīvie rīkojumi, bet ne AT priekšsēdētāja rīkojumi. Šādi administratīvie rīkojumi nevar skart konkrētu lietu izskatīšanas jautājumus pēc būtības nevienā tiesā.

Vienlaikus jāatzīst, ka nav arī tā, ka AT priekšsēdētājs nevar neko darīt tiesnešu pieļauto pārkāpumu gadījumos. AT priekšsēdētāja kompetenci attiecībā uz visiem tiesnešiem varētu nosaukt par ierobežotu kontroli. Tā izpaužas likumā noteiktajās tiesībās ierosināt disciplinārlietu par tiesneša pieļautiem likuma pārkāpumiem, nolaidību, darba pienākumu nepildīšanu. Bet – un šis ir ļoti svarīgs aspekts – AT priekšsēdētājs tikai ierosina lietu, taču nepieņem lēmumu par tiesneša sodīšanu. Par sodīšanu vai nesodīšanu lemj Tiesnešu disciplinārkolēģija, kas sastāv no citiem tiesnešiem. Līdz ar to AT priekšsēdētāja rosinātās disciplinārlietas iznākumu kontrolē Tiesnešu disciplinārkolēģija.

Par domas un citātu precizitāti

Autore citē vienu teikumu no mana raksta: "Ņemot vērā, ka lieta joprojām ir skatīšanā, man jābūt ļoti piesardzīgam, mēģinot pateikt, kā tad vajadzēja."

Šis teikums ir daļa no manas domas, un šī citētā daļa atbilst komentāra autores kritiskās pozīcijas pamatošanai. Iespējams, tādēļ ir noklusēta otrā daļa, tādēļ nocitēšu nākamo teikumu, kas pabeidz šo domu. Jo jebkura doma jāredz kontekstā, lai to neizkropļotu: "[..] Tāpēc es abstrahēšos no konkrētās situācijas un mēģināšu parādīt, kā varētu argumentēt abos virzienos ar pilnīgi hipotētiskiem, konkrētajā pieteikumā neminētiem un neidentificējamiem apstākļiem."

Un tālāk seko divi iespējamie hipotētiskie varianti – viens par noraidīšanu, otrs par apmierināšanu.

Par "atsevišķiem izceltiem faktiem" un manu "viedokli konkrētajā lietā"

Viedokļa rakstā ir norādīts: "Pēc Strupiša kunga raksta var noprast, ka raksta autora viedoklis ir tāds, ka konkrētās kritizētās tiesneses lēmums nav bijis pareizs, jo konkrētais pieteikums bija jāapmierina, par ko liecina rakstā atsevišķi izcelti konkrēti fakti, kuriem it kā vajadzēja tiesnesim radīt iespaidu, ka pieteikums ir jāapmierina."

Tā nav patiesība. Rakstā netika "atsevišķi izcelti konkrēti fakti". Rakstā tika pēc kārtas nosaukti pašā lēmumā minētie fakti. Pretējo var pierādīt, nosaucot kādu manis noklusētu lēmumā norādīto faktu, kurš norāda uz otras puses vēlmi pildīt līgumu. No lēmuma neizrietēja neviens apstāklis, kurš norādītu pretējo. Tādēļ pārmetums par manis it kā veiktu tendenciozu faktu atlasi ir nevietā.

Konkrētajā gadījumā nav arī "konkrētās lietas" šā vārda tiešā nozīmē. Runa ir par vairāk nekā divus gadus vecu pieteikumu tiesai par prasības nodrošinājumu pirms prasības celšanas. Pirms prasības celšanas lietas nemaz nav. Tāpēc šāda pieteikuma noraidīšana, kā tas notika šajā gadījumā, nerada lietu. Līdz ar to absurds ir apgalvojums, ka es būtu iejaucies "konkrētā lietā". Raksta publicēšanas brīdī pieteikums par prasības nodrošinājumu pirms prasības celšanas ir zaudējis aktualitāti ar tā noraidīšanu pirms diviem gadiem. Savukārt civillietā, kura, šķiet, ir ierosināta par strīdu pēc būtības, šiem prasības nodrošināšanas lēmuma aspektiem nav pilnīgi nekādas nozīmes. Piezīme rakstā par aktuālo lietu bija domāta, lai īpaši uzsvērtu manu neitralitāti un koncentrēšanos tikai uz argumentācijas metodoloģiju, nevis uz konkrēto lietu.

