Eiropas Savienības Pamattiesību hartas¹ (turpmāk – Harta) 47. pantā garantētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūrai efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir Hartas 47. pantā nostiprināts vispārējs Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību princips.² Arī Līguma par Eiropas Savienību³ 19. panta 1. punkta otrajā daļā norādīts, ka dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas ES tiesības.

Hartas 47. pantam ir būtiska nozīme Eiropas daudz­līmeņu tiesiskās aizsardzības sistēmā, ietekmējot un "eiropeizējot" valstu procesuālās sistēmas.⁴ Hartas 47. pantā garantētais efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips kopā ar līdzvērtības un efektivitātes principu ierobežo dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, paredzot kopēju minimālo procesuālo tiesību standartu personas tiesību, kas garantētas ES tiesībās, aizsardzībai. Tāpēc standarta process, kas piemērojams tiesvedībā, kurā risināmi tikai valsts tiesību jautājumi, ne vienmēr būs piemērojams tiesvedībā, kurā risināmi ES tiesību jautājumi.⁵

Minētais attiecas arī uz tiesībām vērsties tiesā jeb pieteikuma tiesībām⁶ (legal standing – angļu val., locus standi – latīņu val.)⁷ administratīvajā tiesā, kas tradicionāli ir bijis valsts procesuālo tiesību jautājums. Tiesības vērsties tiesā parasti ir viens no pieteikuma pieļaujamības priekšnoteikumiem administratīvajā tiesā, kas norāda uz pieteicēja pietiekamu saistību ar lietu, lai tā tiktu izskatīta tiesā pēc būtības, jeb tiesībām iniciēt procesu tiesā.⁸ Pieteikuma tiesību identifikācijai ir būtiska nozīme tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu nodrošināšanā. Tieši tiesības vērsties tiesā ir tās, kas, tēlaini izskatoties, "atver tiesas durvis", – ja personai netiek atzītas pieteikuma tiesības, tad konkrētajā gadījumā netiek nodrošinātas arī pārējās tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu garantijas.

ES tiesības principā atzīst dalībvalstīm procesuālo autonomiju izvēlēties uz tiesību aizsardzību vērstu (rights-based – angļu val., Verletztenklage – vācu val.) vai uz interešu aizsardzību vērstu (interest-based – angļu val., Interessentenklage – vācu val.) pieteikuma tiesību modeli.⁹ Norāde uz abiem minētajiem pieteikuma tiesību modeļiem izriet arī no atsevišķiem ES sekundārajiem tiesību aktiem.¹⁰ Taču tiesību zinātnē secināts, ka Vācijā un tās iedvesmotās tiesību sistēmās, kas vērstas uz subjektīvo publisko tiesību aizsardzību, mēdz būt problēmas ar personas tiesību, kā tās tiek saprastas ES tiesībās, īstenošanu.¹¹ Tādēļ Vācijas administratīvajām tiesībām raksturīgajai aizsargājošās normas (Schutznorm – vācu val.) doktrīnai nepieciešama adekvāta modifikācija, kad runa ir par pieteikuma tiesībām valsts tiesā lietā, kas saistīta ar ES tiesībām.¹² Minētais ņemams vērā arī Latvijas administratīvajā procesā tiesā, kurā dominē Vācijas tiesību doktrīnai raksturīgais uz subjektīvo tiesību aizsardzību vērstais pieteikuma tiesību modelis.¹³

Raksta mērķis ir ieskicēt problemātiku, kas saistīta ar Hartas 47. panta ietekmi uz pieteikuma tiesību novērtējumu Latvijas administratīvajās tiesās un personas tiesību, kas garantētas ES tiesībās, identificēšanu.

