Vārda brīvība ir no viena demokrātiskas valsts¹ pamattiesībām, un tā garantē iespēju jebkuram indivīdam gan rakstiski, gan mutvārdos brīvi paust savu viedokli attiecībā uz visiem procesiem, piemēram, politiku, kultūru, reliģiju utt. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. pants noteic, ka cilvēka cieņa ir neaizskarama un tā ir jārespektē un jāaizsargā.²

Tiesības uz vārda jeb izteiksmes brīvību demokrātiskā un tiesiskā valstī ir jebkuram indivīdam, līdz ar to ir salīdzinoši maz konkrēti nosakāmu situāciju, kādos ap­stākļos un kādā nolūkā būtu jānosaka vārda brīvības ierobežojumi. Izteiksmes brīvības izpausmes arī tīmeklī jau sen ir pāraugušas jebkuras valsts nacionālās robežas un sasniegušas globālu mērogu, jo arī cilvēku aktivitāte dažādos ziņu portālos un sociālajos tīklos ir sasniegusi neaprakstāmu virsotni. Starp dažādu veidu masu informācijas līdzekļiem pastāv asa konkurence, publicētās ziņas, viedokļi un cita informācija nereti tiek sagrozīta un ir apzināti maldinoša, lai piesaistītu arvien plašāku auditoriju. Šajā kontekstā arvien lielāku šķelšanos Latvijas sabiedrībā rada arī diametrāli pretēji viedokļi par Krievijas uzbrukumu un karu Ukrainā. Ņemot vērā šo piemēru, vārda brīvības ierobežojumi atsevišķās situācijās demokrātiski tiesiskā valstī ir nepieciešami, bet ierobežojumu noteikšana ir jāizvērtē un jāpamato ar samērīguma principu, lai neviens no noteiktajiem ierobežojumiem nenonāktu asā pretrunā ar vārda brīvības kā cilvēktiesību un demokrātijas pamatprincipu.

Vārda brīvības ierobežojumus var piemērot saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10.