16. Septembris 2008 /NR. 35 (540)
Skaidrojumi. Viedokļi
Alternatīvais strīdu risināšanas institūts administratīvajā procesā
1
Mg.iur.
Gatis Litvins
sabiedriskās politikas centra "Providus" jurists 

No Latvijas Republikas Satversmes1 89. panta izriet, ka valstij ir jānodrošina personas pamattiesību aizsardzība "tik efektīvi, cik iespējams".2 Mūsdienu apstākļos administratīvās tiesības un administratīvais process attīstās strauji, rodoties jauniem tiesību institūtiem. Lai padarītu efektīvāku nacionālo tiesību sistēmu, valstis savās nacionālajās tiesībās pārņem tām noderīgus citās valstīs eksistējošus tiesību institūtus. Līdz ar to globalizācijas tendences vērojamas ne tikai ekonomiskajās attiecībās, bet arī tiesību jomā. Jo īpaši līdzdalība starptautiskajās organizācijās, piemēram, Eiropas Padomē un Eiropas Savienībā, veicina dažādu jaunu un, iespējams, citās valstīs jau eksistējošu tiesību institūtu ieviešanu.

Lietu nesamērīgi ilgā izskatīšana tiesā ir pretrunā ar administratīvā procesa tiesā jēgu un būtību – ātru un efektīvu lietu izskatīšanu, un tas aizskar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā3 nostiprināto principu, ka lieta jāizskata saprātīgā termiņā. Administratīvās tiesas efektivitāte ir viens no demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem. Tā kā valsts pārvalde izdod administratīvos aktus un veic faktisko rīcību, kas ietekmē indivīdu ikdienas dzīvi, nepieciešams efektīvs mehānisms aizskarto tiesību un tiesisko interešu atjaunošanai. Pašreizējos apstākļos, kad administratīvā tiesa nevar nodrošināt efektīvu personu aizsardzību, valstij ir jādomā ne tikai par tiesas procesa efektivizāciju, bet arī par ārpustiesas strīdu risināšanas iespējām, ar kurām varētu uzlabot personas pamattiesību nodrošināšanu un aizsardzību administratīvajā procesā, kā arī lai sasniegtu tiesiskai valstij atbilstošu strīdu risināšanas procesu.

Viens no variantiem, kā efektivizēt administratīvo procesu un samazināt lietu izskatīšanas termiņus, varētu būt alternatīvo strīdu risināšanas, to skaitā strīdu novēršanas, institūta ieviešana. Līdzīga hipotēze izteikta arī Francijā, kur viena no alternatīvo strīdu risināšanas metodēm – mediācija – minēta kā mehānisms cīņā ar administratīvo tiesu pārslodzi.4

 

Strīdu risināšanas vēsturiskais apskats

Dzīvojot sabiedrībā, nonākot saskarsmē ar citiem cilvēkiem vai valsts pārvaldes iestādēm, nav izbēgamas strīdu situācijas. Ar strīdu starp vairākām personām mēs uztveram domstarpības, savstarpējas pretenzijas, kurās izpaužas pretējas domas, pretēji uzskati, un kur katrs cenšas aizstāvēt savas domas, uzskatus.

Sabiedrībā konflikti rodas arvien biežāk, – līdzko indivīds apzinās savas tiesības un patstāvību, vairākkārt pieaug vēlme pašam piedalīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņa dzīvi, arvien retāk cilvēki piekrīt citu diktētiem noteikumiem.5

Kopš vissenākajiem laikiem, jau ilgi pirms tam, kad dažādām tautām izveidojās valsts un tiesības, cilvēku dzīvē pastāvīgi radās konflikta situācijas un strīdi, kas bija jāizlemj kādam šķīrējam.6 Tomēr to risināšanas metodes vēstures attīstības gaitā ir mainījušās. Romieši un arī daudzas citas senās tautas pārdzīvojušas laikmetu, kad vēl nebija tiesas kā valsts iestādes un līdzekļa, ar kura palīdzību izšķirt strīdus, bet katrs personīgi izrēķinājās ar likumu pārkāpējiem. Tomēr, sabiedrībai attīstoties, šāda kārtība vairs nebija paciešama. Pāreja no privātās izrēķināšanās uz valsts tiesu notika pakāpeniski.7