1. Hartas 47. panta ietekme uz pieteikuma tiesību novērtējumu administratīvajā tiesā

Saskaņā ar EST pastāvīgo judikatūru, ja attiecīgajā jautājumā nav ES tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā atbilstoši to procesuālās autonomijas principiem jānosaka piekritīgās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas ES tiesībās, un dalībvalstīm katrā ziņā jānodrošina efektīva šo tiesību aizsardzība.¹⁴ Šajā ziņā saskaņā ar lojālas sadarbības principu, kas nostiprināts Līguma par ES darbību¹⁵ 4. panta 3. punktā, prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas ES tiesībās, procesuālā kārtība nedrīkst būt mazāk labvēlīga par to, kura attiecas uz līdzīgām prasībām valsts teritorijā (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt ES tiesībās piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips).¹⁶ No EST judikatūras izriet, ka no līdzvērtības principa un efektivitātes principa izrietošās prasības ir spēkā gan attiecībā uz piekritīgo tiesu noteikšanu, kurām jāizskata uz ES tiesībām balstītas prasības, gan arī attiecībā uz īpašu procesuālo noteikumu par šādu prasību celšanu definēšanu.¹⁷

Pirmais nozīmīgais EST spriedums saistībā ar pieteikuma tiesībām valsts tiesā, īstenojot ES tiesībās garantētās personas tiesības, ir 1991. gada spriedums lietā Verholen.¹⁸ Šajā lietā EST formulēja pamatnostādni attiecībā uz pieteikuma tiesībām valsts tiesā, ko tā ir atkārtojusi arī turpmākajos spriedumos: kaut arī principā personas tiesības un intereses celt prasību tiesā (individual’s standing and legal interest in bringing proceedings – angļu val.) jānosaka valsts tiesībās, ES tiesības tomēr ietver prasību, lai valsts tiesību akti neaizskartu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un valsts tiesību aktu piemērošana nevar padarīt faktiski neiespējamu to tiesību izmantošanu, kuras piešķir ES tiesību akti.¹⁹ EST šajā spriedumā norādīja uz tiesībām vērtēt personas pieteikuma tiesības atbilstoši valsts procesuālajiem noteikumiem, vienlaikus ņemot vērā efektīvas tiesību aizsardzības principu un līdzvērtības principu.

Minēto Verholen spriedumā pausto atziņu EST ir atkārtojusi arī citās lietās – Safalero,²⁰ Zuchtverband,²¹ Streekgewest,²² Unibet,²³ Mono Car Styling,²⁴ E.ON Földgáz Trade²⁵ un Deutsche Lufthansa.²⁶ Pēdējā no minētajiem spriedumiem ir arī atspoguļota uz subjektīvo tiesību aizsardzību vērsta pieteikuma tiesību modeļa analīze Hartas 47. panta gaismā. Minētais ir aktuāli arī Latvijas administratīvajā procesā, jo Vācijas uz subjektīvo publisko tiesību aizsardzību vērstais pieteikuma modelis, kas vērtēts šajā lietā, lielā mērā ir prototips Latvijas administratīvo tiesu pieejai, piemērojot Administratīvā procesa likuma (turpmāk – APL) 31. panta otro daļu.²⁷ EST šajā spriedumā uzsvēra, ka valsts tiesām jāinterpretē procesuālā kārtība, kas ir piemērojama tajās ierosinātajām tiesvedībām, cik vien iespējams tādā veidā, lai šī kārtība varētu tikt piemērota tādējādi, ka tā sekmē mērķi nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas personām izriet no ES tiesībām.²⁸ Turklāt valsts tiesa nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi ES tiesībām tikai tādēļ vien, ka šī tiesību norma pastāvīgi ir tikusi interpretēta ar šīm tiesībām nesaderīgā veidā.²⁹

Savukārt spriedumā lietā Funke³⁰ EST atzina, ka personām šajā lietā jābūt iespējai ne tikai vērsties dalībvalsts kompetentajās valsts iestādēs, bet arī attiecīgā gadījumā vērsties kompetentajās valsts tiesās, ja tās uzskata, ka nav ievērotas atbilstošās ES tiesību normas.³¹ Šādos apstākļos valsts tiesai valsts tiesības jāinterpretē tādējādi, lai tiktu nodrošinātas attiecīgo personu tiesības.³² Šī lieta ilustrē sasaisti starp personas tiesībām, kas izriet no ES tiesībām, un attiecīgu valsts pienākumu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību, kas var prasīt arī minētā mērķa sasniegšanai atbilstošu valsts procesuālo tiesību normu interpretāciju.

Jautājums par pieteikuma tiesībām valsts tiesā bija centrālais jautājums arī nesenā EST spriedumā lietā Global NRG.³³ Šajā lietā Ungārijas tiesa uzdeva prejudiciālo jautājumu, vai direktīvas norma,³⁴ lasot to Hartas 47. panta pirmās daļas gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka tai pretrunā ir tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tikai dabasgāzes pārvades sistēmas operators ir kvalificēts kā "puse, kuru skar" valsts regulatīvās iestādes lēmums, un tādējādi tikai šim operatoram ir pieteikuma tiesības (locus standi), lai iesniegtu "efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli" par šo lēmumu. EST šajā lietā atzina, ka attiecīgajai direktīvas normai ir tieša iedarbība, un līdz ar to valsts tiesai būs jāatstāj nepiemērotas šai tiesību normai pretrunā esošās valsts tiesības gadījumā, ja šīs tiesības nevarētu tikt interpretētas atbilstīgi attiecīgajai ES tiesību normai.³⁵ Šī metodoloģija ir izmantojama gadījumos, kad valsts tiesai rodas šaubas par to, vai valsts tiesiskais regulējums, kas regulē pieteikuma tiesības valsts tiesā, ir pretrunā konkrētai direktīvas normai.

2. Personai ES tiesībās garantēto tiesību identificēšana

Iepriekšējā nodaļā aplūkoti procesuālās autonomijas principa ierobežojumi saistībā ar valsts procesuālajiem noteikumiem, kas regulē pieteikuma tiesības. Taču šis nav vienīgais aspekts, ko var nākties analizēt, vērtējot tiesības vērsties valsts tiesā ES tiesību kontekstā. Kā izriet no Hartas 47. panta pirmās daļas, tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību garantijas attiecināmas uz personas tiesībām un brīvībām, kas garantētas ES tiesībās. Tādēļ ir būtiski identificēt to, vai pastāv personas tiesības un brīvības, kas garantētas ES tiesībās, lai tās būtu jāaizsargā atbilstoši minētajam Hartas pantam.

Ilustratīvs piemērs šajā ziņā ir spriedums Olainfarm lietā.³⁶ Viens no Latvijas Senāta uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šajā lietā bija – vai kāda no direktīvas³⁷ normām interpretējama tādējādi, ka atsauces zāļu ražotājam ir tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā, lai pārbaudītu, vai ģenērisko zāļu ražotājs likumīgi un pamatoti atsaucies uz atsauces zāļu ražotāja reģistrētajām zālēm, pamatojoties uz direktīvas 10. pantā minētajiem apsvērumiem?

Atbildot uz šo prejudiciālo jautājumu, EST vispirms secināja, ka direktīvā nav nevienas tiešas normas, kas ļautu pieteicējam celt prasību, un tad analizēja, vai šādas tiesības izriet no direktīvas normām, interpretējot tās kopsakarībā ar Hartas 47. pantu. Ar apstiprinošu atbildi EST norādīja, ka direktīvas 10. pantā ir paredzēti apstākļi, kad zāļu tirdzniecības atļaujas īpašnieks nevar iebilst pret to, ka citu zāļu ražotājs atsaucas uz šo pirmo zāļu tirdzniecības atļaujas pieteikuma dokumentācijā ietverto pirmsklīnisko testu un klīniskās izpētes rezultātiem tā vietā, lai pats šādu izpēti veiktu nolūkā saņemt tirdzniecības atļauju šīm citām zālēm. No tā izriet, ka ar minēto pantu pirmo zāļu tirdzniecības atļaujas īpašniekam ir attiecīgi piešķirtas tiesības pieprasīt, lai tiktu ievērotas saistībā ar šiem apstākļiem noteiktās priekšrocības.³⁸

