2001. gadā tika pieņemta Kibernoziegumu konvencija (turpmāk – Konvencija), kas pirmo reizi starptautiskā tiesību jomā definēja noziedzīgo nodarījumu sastāvus, kas attiecīgi sagrupēti:

1. noziedzīgi nodarījumi pret informācijas sistēmu drošību (patvaļīga piekļuve, pārtveršana, datu traucēšana, sistēmu traucēšana, kaitīgās ierīces);

2. ar datoriem saistīti noziegumi – datorkrāpšana, datorviltošana;

3. noziegumi pret autortiesībām un blakustiesībām;

4. tā dēvētie satura noziegumi – saistīti ar nelikumīgas informācijas apriti (rasu naida, genocīda, kara kurināšana, bērnu pornogrāfijas aprite).

Konvencijas izstrādes gaitā bija daudzas diskusijas par nepieciešamību pievienot Konvencijai arī tādus nodarījumus kā domēna vārda piesavināšanās (cybersquatting), apmelošana (defamation), šantāža (blackmailing), ķircināšana (harrasement), netīrās naudas atmazgāšana (money laundering), kas tiek veikti, izmantojot automatizētās datu apstrādes sistēmas u.c. Tomēr eksperti vienojās, ka Konvencijā ir jāietver tikai nodarījumu sastāvi, kuros darbības ir saistītas ar attālinātu piekļuvi sistēmām un ar automatizētu datu apstrādes procesu.

Konvencijas paskaidrojošā ziņojuma (Explanatory report) (turpmāk tekstā – ER) 16. punktā¹ norādīts, ka Konvencijas mērķis materiālo krimināltiesību jomā ir nevis sniegt visaptverošas noziedzīgo nodarījumu definīcijas, bet gan harmonizēt Konvencijā ietverto nodarījumu pazīmes dalībvalstīs. Tāpēc īpaši ir jāuzsver, ka līdz šai dienai nav neviena starptautiska dokumenta, kas sniegtu saistošu kibernoziegumu definīciju. Tāpēc termins "kibernoziegums" ir uzskatāms par katras nacionālās krimināltiesību doktrīnas radītu jēdzienu.

Kibernoziegumu definīcija nevar būt noslēgta, tajā ir jāiekļauj elementi, bez kuriem nav iespējama neviena nodarījuma veikšana elektroniskā vidē, proti, aktīva darbība, kas saistīta ar automatizētu datu apstrādes sistēmu un automatizētu datu apstrādi, kā arī tiešs vai netiešs nodoms. Šie elementi ir kopīgi visiem nodarījumiem, kas ietverti Konvencijas pirmajā daļā.

Tomēr tas nenozīmē, ka nacionālās valstis, definējot Konvencijā ietvertos nodarījumu sastāvus, bez šiem elementiem nevar iekļaut citus.² Taču, ievērojot to, ka nereti kibernoziegumi tiek izdarīti no citu valstu teritorijām, noziedzīgo nodarījumu definīciju harmonizācijai var būt izšķiroša nozīme, lai vainojamā persona tiktu saukta pie atbildības un saņemtu pelnīto sodu.

Konvencijas 8. pants definē noziedzīgu nodarījumu "Ar datoru saistīta krāpšana", savukārt ER 86. punktā norādīts, ka ar moderno informācijas tehnoloģiju attīstību rodas jaunas iespējas izdarīt tādus nodarījumus kā krāpšana datorsistēmās. Šie nodarījumi pamatā ir saistīti ar apzināti nepareizu datu ievadīšanu datorsistēmās.

Latvija ir pievienojusies Konvencijai, tāpēc tika pieņemti grozījumi Krimināllikumā, un no 2005. gada 1. jūnija ir spēkā Krimināllikuma 177.¹ pants "Krāpšana automatizētā datu apstrādes sistēmā". Kopš panta ieviešanas Krimināllikumā ir pagājis krietns laika posms, lai varētu sākt izvērtēt problēmas, kas radušās, piemērojot šīs normas darbību praksē. Diemžēl tiesu prakses analīze liecina, ka nereti šo nodarījumu kvalifikācijā tiek pieļautas būtiskas kļūdas.

Rakstā autors apskatīs Krimināllikuma 177.