Jau kopš vissenākajiem laikiem, jau ilgi pirms tam, kad dažādām tautām izveidojās valsts un tiesības, šķīrēja instancei nevajadzēja obligāti būt formālai tiesai vai tiesnesim ar īpašām pilnvarām. Tā varēja būt arī cilts kopsapulce, virsaitis un cilts vecākie, kādi gudrie, kā arī jebkurš cits cilvēks – kaimiņš, pirmais pretimnācējs, kas bija spējīgs izlemt strīdīgo jautājumu.8

Atšķirībā no citiem risināšanas līdzekļiem vēsturiski tiesas loma un statuss tika nostiprināts un atzīts kā tiesisks valsts akceptēts līdzeklis strīdu un konfliktu risināšanai. Tiesa tika noteikta kā vieta, kur tiek izšķirti strīdi un konflikti starp pusēm. Turklāt tiesas loma un statuss tika nostiprināts valstu konstitūcijās un likumos, kas liecina par tiesas lomu strīdu risināšanā. Tā, piemēram, Latvijas Republikas Satversmē minētajam jautājumam atvēlēta 6. nodaļa. Savukārt likuma "Par tiesu varu"9 3. pants noteic, ka personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības, personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem. Katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret viņu vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības.

Tiesu cīņa par ievērojamu vietu valstī aizsākās mūsdienu demokrātijas dzimtenē Anglijā. Jau 1215. gadā "Magna Carta Libertatum" ietvēra vairākus noteikumus par tiesām un tiesvedību. 1679. gadā ar "Habeas Corpus Act" izdošanu tika nostiprināta prakse, ka tiesas var izdot pavēles iedzīvotāju aizsardzībai no karaļa administrācijas patvaļas.10

Administratīvā justīcija pēc būtības izveidojās Anglijā 17. gadsimta otrajā pusē. Tomēr šo funkciju izpildīja vispārējās tiesas, tāpēc mēdz teikt, ka Anglijā radās administratīvā justīcija, lai gan nebija administratīvās tiesas. Kontinentālajā Eiropā administratīvā justīcija ir saistīta ar atsevišķām administratīvām tiesām, kādas parādās Francijā 19. gadsimta sākumā, bet citās valstīs (Prūsijā, Austrijā, Itālijā u. c.) izplatās tikai 19. gadsimta otrajā pusē.11 Latvijā administratīvo tiesu attīstība sākās ar 1921.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
andris
18. Septembris 2008 / 09:14
0
ATBILDĒT
Nepiekrītu tam ,ka tiesu namu atvēršana reģionos nedos savu efektu - nodrošinās sabiedrībai pieejamāku tiesu. Pašreizējā situācija, ka administratīvās lietas skata tikai Rīgā, ir gan neizdevīgi reģionā dzīvojošiem cilvēkiem, gan arī pašām iestādēm, jo jātēre resursi un laiks, lai nokļūtu uz tiesasēdi, kas dažreiz dažādu iemeslu dēļ vēļ tiek atcelta.

Runājot par mediāciju administratīvajā procesā, vēlos vērst uzmanību, ka lielākā daļa lietu administratīvajā tiesā nonāk,jo cilvēki nezina visas tiesību norma un līdzekļus , ko iestēde ir tiesīga piemērot vai tai jāpiemēro, konstatējot kādu problēmu vai regulējot kādu valsts vai pašvaldības noteikumu izpildi. Vienu no iespējām īstenot mediāciju iestādē, uzskatu, ka iestādēm vajadzētu veicināt tiesību normu un savas rīcības izskaidrošanu pietiekamā līmenī, lai saprātīgam cilvēkam būtu saprotams, kāpēc iestāde rīkojā tā un ne savādāk. Tāpat iestādei biežāk, it sevišķi VID lietā, būtu jāizskaidro nodokļu maksātājam piemērojamās negatīvās sankcijas, ja viņš nesadarbosies ar VID , lai noskaidrotu pašreizējo situāciju ar nodokļu maksājumiem no viņa puses. Mediāciju es uztveru vairāk ārpustiesas(pirmstiesas stadijā, nevis pašā tiesas procesā. Par administratīvā akta apturēšanu, pašreizējais APL nosaka, ka ar apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu administratīvais akts apturās automātiski, bet gadījumos, kad šo normu ierobežo speciālais likums, ir iespēja lūgt administratīva akta darbības apturēšanu. Jāņem vērā tas, ka ir sfēras, kurā praktiski administratīva akta apturēšana nav iespējama no valsts drošības viedokļa. Līdz ar šo uzskatu, ka jautājums par administratīvā akta apturēšanu nav jāsaista ar mediāciju administratīvajā procesā.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties