Zemesgrāmata ir konsekventi virzījusies, lai ieviestu un paplašinātu datu apmaiņas procesus starp Valsts vienoto datorizēto zemesgrāmatu un Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmu, kā arī ieviestu datu apmaiņu starp Valsts vienoto datorizēto zemesgrāmatu un Būvniecības informācijas sistēmu. Minētās iniciatīvas izslēdz nepieciešamību īpašniekam veikt papildu darbības, lai nodrošinātu, ka nekustamo īpašumu raksturojošie dati, kas ir reģistrēti vai aktualizēti Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā vai Būvniecības informācijas sistēmā, tiktu mainīti arī zemesgrāmatā.¹ Tādējādi tiek mazināts administratīvais un finansiālais slogs un nodrošināta zemesgrāmatas pieejamība tās plašākā nozīmē. Jāatzīmē, ka pieejamība kā viens no aspektiem izriet no publicitātes principa, kas līdztekus publiskās ticamības principam ir viens no fundamentālākajiem zemesgrāmatas principiem.

Zemesgrāmatu sistēma ir balstīta uz vairākiem vispāratzītiem principiem – zemesgrāmatā ieraksta visus nekustamos īpašumus, nostiprina ar tiem saistītās tiesības, zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. No Zemesgrāmatu likuma izrietošos zemesgrāmatu principus cēloniski nosaka Civillikuma materiālās tiesību normas, un tie ir tiešs Satversmes 105. panta iemiesojums un realizācija dzīvē ar mērķi aizsargāt īpašuma tiesības un nodrošināt nekustamā īpašuma kā viena no fundamentālākajiem īpašumiem tiesisko apriti. Šī mērķa nozīmību cita starpā izgaismo šobrīd aktuālās diskusijas un nepieciešamība meklēt efektīvus labticīga ieguvēja aizsardzības līdzekļus gadījumos, ja zemesgrāmatu sistēma ir tikusi izmantota negodprātīgiem vai prettiesiskiem mērķiem.

Lai arī labticīga ieguvēja aizsardzības aspekts ir jo īpaši nozīmīgs tiesību nostiprināšanas procesā, tomēr nebūtu pareizi šo aspektu neņemt vērā situācijās, kad tiek aplūkoti dažādi ar nekustamā īpašuma sastāvu saistīti zemesgrāmatu ierakstu aktualizācijas jautājumi.