Tuvojoties Latvijas dalības Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) divdesmitgadei, šī raksta mērķis ir īsi pakavēties pie mijiedarbības starp ES un Eiropas Padomi (turpmāk – EP), kuru dažkārt dēvē par "ES priekšnamu". Šāds apzīmējums radies no ES 1993. gada Kopenhāgenas Eiropadomē noformulētajiem t.s. Kopenhāgenas kritērijiem, pēc kuriem tiek vērtēta valsts gatavība kļūt par ES dalībvalsti.¹ Pirmais kritērijs noteic, ka valstij jānodrošina stabilas iestādes, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un mazākumtautību tiesību aizsardzību. Pēc būtības šis kritērijs atspoguļo EP statūtos definēto organizācijas mērķi un ikvienas EP dalībvalsts pienākumu akceptēt principus, kas "nodrošina tiesiskumu un visu cilvēku iespējas pilnā mērā baudīt cilvēka tiesības un pamatbrīvības".² Tādējādi EP dalībvalstij izvirzīto prasību izpilde ir nepieciešams priekšnoteikums, lai valsts varētu kļūt arī par ES dalībvalsti, jo abām organizācijām cilvēktiesības ir kopīga vērtība, pat ja šo tiesību aizsardzība ir veidojusies institucionāli atšķirīga. Un tieši šo apsvērumu dēļ lieliska ilustrācija ES un EP mijiedarbībai ir daudzšķautņainais un ne vienmēr vienkāršais jautājums par ES pievienošanos Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk – ECK),³ kuram līdztekus kopš 20. gadsimta 70. gadiem risinās jautājums par ECK vietu un lomu ES tiesību sistēmā.

ECK vieta ES tiesību sistēmā un idejas par ES pievienošanos ECK aizsākumi

Eiropas Kopienu pirmsākumos cilvēktiesības un ECK nebija uzmanības centrā. Nevienā no Eiropas Kopienu izveidojošiem līgumiem nebija iekļautas normas par pamattiesībām, un šī iemesla dēļ arī Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) savā agrīnajā judikatūrā bija ļoti atturīga par iespējām piemērot pamattiesību principus. Taču 1974. gadā Nold lietā EST atzina, ka pamattiesības ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina EST, neatņemama sastāvdaļa un ka šo tiesību aizsardzībā EST ir jāvadās no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām. EST nevar atbalstīt pasākumus, kuri nonāktu pretrunā ar dalībvalstu konstitūcijās aizsargātajām tiesībām. Savukārt starptautiskie līgumi par cilvēktiesību aizsardzību (arī ECK – aut. piezīme) var sniegt vadlīnijas, kurām būtu jāseko ES tiesību ietvarā.⁴ Tādējādi ECK ir "atzīmēta" uz ES tiesību "kartes", taču būs jāpaiet vēl 15 gadiem, pirms 1989. gadā EST atzīs ECK īpašo nozīmi ES tiesību sistēmā.⁵

Arī idejas par ES pievienošanos ECK aizsākumi meklējami 20. gadsimta 70. gados. 1979. gada 2. maijā ES Komisija publicēja Memorandu par Eiropas Savienības pievienošanos Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai⁶ (turpmāk – Memorands). Tas atzina, ka tobrīd ES tuvākas bija personu ekonomiskās un sociālās tiesības, nevis citas tiesības un brīvības, kuras aizsargāja ECK, vienlaikus norādot uz vairākām tiesībām, kuras ES būtu vērtīgi efektīvāk iedzīvināt savā sistēmā. Piemēram, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību būtu nozīmīgas tādās ES būtiskās jomās kā darbaspēka brīva kustība un migrējošā darbaspēka tiesības uz ģimenes apvienošanos, savukārt tiesības uz izteiksmes brīvību būtu svarīgas gan konkurences tiesībās, gan brīvas preču aprites jomā. Tas ļāva Komisijai savā vērtējumā secināt, ka līdz tam bieži dzirdētais apgalvojums, ka ECK nav izšķirošas ietekmes ES darbībā, nav patiess. Iespējams, ka šis Komisijas secinājums iedvesmoja arī EST pārskatīt savu attieksmi pret ECK un nonākt pie iepriekšējā rindkopā minētās atziņas par ECK īpašo nozīmi. Visbeidzot Memorandā Komisija viedi atzīmēja, ka nevar noliegt, ka nākotnē ES varētu vēlēties spēcināt tās pozīciju personu tiesību aizsardzības jomā.⁷

Aptuveni šajā pašā laikā jautājums par ES pievienošanos ECK izpelnījās uzmanību arī EP. Paralēli ES Komisijas Memorandam EP Parlamentārā asambleja (turpmāk – EPPA) uzsāka idejas par ES pievienošanos ECK popularizēšanu. Piemēram, 1981. gadā ar rezolūciju Nr. 745 EPPA uzsvēra tās vēlmi paplašināt un spēcināt ECK piemērošanu, aicinot ES iesniegt formālu pieteikumu, lai tā tuvākajā nākotnē pievienotos ECK. EPPA šajā rezolūcijā atzīmēja, ka "pievienošanās veidotu nozīmīgu saiti starp Eiropas Kopienu un EP dalībvalstīm cilvēktiesību un pamatbrīvību nodrošināšanai, tādējādi sniedzot ieguldījumu parlamentāras demokrātijas un cilvēktiesību spēcināšanai".⁸

Turpmākajos gados abas organizācijas turpināja atsaukties uz ideju par ES pievienošanos ECK, turklāt ES tiesību sistēmā pamattiesības ieguva arvien redzamāku vietu. Līdz ar Vienotā Eiropas akta spēkā stāšanos 1987. gadā ES dibināšanas līgumos pirmo reizi tika iekļauta atsauce uz pamattiesībām, dalībvalstīm uzsverot, ka tās ir apņēmušās kopīgi strādāt, lai "veicinātu demokrātiju, balstoties uz pamattiesībām, kas atzītas dalībvalstu konstitūcijās un likumos, ECK un Eiropas Sociālajā hartā".⁹ Abu organizāciju tuvināšanās gan vērtību izpratnē, gan konkrētu tiesību aizsardzībā notika gan politisku lēmumu pieņemšanas procesos, juridiskās analīzēs,¹⁰ gan EST¹¹ un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē.¹²

Pievienošanās jautājumā pirmais būtiskais pagrieziena punkts bija 1990. gada nogale, kad Komisija vērsās ES Padomē ar aicinājumu apstiprināt formālu ES pieteikumu, lai pievienotos ECK, un deleģēt Komisiju saskaņā ar sarunu saturiskajām norādēm īstenot sarunas par pievienošanās juridiskajiem aspektiem.¹³ Iniciatīva nepalika nepamanīta un izraisīja vairāku ES dalībvalstu pastiprinātu interesi par pievienošanās iespējamību, ievērojot tobrīd spēkā esošo ES pamatlīgumu redakciju. Tādēļ 1995. gada 26. aprīlī ES Padome lūdza EST sniegt konsultatīvo viedokli par to, vai ES pievienošanās ECK būtu atbilstoša pamatlīgumu normām to tābrīža redakcijā.

Savā lūgumā sniegt viedokli par ES pievienošanās ECK iespējamību Padome lūdza EST skaidrot, vai Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 235. pantā,¹⁴ kāds tas bija spēkā tolaik, ietvertais mehānisms, kas ļāva ES Padomei veikt nepieciešamos pasākumus, tostarp likumdošanas pasākumus, lai sasniegtu ES mērķus situācijā, kad ES pamatlīgumi tieši neregulē Padomes tiesības, aptvertu arī ES pievienošanos ECK. Tomēr 1996. gada 28. marta viedoklī Nr. 2/94 EST secināja, ka pamatlīgumi tobrīd spēkā esošajā redakcijā neparedzēja ES kompetenci pievienoties ECK. EST uzsvēra, ka "šī norma, būdama neatņemama daļa no institucionālas sistēmas, kas balstīta uz tiesību deleģēšanu starptautiskai organizācijai, nedrīkst būt par pamatu [ES] tiesību paplašināšanai tādā apjomā, kas pārsniedz vispārējo regulējumu, kas radīts [LESD]. [..] 235. pantu nevar izmantot kā pamatu, lai pieņemtu regulējumu, kura ietekme savā būtībā grozītu [LESD], neievērojot procedūru, kas šādai rīcībai paredzēta. [..] Ir skaidrs, ka cilvēktiesības veido neatņemamu sastāvdaļu no vispārējiem principiem, kuru ievērošanu nodrošina [EST]. Šajā procesā [EST] iedvesmojas no konstitucionālajām tradīcijām, kas kopīgas dalībvalstīm, un vadlīnijām, ko sniedz starptautiskie līgumi cilvēktiesību aizsardzības jomā, kuriem ir pievienojušās dalībvalstis. Šajā saistībā [EST] ir secinājusi, ka [ECK] ir īpaša nozīme. Cilvēktiesību ievērošana tādējādi ir priekšnoteikums [ES] tiesību aktu tiesiskumam. Tomēr pievienošanās ECK ietvertu būtisku izmaiņu pašreizējā [ES] cilvēktiesību aizsardzības sistēmā, jo tā paredzētu [ES] ieiešanu atšķirīgā starptautiski institucionālajā sistēmā, kā arī integrētu visas ECK normas [ES] tiesību sistēmā. Šādas izmaiņas ES līmenī izveidotajai cilvēktiesību aizsardzības sistēmai, kurai būtu vienlīdz būtiska institucionāla ietekme uz [ES] un tās dalībvalstīm, ir konstitucionāla nozīme, un tāpēc pārsniegtu [LESD] 235. pantā ietvertās Padomes kompetences".¹⁵

Tādējādi EST secināja, ka tiesības ES pievienoties ECK būtu jāparedz, grozot ES pamatlīgumus. Turklāt tolaik spēkā esošā ECK redakcija tās 66. pantā paredzēja tiesības ECK pievienoties tikai EP dalībvalstīm, kas ES ne tikai nebija, bet arī neplānoja kļūt, tāpēc grozījumi būtu nepieciešami arī ECK.

Pienākums pievienoties un divu sauļu spožums

Lisabonas līguma spēkā stāšanās 2009. gada 1. decembrī iezīmēja divus fundamentālus jaunumus pamattiesību jomā. Pirmkārt, ar Lisabonas līgumu ES apņēmās pievienoties ECK, ietverot šo pienākumu Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) 6. panta 2. punktā. Otrkārt, tas apstiprināja ES Pamattiesību hartu¹⁶ kā juridiski saistošu instrumentu. Abi šie jaunumi raisīja turpmākajās rindkopās aprakstītos paralēlos notikumus, kas apvienojās EST 2014. gada nogalē pasludinātajā negatīvajā viedoklī par līguma par ES pievienošanos ECK projekta atbilstību ES pamatlīgumiem.

Attiecībā uz ES pievienošanos ECK darbs tika uzsākts ļoti raiti. Drīz pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās un ECK 14. protokola, kas grozīja ECK un paredzēja, ka ES var pievienoties ECK, pēdējā ratifikācijas raksta deponēšanas, 2010. gada 26. maijā EP Ministru komiteja uzdeva EP Cilvēktiesību koordinācijas komitejai (turpmāk – CDDH) līdz 2011. gada 30. jūnijam sadarbībā ar pārstāvjiem no ES izstrādāt juridisko ietvaru, atbilstoši kuram ES varētu pievienoties ECK. Paralēli arī ES līmenī notika virzība, lai izpildītu LES 6. panta 2. punktā noteikto pienākumu. Proti, 2010. gada 4. jūnijā, ES Padomei pieņemot lēmumu par atļauju ES pusei sākt sarunas, tika uzsākti priekšdarbi pirmajam sarunu raundam par ES pievienošanos ECK.¹⁷ Sarunu rezultātā tika izstrādāts pievienošanas līguma projekts ar vairākiem pielikumiem (turpmāk – pievienošanās instrumenti), taču teju pabeigto sarunu process apstājās uz vairāk nekā gadu, ņemot vērā vairāku ES dalībvalstu skeptisko nostāju. CDDH darbu pie pievienošanās jautājuma atsāka 2012. gada jūnijā pēc tam, kad ES dalībvalstis bija vienojušās par kopīgu nostāju un iespējamiem precizējumiem pievienošanās instrumentos.¹⁸ Pēc vairākām sanāksmēm, kurās piedalījās gan ES, gan valstu pārstāvji, gan nevalstiskais sektors, gan starptautisko tiesību speciālisti un citi interesenti, 2013. gada aprīlī CDDH pabeidza darbu, sarunvedēju līmenī sasniedzot provizorisku vienošanos par pievienošanās instrumentu tekstu. Vienlaikus ES pārstāvis uzsvēra, ka darbs pie pievienošanās instrumentiem faktiski būs pabeigts tikai tad, kad būs noslēgušās diskusijas par ES iekšējiem noteikumiem un EST viedokļa par pievienošanās instrumentu atbilstību ES pamatlīgumiem.¹⁹ Tādēļ 2013. gada jūlijā Komisija atbilstoši LESD 218. pantam lūdza EST sniegt viedokli par pievienošanās instrumentu atbilstību ES pamatlīgumiem.

Šim pievienošanās procesam paralēlā notikumu virkne izriet no tā, ka ES Pamattiesību hartas spēkā stāšanās nepārprotami apliecina ES ambīcijas un apņemšanos stiprināt savu lomu pamattiesību aizsardzībā. Līdz ar ES Pamattiesību hartas spēkā stāšanos Eiropā ir divi instrumenti, kas to attiecīgajām dalībvalstīm ir vienlīdz saistoši un kas abi ir vērsti uz pamattiesību aizsardzību, taču kas šīs pamattiesības ne vienmēr apraksta identiskās normās. Turklāt uzraudzību pār šo instrumentu ievērošanu īsteno divas dažādas institūcijas – EST un ECT. Tādēļ, par spīti tam, ka katra no šīm tiesām regulāri atsaucas uz otras tiesas judikatūru un veido kopumā saskanīgu pieeju pamattiesību aizsardzībā, ir tikai likumsakarīgi, ka institucionālas sasaistes neesamība neizslēdz atšķirīgu pieeju veidošanos, īpaši ņemot vērā ES tiesību sistēmas īpatnības, ES tiesību pārākumu un izteikto uzsvaru uz dalībvalstu savstarpējo uzticēšanos. Piemēram, lietās par patvēruma meklētāju atgriešanu EST uzsvērusi, ka ES dalībvalstij ir pienākums nenosūtīt patvēruma meklētāju uz otru dalībvalsti tad, ja pirmajai dalībvalstij ir zināmi sistēmiski trūkumi otras dalībvalsts patvēruma piešķiršanas procedūrās vai patvēruma meklētāju sadzīves apstākļos,²⁰ kamēr ECT līdzīga satura lietās uzsver valstu pienākumu vērtēt, kāda būtu patvēruma meklētāja individuālā situācija valstī, uz kuru tas tiktu nosūtīts.²¹ Zīmīgi, ka laikā, kad EST tiek lūgta sniegt viedokli par pievienošanās instrumentu atbilstību ES pamatlīgumiem, atšķirības EST un ECT pieejās šķiet īpaši redzamas.²²

EST viedoklis Nr. 2/13

2014. gada 18. decembrī EST publicēja savu konsultatīvo viedokli Nr. 2/13, kas faktiski pielika punktu līdzšinējam darbam pievienošanās instrumentu izstrādē. Savā viedoklī EST secināja, ka izstrādātais pievienošanās līguma teksts neatbilst LES 6. panta 2. punkta un LESD 8. protokola prasībām. EST secināja, ka izstrādātie instrumenti nelabvēlīgi ietekmētu ES tiesību autonomiju, neparedzot regulējumu Pamattiesību hartas 53. panta un ECK 53. panta mijiedarbībai; nenovēršot risku, ka ES dalībvalstu savstarpējās uzticības princips, kam ES tiesībās ir principiāla nozīme, nebūs apdraudēts; un nepaskaidrojot ECK 16. protokola (valsts augstāko tiesu tiesības lūgt konsultatīvu viedokli) un LESD 267. panta (prejudiciāls jautājums) attiecības. Tāpat EST uzsvēra, ka pievienošanās instrumenti to tā brīža redakcijā neizslēdza situāciju, kurā strīdu starp ES dalībvalstīm vai ES un tās dalībvalstīm par ES tiesību jautājumiem varētu izskatīt ECT; neparedzēja skaidru procedūru līdzatbildētāja mehānisma un EST iepriekšējas iesaistīšanās (prior involvement) iedarbināšanai, kam ir būtiska loma ES institucionālajā sistēmā. EST uzskatīja, ka pievienošanās līgums neņēma vērā arī ES īpašo sistēmu rīcību kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā juridiskai pārbaudei, paredzot tiesības sniegt juridisku vērtējumu par šiem jautājumiem tikai ECT – institūcijai, kas ir ārpus ES institucionālās sistēmas.

Klusums pēc vētras, otrais cēliens un skats nākotnē

2015. gada pirmais pusgads iesāka jaunu nodaļu ES un EP mijiedarbībā pamattiesību jomā. Latvijai šīs mijiedarbības veidošanā ir savdabīga loma, jo tieši Latvija 2015. gada pirmajā pusgadā prezidentūras ES Padomes ietvaros vadīja ES iekšējās konsultācijas par turpmāko rīcību pievienošanās procesā un nepieciešamiem grozījumiem pievienošanās instrumentos, un tieši Latvijas lieta "Avotiņš pret Latviju", kurā ECT Lielās palātas sēde notika 2015. gada 8. aprīlī, bija tā, kurā ECT, pretēji dažu skeptiķu bažām par abu tiesu atsvešināšanos, apstiprināja, ka joprojām ir piemērojama t.s. Bosfora prezumpcija, ko ECT noformulēja lietā "Bosphorus Hava Yolları Turizm ve Ticaret Anonim Şirketi pret Īriju" un kas paredz, ka ES ietvaros nodrošināto pamattiesību aizsardzību ECT principā uzskata par līdzvērtīgu ECK sniegtajai aizsardzībai.²³

Lai arī ES līmenī konsultācijas par pievienošanās procesa dažādajiem aspektiem nekad neapsīka, abu organizāciju formālajā saziņā pēc EST viedokļa pasludināšanas iestājās klusums. Tikai 2019. gada oktobrī ES Komisijas prezidents un pirmais viceprezidents informēja EP ģenerālsekretāri par ES gatavību atsākt sarunas par ES pievienošanos ECK. Sarunu atsākšana un pēc iespējas drīzāka pievienošanās procesa pabeigšana tika atzīta par EP prioritāti.²⁴ Drīz pēc tam, 2020. gada vidū, CDDH rīkoja pirmo attālināto tikšanos, kurā tika vairākkārt uzsvērts, ka ES pievienošanās ECK joprojām ir nepieciešama, lai nodrošinātu harmonisku cilvēktiesību piemērošanu Eiropā, spēcinātu to un aizsargātu ikviena eiropieša tiesības.