Komentārā lietotais vārdu savienojums "var noprast", ka mans viedoklis ir tāds-un-tāds, tieši norāda uz to, ka autore pati atzīst, ka runa ir par viņas subjektīvo uztveri par manis rakstīto, nevis par manu objektīvo viedokli un raksta mērķi.

Tāpat, ja Augstākās tiesas priekšsēdētāja viedoklis ietekmē hipotētisku tiesnesi konkrētas lietas izskatīšanā, tad ir jāuzdod jautājums par šāda hipotētiskā tiesneša atbilstību tiesneša amatam. Tiesnesi saista tikai likums, nevis priekšsēdētājs, kolēģi, masu mediji vai ģimene. Ja kāds hipotētisks tiesnesis uzskata, ka esmu iejaucies viņa lietas izspriešanā, šādam tiesnesim ir pienākums iesniegt sūdzību par mani Tiesnešu ētikas komisijā, nevis iesaistīties publiskā polemikā.

Ikviens uzmanīgs lasītājs var pārbaudīt, ka par "konkrētās lietas" "vēlamo iznākumu" rakstā nav ne vārda. Raksts satur tikai argumentācijas analīzi, pat īpaši uzsverot dažādu rezultātu iespējamību atkarībā no konkrēto, pieteikumā nosaukto faktu vērtējuma (skat. pilno, nesa­frizēto citātu iepriekš). Pirmšķietamība (tas ir juridisks termins), protams, ir subjektīvs sākotnējais vērtējums, bet tas pats par sevi neko nenozīmē, jo tai lietas iznākumā, ja tāda tiktu ierosināta, nav nekādas nozīmes. Pirmšķietamību var apgāzt ar argumentiem, jo nozīme ir tikai (a) faktiem un (b) to kvalitatīvam, argumentētam izvērtējumam. Konkrētajā gadījumā fakti bija tādi, kas pirmšķietami visai skaidri norāda uz iespējamu izvairīšanos no saistību izpildes (noslēgts līgums, paraksti uz līguma ir droši, tas ir spēkā, bet nav izpildīts, otra puse izvairās no kontaktiem, maina valdi, publiski izskanējusi informācija par akciju atkārtotu pārdošanu, kas būtu prettiesiski, jo līgums jau noslēgts ar citu pircēju). Pieredzējis jurists zina, ka šie fakti kopsakarā parasti visai hrestomātiski norāda uz izvairīšanos no saistību izpildes. Bet tiesnesei, ja tā uzskatīja, ka šie fakti nenorāda uz izvairīšanos no saistību izpildes, bija argumentēti tas jāpamato. Kā to prasa likums. Ja šāds pamatojums būtu, nebūtu ne disciplinārlietas, ne mana raksta, jo tiešām – es nedrīkstu pārvērtēt tiesneša vērtējumu. Bet problēma bija tāda, ka faktu vērtējumu šis tiesneses lēmums nesaturēja pilnīgi nekādu. "Nekādu" šai gadījumā nenozīmē "nekvalitatīvu" vai "nepietiekamu". Konkrētajā gadījumā tas nozīmē absolūtu "nulli". Tas ir pretēji likumam, un tas nav pieļaujams mūsdienu Latvijas tiesā!

Par to arī bija mans raksts – ka tiesas lēmumā nebija vērtējuma, nevis par to, kā to pieņēmuma formā pasniedz viedokļa raksta autore D. Helmane, – kādam vērtējumam vajadzēja būt.

Par tiesnešu ētiku, korporatīvo ētiku un nekritizēšanu

Tā ir klasiska kļūda, kad privātā biznesa principus sāk attiecināt uz publisko sfēru. Tas nekad nav novedis pie laba.