Minētais spriedums ir analizēts arī tiesību zinātnē. Piemēram, Dr. iur. Katrīna Varina (Catherine Warin) ir komentējusi, ka EST ir izvairījusies no dogmatiski noslogotā subjektīvo tiesību jēdziena un tā vietā, lai koncentrētos uz to, vai direktīvā ir paredzēts piešķirt tiesības, tiesības atvasinājusi no direktīvā ietvertajiem pienākumiem, savukārt no šīm tiesībām tiek atvasināts tiesiskās aizsardzības līdzeklis.³⁹ Arī Hartas 47. panta komentārā norādīts, ka, meklējot tiesības saskaņā ar ES tiesību sistēmu, EST šajā spriedumā koncentrējās uz direktīvā vienai pusei uzliktā pienākuma raksturu, nevis uz to, vai ES likumdevējs direktīvā bija skaidri paredzējis radīt subjektīvās tiesības.⁴⁰

Kā tas ir redzams arī no sprieduma Olainfarm lietā, identificēt Hartas 47. pantā minētās personas tiesības, kas garantētas ES tiesībās, atsevišķos gadījumos var būt izaicinājums. Neraugoties uz to īpašo lomu ES tiesībās, no EST judikatūras neizriet konceptuāli skaidra vai strukturāla vadlīniju pieeja,⁴¹ kā no ES tiesībām izrietošās personas tiesības ir identificējamas. Dažādi autori dažādos laikos personas tiesību jēdzienu ES tiesībās ir raksturojuši kā neskaidru, amorfu, ar dažādām nozīmēm, grūti identificējamu,⁴² un, šķiet, tas ir aktuāli joprojām.

Neraugoties uz minēto, tiesību zinātnē ir mēģināts atrast kopsaucējus EST līdzšinējā judikatūrā attiecībā uz to, kā ir saprotams personas tiesību jēdziens Hartas 47. pantā. Vienkāršākajā gadījumā no ES tiesībām izrietošas personas tiesības ir skaidri formulētas kā tiesības. Taču citos gadījumos, kā secināts tiesību zinātnē, EST individuālās tiesības definē kā tādas, kas izriet no skaidriem, precīziem un beznosacījumu pienākumiem, kuru izpilde ir indivīda interesēs.⁴³ Šādi pienākumi var būt formulēti gan pozitīvajās tiesībās – Līgumos, tiesību aktos un citos aktos, gan arī izrietēt no nerakstītiem vispārējiem tiesību principiem.⁴⁴ Atšķirībā no subjektīvo tiesību jēdziena, kā tas tiek saprasts aizsargājošās normas (Schutznorm – vācu val.) doktrīnā, ES tiesību kontekstā nav svarīgi noskaidrot, vai pienākums, no kura izriet tiesības, bija paredzēts, lai piešķirtu tiesības indivīdam, tā vietā tiek uzdots jautājums, vai indivīds ir ieinteresēts (intéressés – franču val., interessiert – vācu val.) pienākuma izpildē.⁴⁵ Ieinteresētība minētajā kontekstā apver ne tikai iepriekš juridiski definētu ieinteresētību, bet arī ekonomiskas un citas intereses. Rezumējot minēto, citstarp atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu Olainfarm lietā, tiesību zinātnē norādīts: ja no ES tiesībām izriet personas tiesības, jāpastāv arī efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem.⁴⁶

Līdzīgi, analizējot efektīvas tiesību aizsardzības principa ietekmi uz pieteikuma tiesībām valsts tiesā, ir norādījis arī profesors Robs Vidershovens (Rob Widdershoven): ja ES tiesības piešķir personām tiesības, tām ir tiesības vērsties valsts tiesā (ubi Union jus, ibi national remedium – latīņu val.).⁴⁷ Tas, vai ES tiesības piešķir personām tiesības, ir atkarīgs no attiecīgo ES noteikumu tvēruma un paredzētās aizsardzības, kas jānosaka, pamatojoties uz attiecīgo ES noteikumu būtību, ņemot vērā to mērķi.⁴⁸ Personām, kurām ES tiesības piešķir tiesības, jānodrošina pieeja tiesai, ja nepieciešams, nepiemērojot ierobežojošākus valsts noteikumus attiecībā uz pieteikuma tiesībām.⁴⁹