Atjaunoto sarunu ciklā darbs pie pievienošanās instrumentiem tika iedalīts četros tematiskajos blokos, kas izrietēja no EST viedoklī Nr. 2/13 atklātajām pievienošanās instrumentu saturiskajām neatbilstībām ES tiesībām: (1) specifiskie mehānismi, kas būtu attiecināmi uz ES kā ECK līgumslēdzējas puses dalību procesā ECT; (2) jautājumi, kas saistīti ar strīdu risināšanu starp līgumslēdzējām pusēm un Konvencijas 16. protokola piemērošanu; (3) savstarpējās uzticēšanās principa starp ES dalībvalstīm efektīva piemērošana pievienošanās gadījumā; un (4) tādu ES veikto pasākumu kopējās ārpolitikas drošības politikas jomā izvērtēšana, kas ir izslēgti no EST jurisdikcijas.²⁵ Tomēr, lai arī daļa no EST iezīmētajiem trūkumiem patiesi bija saistīti ar pašu pievienošanās instrumentu saturu, vairākus jautājumus piemērotāk būtu detalizēti analizēt un regulēt ES iekšējos noteikumos, jo starptautiskā līgumā, kura dalībvalstis būtu arī tās EP dalībvalstis, kas nav ES dalībvalstis, nebūtu piemēroti ietvert regulējumu, kas neskar pēdējās.

Otrā sarunu cikla rezultātā sagatavotais pievienošanās līguma projekts un saistītie dokumenti reaģē uz lielāko daļu EST iezīmēto neatbilstību ES tiesībām un specifiskajām prasībām.²⁶ Turklāt pievienošanās instrumenti ļoti rūpīgi pārskata arī ES dalību spriedumu izpildes procesā. Tomēr vienlaikus ar provizoriskas vienošanās par pievienošanās instrumentu saturu sasniegšanu viens no sarunu blokiem joprojām palika atvērts. Pievienošanās līguma projekts nepievēršas jautājumam par tādu ES veikto pasākumu kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā izvērtēšanu, kas izslēgti no EST jurisdikcijas. Sarunu noslēgumā EP līmenī delegācijas vienojās, ka šis ir ES iekšējs jautājums, ko būtu jārisina pašai ES, neietverot īpašus noteikumus par šo bloku pievienošanās instrumentos.²⁷ Līdz ar to ES līdztekus sarunām par iekšējiem noteikumiem, kas papildinātu ES pievienošanās ECK instrumentu pakotni, joprojām norit darbs arī pie ES iekšējā mehānisma izveides, lai nodrošinātu veidu, kādā risināt šo tematisko bloku.

Apskatot tieši sarunu ceturtā bloka būtību, jāprecizē, ka galvenais risināmais jautājums, slēpjas LES 24. pantā un LESD 275. pantā noteiktajā, ka ar dažiem izņēmumiem EST nav vispārējas jurisdikcijas attiecībā uz noteikumiem par kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kā arī attiecībā uz tiesību aktiem, kas pieņemti saistībā ar noteikumiem par ārpolitiku un drošības politiku. Kā jau paredzams, diskusijas par to, kā šo jautājumu labāk risināt, ir spraigas, un dalībvalstis tās risina visiem iespējamiem veidiem, tostarp iesaistoties aktīvās tiesvedībās, lai noskaidrotu EST skatījumu par LES un LESD normu interpretācijas robežām un to ietekmi uz ES pievienošanās ECK procesu. Tieši šobrīd EST izskata lietas, kurās 2023. gada 23. novembrī EST ģenerāladvokāte T. Čapeta sniedza savu viedokli, atzīmējot to plašāko kontekstu saistībā ar ES pievienošanos ECK.²⁸ Lietās ir iestājušās un apsvērumus sniegušas vairākas ES dalībvalstis, jo tajās EST ir aicināta interpretēt LES 24. pantu un LESD 275. pantu. Savā viedoklī ģenerāladvokāte aicina tulkot LES un LESD normas tādējādi, ka tās neizslēdz ES tiesu kompetenci izskatīt prasības par kopējās ārpolitikas un drošības politikas pasākumu radīto zaudējumu atlīdzību saistībā ar iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Proti, ģenerāladvokāte argumentē, ka "no [ES] tiesiskās kārtības viedokļa ierosinātā interpretācija atbilstu konstitucionālajai prasībai aizsargāt tās autonomiju. Tas novērstu situāciju, kad par iespējamām atšķirībām starp valstu tiesām jautājumā par to, vai ar [kopējās ārpolitikas un drošības politikas] pasākumiem tiek pārkāptas pamattiesības, lemj tiesa, kas neietilpst [ES] tiesiskajā kārtībā. Pirms ECT varētu izskatīt lietu par iespējamu cilvēktiesību pārkāpumu, par to vispirms būtu jālemj [ES] tiesām. Lielākā daļa dalībvalstu, kas iestājās šajā lietā, piekrita Čehijas valdības sniegtajam spilgtajam aprakstam, ka "katram vilcienam, kas var nokļūt Strasbūrā, vispirms jāapstājas Luksemburgā". Piedāvātā interpretācija paredz šādu Luksemburgas pieturu".²⁹

