Tuvojas vēlēšanas un aizvien karstāk tiek diskutēts par vēlēšanu sarakstiem. Šādas sarunas parasti beidzas ar vienu secinājumu: partiju iesniegtajos sarakstos grūti atrast cilvēkus, kurus labi pazīstam un kurus cienām. Tātad – nav par ko balsot!

No otras puses, līdzko parādās informācija par kādu sabiedrībā zināmu cilvēku, kas iestājies partijā un kandidē uz Saeimas deputāta krēslu, attieksme pret šo drosminieku gandrīz automātiski ir kritiska: cilvēks ir “sapinies”, grib taisīt karjeru, kad iekļūs Saeimā, tad vairs nedomās ar savu galvu utt.

Šādi viedokļi faktiski ir savstarpēji izslēdzoši. Kamēr Latvijā valdīs uzskats, ka darbība partijās ir slikta un aizdomīga lieta (šeit pie vainas, no vienas puses, padomju laiku atmiņas par vienīgo un “pareizo” partiju, bet, no otras puses, daudzu jauno laiku partiju neveiksmes un skandāli), tikmēr uz jaunu, kvalitatīvāku politisko dzīvi Latvijā nevar cerēt.

To pierādījusi gatavošanās arī šīm, iepriekš neplānotajām vēlēšanām, kad vairāki sabiedrības cienīti cilvēki tikuši uzrunāti, taču atteikušies iesaistīties politikā. Viens no iemesliem acīmredzot bijusi tieši sabiedrības iespējamā attieksme un pārāk augstās likmes. Piederība kādai partijai šobrīd uzspiež cilvēkam zināmu “zīmogu” un rada ievērojamu risku arī profesionālajai karjerai gadījumā, ja izvēlētā liste izrādās “nepareizā”, proti, kandidāts nekļūst par deputātu vai arī visa partija vēlēšanās cieš sakāvi.

Tieši tādēļ nedrīkstam brīnīties un žēloties, ka partiju sarakstos ir tik maz juristu, kuri vairumā gadījumu ir pragmatiski cilvēki un parasti cenšas domāt vairākus soļus uz priekšu. Taču tas noteikti ir zaudējums Latvijas demokrātiskajai iekārtai.

Varbūt pienācis laiks sabiedrībai mainīt attieksmi pret iesaistīšanos politikā?

Pēdējos gados ļoti būtiski pieaudzis tā dēvētais nevalstiskais sektors – radušās dažnedažādas biedrības, kurās darbojas liels skaits Latvijas iedzīvotāju. Dalība partijās būtu nākamais solis tuvāk tiešai ietekmei uz valsts nākotni.