Gan no sprieduma Olainfarm lietā, gan no iepriekš ieskicētajiem mēģinājumiem formulēt kritērijus, kā identificējamas personas tiesības, kas garantētas ES tiesībās, tām ES tiesībās ir autonoma izpratne. Šī izpratne atšķiras no ierastās pieejas, kā nacionālo tiesību kontekstā tiek piemērota APL 31. panta otrā daļa, kurā dominē Vācijai raksturīgā pieeja.

Piemērojot APL 31. panta otro daļu lietās, kas skar nacionālās tiesības, administratīvo tiesu judikatūrā atzīts, ka personas subjektīvās tiesības kaut ko prasīt izriet no tiesību normas. Personas tiesiskā interese ir aizsargājama, ja tiesību norma izdota ar mērķi attiecīgajā tiesiskajā situācijā aizsargāt noteiktas personas individuālo interesi. Tātad tikai tādā gadījumā, ja tiesību normas piešķir personai tiesības prasīt no iestādes konkrētu labumu, iestādes atteikums rada personas tiesību (proti, tiesību saņemt konkrēto labumu) aizskārumu. Atsaucoties uz Vācijas administratīvā procesa tiesību doktrīnu, tiesu praksē norādīts, ka tiesiskās intereses šīs normas izpratnē ir tādas intereses, kuru aizsardzība izriet no tiesību normām – tīri saimnieciskas, finansiālas, abstraktas vai sociālas intereses, kuras nav pamatotas ar tiesību normām, nav tiesiskās intereses; vispārēja ekonomiska interese tāpat nav pietiekama subjektīvo tiesību vērsties tiesā pamatošanai.⁵⁰ Senākos nolēmumos ir atrodama arī tieša atsauce uz Vācijas administratīvajam procesam raksturīgo "aizsargājošās normas" teoriju.⁵¹

Turpretim spriedumā lietā Nr. SKA-692/2021⁵² Senāts atzina personas tiesības, kas garantētas ES tiesībās, pamatoti neizmantojot nacionālajām tiesībām raksturīgo metodoloģiju subjektīvo tiesību identificēšanai. Senāts šajā spriedumā secināja, ka Latvijas likumdevējs normatīvajos aktos nav skaidri un precīzi ieviesis direktīvu normas, kas paredz aktīvu valsts iesaistīšanos pārrobežu dzelzceļa satiksmes organizācijas jautājumu risināšanā. Šajā sakarā, atsaucoties uz EST judikatūru, Senāts norādīja, ka dalībvalstij jārūpējas par to, lai netiktu apdraudētas tiesības, ko privātpersonām piešķir ES tiesības, it īpaši Hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Senāts secināja, ka konkrētās lietas ap­stākļos pieteicējai nav nodrošinātas tiesības, kas tai izriet no ES tiesību normām.⁵³

Kā redzams, pieeja, kā Latvijas administratīvajās tiesās tiek identificētas subjektīvās tiesības nacionālo tiesību kontekstā, atšķiras no pieejas, kā identificējamas personas tiesības, kas garantētas ES tiesībās, Hartas 47. panta izpratnē. Tādēļ administratīvajai tiesai jautājums par personas tiesībām un brīvībām, kas garantētas ES tiesībās, izlemjams saskaņā ar kritērijiem, kas izriet no ES tiesībām,⁵⁴ nevis atbilstoši valsts tiesību sistēmā pastāvošajai izpratnei par subjektīvām tiesībām. Mēģinājums personas tiesības, kas garantētas ES tiesībās, identificēt caur nacionālajās tiesībās pastāvošās pieejas prizmu, piemēram, izpratni par subjektīvajām tiesībām, var aizskart personas tiesību, kas izriet no ES tiesībām, efektīvu aizsardzību. Arī Hartas 47. panta komentāros norādīts, ka dalībvalstīm ir aizliegts piemērot valsts tiesību aktos paredzētās pieejas, kas papildus ES tiesību aktos noteiktajiem tiesību atzīšanas kritērijiem – bieži tikai tam, ka pienākumam jābūt pietiekami skaidram, precīzam un beznosacījumu, kā arī personai jābūt ieinteresētai tā ievērošanā – nosaka papildu kritērijus.⁵⁵ Dalībvalstīm jānodrošina personas tiesību un brīvību, kas garantētas ES tiesībās, efektīva aizsardzība, pat ja situācijā, kurā būtu piemērojamas tikai valsts tiesības, personas tiesības netiktu atzītas.⁵⁶