Ģenerāladvokātes ieskatā, šāda interpretācija ES pievienošanās ECK kontekstā būtu iespējama, jo LES 6. panta 2. punkts paredz ES pienākumu pievienoties ECK. Turklāt savā viedoklī Nr. 2/13 EST jautājumu par savas kompetences robežām šajā jomā atstāja atklātu.

Nobeigums

Pēc darba pie iekšējo noteikumu pabeigšanas atbilstoši LESD 218. pantam EST būs jāsniedz jauns viedoklis par pievienošanās instrumentu atbilstību pamatlīgumiem. Turklāt, lai arī 2012.–2013. gada sarunās par ES pievienošanos ECK uz šo uzsvars netika likts, EP Ministru komiteja atbilstoši ECK 47. pantam varētu aicināt arī ECT par šiem pievienošanās instrumentiem sniegt savu konsultatīvo viedokli. Pieņemot, ka abas tiesas secinātu, ka pievienošanās instrumenti atbilst gan ES pamatlīgumiem, gan ECK, tie stāsies spēkā tikai pēc tam, kad to būs apstiprinājusi EP Ministru komiteja un visas līgumslēdzējas puses to ratificēs. Proti, priekšā vēl ir vairāki juridiski un politiski lēmumi. Līdz ar to, ņemot vērā, ka šobrīd ir vēl ļoti daudz nezināmo, ir grūti paredzēt, vai un kad ES pievienošanās ECK varētu noslēgties.

Tomēr jāuzsver divi aspekti. Pirmkārt, ES pievienošanās ECK ir ne tikai no ES pamatlīgumiem izrietošs uzdevums, bet arī loģikas diktēta nepieciešamība, lai sasniegtu virsmērķi – institucionalizēti harmonizēt pamattiesību aizsardzību Eiropā. Lai arī, gaidot ES pievienošanās ECK procesa noslēgumu, abas tiesas dialoga ceļā ir strauji pilnveidojušas savu judikatūru, skaidrojot ES tiesību un ECK mijiedarbību un piemērojot līdzvērtīgas cilvēktiesību aizsardzības prezumpciju, kā arī definējot ECK dalībvalstu konsensu un attiecinot to arī uz ECK dalībvalstīm, kas nav ES dalībvalstis, tikai ES pievienošanās ECK varēs pilnvērtīgi šo sistēmu harmonizēt. Tikai ES pievienošanās ECK varēs nodrošināt, ka visas ES darbības, kam varētu būt ietekme uz personu ECK garantētajām tiesībām, tiktu pakļautas vērtēšanai ECT. Pašreiz izmantotie interpretācijas līdzekļi un metodes nespēj pilnībā sasniegt šos mērķus.

Otrkārt, pievienošanās procesu nedrīkst vērtēt tikai no ES tiesību sistēmas viedokļa vai tikai no ECT sistēmas viedokļa, jo abās sistēmās ir pietiekami daudz atšķirīgu nianšu, lai šaura pieturēšanās pie tām novestu pie pretrunīgiem secinājumiem. Tā vietā nepieciešama Eiropas tiesību telpas un ikvienas personas tiesību aizsardzības interesēs balstīta pieeja, kas spēs apiet ērkšķus un stiprināt kopīgo vērtību aizsardzību. Citiem vārdiem – jau sarunu process un vērtējums par pievienošanās instrumentu atbilstību pamatlīgumiem un ECK jāvirza ar šo harmonizācijas ideju kā pamatmērķi.