Ja tiesās valdītu korporatīvā ētika, tas nozīmētu privātā biznesa principu ievērošanu – darba organizācija būtu komercnoslēpums, iekšējās problēmas tiktu risinātas tikai iekšēji, slēpti no ārpasaules, no konkurentiem utt. Un tas parasti ir normāli privātajā biznesā. Jo privātais bizness balstās uz pilnīgi atšķirīgiem principiem – peļņa, konkurence, komercnoslēpums utt. Starp citu, neesmu speciālists korporatīvās pārvaldības jautājumos, tādēļ varu kļūdīties, taču šķiet, ka mūsdienās arī korporācijas, vismaz biržā kotētās, tomēr nedaudz tuvojas publiskās sfēras principiem – atklātībai, atbildībai sabiedrības priekšā, uzmanība tiek pievērsta ne tikai akcionāru interesēm, bet arī citiem ieinteresētajiem subjektiem (angliski – stakeholders). Bet arī tas ne tuvu nesasniedz to atklātības līmeni, kādā jādarbojas publiskās sfēras institūcijām, tai skaitā tiesām.

Savukārt tiesas kalpo sabiedrībai, nevis investoriem vai pašiem tiesnešiem, tāpēc attiecībā uz tām, tāpat kā uz pārējo publisko sfēru, darbojas citi principi: darboties visas sabiedrības interesēs, neslēpt iekšējās problēmas, informēt sabiedrību, novērst korupcijas riskus utt. Jo tiesas "ieinteresētie subjekti" ir visa sabiedrība. Bez izņēmuma. Vienlaikus respektējot tiesas neatkarību.

Pēdējos trijos gados Tieslietu padome un AT ir ļoti daudz darījusi, lai celtu kvalitāti un izskaustu korporatīvismu tiesās. Ar korporatīvismu saprotot visas tās parādības, kas ļauj sabiedrībai attiecībā uz tiesnešiem izmantot tautas sakāmvārdus "roka roku mazgā", "vārna vārnai acīs neknābj" u.tml. Korporatīvisms ir nodarījis daudz ļauna, graujot sabiedrības uzticību tiesām. Tāpēc šobrīd ir ieviesta un darbojas jauna, stingra, uz vienlīdzīgiem pamatiem balstīta tiesnešu atlases kārtība, kura ietver arī kandidātu psiholoģisko izvērtējumu, tiek mainīta tiesnešu apmācības kārtība, ir izstrādātas vadlīnijas tiesu nolēmumiem un kasācijas sūdzībām, utt. Kā jau jebkuru reformu gadījumā, arī šie Tieslietu padomes un AT uzsāktie procesi tiesās ne visiem patīk, jo spiež iziet no komforta zonas un liek mācīties, apgūt jaunas prasmes. Bet tas tiek darīts sabiedrības interesēs, tam ir jāiziet cauri, un par to nedrīkst klusēt.

Piebildīšu, ka šo tiesneses lēmumu par likumam neatbilstošu atzina Tiesnešu disciplinārkolēģija, uzliekot tiesnesei disciplinārsodu. Minētais disciplinārkolēģijas lēmums jau ilgu laiku ir publiski pieejams portālā tiesas.lv, un mans raksts tikai sniedza papildu profesionālo skaidrojumu profesionālai publikai, citstarp informējot par sabiedrības tiesībām prasīt no tiesas kvalitatīvus, argumentētus, skaidrus nolēmumus.

Tā ir mana kā AT priekšsēdētāja un Tieslietu padomes priekšsēdētāja funkcija un pienākums – celt tiesas kvalitāti un efektivitāti. Darīt to atklāti un argumentēti – tā ir mana metode. Manā ētikas izpratnē tiesneša ētiku pārkāpj nevis tas tiesnesis, kurš objektīvi atzīst kļūdas un tās labo, bet tas, kurš privātu vai korporatīvu motīvu vadīts cenšas tās noslēpt. Un mans stingrs, ļoti stingrs viedoklis ir tāds, ka tikai tā mēs varam nodrošināt Latvijas sabiedrības attīstību un ilgtspēju.