To, ka efektīvas tiesību aizsardzības principam ir ietekme uz pieteikuma tiesībām valsts tiesā, arī personas tiesību, kas garantētas ES tiesībās, izpratni, apstiprina arī citu valstu pieredze. Hartas 47. panta piemērošanas rezultātā ir radusies spriedze, piemēram, starp Vācijas tradicionālo pieeju un plašāku ES pieeju attiecībā uz personas tiesībām, kas garantētas ES tiesībās.⁵⁷ Arī Īrijas Augstākā tiesa, atsaucoties uz efektīvas tiesību aizsardzības principu, ir norādījusi: ja tiesvedībā rodas jautājumi saistībā ar ES tiesībām, tiesām var būt jāpieņem liberālāka pieeja attiecībā uz jautājumu par pieteikuma tiesībām, lai personas tiesības, kas izriet no ES tiesībām, netiktu nepamatoti apgrūtinātas vai traucētas.⁵⁸

Minētā kontekstā būtiski ņemt vērā, ka atbilstoši EST pastāvīgajai judikatūrai valstu tiesām, kurām pēc to kompetences jāpiemēro ES tiesību normas, jānodrošina ne vien šo tiesību normu pilnīga iedarbība, bet arī jāaizsargā tiesības, kas ar tām piešķirtas personām. Tieši valsts tiesām ir uzticēts nodrošināt tiesisko aizsardzību, kas attiecīgajām personām izriet no ES tiesību normu tiešās iedarbības.⁵⁹ Turklāt šaubu gadījumā valsts tiesa var, bet pēdējai tiesu instancei ir pienākums vērsties EST ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, vai Hartas 47. pants, kā arī līdzvērtības un efektivitātes principi jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu dalībvalsts procesuālo tiesību normu, kas tādos apstākļos, kādi konstatēti konkrētajā lietā, liedz pieteicējam tiesības vērsties tiesā.

Kopsavilkums

1. Uz subjektīvo tiesību aizsardzību vērsts pieteikuma tiesību modelis pats par sevi nav pretrunā ar ES tiesībām. Vienlaikus APL 31. panta otrā daļa, kas regulē pieteikuma tiesības administratīvajā tiesā, katrā konkrētajā lietā, kurā piemērojamas ES tiesības, piemērojama tādējādi, lai tā sekmētu mērķi nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas personai izriet no ES tiesībām, atbilstoši Hartas 47. pantam. Konkrēti direktīvu gadījumā – ja konkrētai direktīvas normai ir tieša iedarbība, valsts tiesa nepiemēro šai direktīvas normai pretrunā esošās valsts procesuālās tiesību normas, kas regulē pieteikuma tiesības, ja tās nevar tikt interpretētas atbilstīgi attiecīgajai direktīvas normai.

2. Administratīvajām tiesām, vērtējot, vai pastāv personas tiesības, kas izriet no ES tiesībām un būtu jāaizsargā atbilstoši Hartas 47. pantam, būtu jādistancējas no ierastās pieejas, kā tiek vērtēts subjektīvo tiesību aizskārums APL 31. panta otrās daļas izpratnē. Administratīvajām tiesām jāizmanto metodoloģija, kā personas tiesības, kas garantētas ES tiesībās, tiek aizsargātas EST judikatūrā.

Rakstā pausts autores personiskais viedoklis. Tas nav saistošs institūcijai, kurā autore strādā.