1. Ievads

Saskaņā ar Eiropas Savienības (turpmāk – ES) Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 47. panta pirmo daļu ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas ES tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ietver tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) ir regulāri uzsvērusi efektīvas tiesu kontroles, kuras mērķis ir nodrošināt ES tiesību normu ievērošanu, nozīmi tiesiskā valstī un nepieciešamību dalībvalstīm, īstenojot ES tiesības, rūpēties par Hartas 47. panta pirmās daļas iedzīvināšanu praksē.¹

Vienlaikus šīs tiesības ir jānodrošina arī pašām ES tiesām, kurām Harta ir saistoša. To reglamentos ir noteikti vairāki procesuāli noteikumi, kuru neievērošanas gadījumā celtā prasība var tikt noraidīta kā nepieņemama, tādējādi liedzot personai savu tiesību aizsardzību šajās tiesās. Te minami pienākumi prasību celt noteiktā termiņā, ievērot pušu pārstāvības noteikumus, kā arī izpildīt citas formālās prasības. Tāpat ES tiesu procesuālajos noteikumos regulētie jautājumi saistībā ar tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu var ietekmēt piekļuvi ES tiesām.

Visbeidzot, no Hartas 52. panta 1. punkta un rakstā aplūkotās judikatūras izriet, ka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nav absolūtas un var tikt ierobežotas, tostarp, lai aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.² Tas izriet arī no rakstā apskatītās judikatūras.

Ar mērķi palūkoties, kā dažādi ES tiesu procesuālie noteikumi un to piemērošana ietekmē tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ES Vispārējā tiesā (turpmāk – VT) un pašā EST, rakstā galvenokārt ir aplūkots regulējums, kas attiecas uz tiešajām prasībām Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 263. panta izpratnē. Šajā ziņā jāatzīmē, ka attiecībā uz prejudiciālajiem nolēmumiem LESD 267. panta izpratnē lielā mērā ir piemērojami dalībvalstu procesuālie regulējumi.

2. Noteikumi, kuru neievērošana var novest pie prasības nepieņemamības

2023. gadā 66 jeb vairāk nekā 7 % no VT pieņemtajiem lēmumiem bija rīkojumi, ar kuriem iesniegtos pieteikumus noraidīja kā nepieņemamus. Daļa no šiem rīkojumiem attiecās uz drīzāk formāliem, šajā rakstā detalizētāk aplūkotiem noteikumiem.

2.1. Prasības iesniegšanas termiņš

ES tiesībās paredzētie procesuālie termiņi ir absolūta rakstura un pakļauti vienveidīgiem aprēķināšanas noteikumiem.³ To korekts aprēķins ir vitāls indivīda tiesību aizsardzībai ES tiesās, jo pēc attiecīgā procesuālā termiņa notecējuma darbību var veikt vienīgi izņēmuma kārtā.⁴

Saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu prasībās par tiesību akta atcelšanu pieteikuma iesniegšanas procesuālais termiņš ir divi mēneši, kuriem neatkarīgi no procesuālā dokumenta iesniegšanas veida ir jāpieskaita 10 dienas, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu. Jāuzsver, ka sestdienas, svētdienas, oficiālās brīvdienas un tiesas brīvdienas ir ieskaitāmas konkrētajā termiņā.⁵ Izšķiroši ir noteikt dienu, kad šis termiņš sākas, kā arī dienu, kad tas beidzas.

Prasību par tiesību aktu atcelšanu kontekstā būtībā ir izdalāmi trīs atšķirīgi procesuālā termiņa tecējuma atskaites punkti. Pirmkārt, par tiesību aktiem, kuri saskaņā ar LESD 297. panta 1. punkta trešo daļu un 297. panta 2. punkta otro daļu ir publicējami Oficiālajā Vēstnesī (turpmāk – OV) vai attiecībā uz kuriem pastāv publicēšanas prakse, termiņš prasības celšanai sākas 14. dienas beigās pēc to publicēšanas OV.⁶

Otrkārt, attiecībā uz tiesību aktiem, kas saskaņā ar LESD 297. panta 2. punkta trešo daļu ir jāpaziņo to adresātiem, termiņš prasības celšanai sākas nākamajā dienā pēc tam, kad ieinteresētā persona ir saņēmusi atbilstošu paziņojumu.⁷ Šajā gadījumā nav nozīmes tam, vai tiesību akts ir bijis iepriekš publicēts, vai arī tā adresāts ar tā saturu ir iepazinies citā veidā.⁸ Tiesību akts ir pienācīgi paziņots, ja tas ir paziņots tā adresātam un ja adresāts varēja ar to iepazīties.⁹ Tieši adresāta faktiska iepazīšanās ar akta saturu ir izšķiroša. Tā, piemēram, ierakstītas vēstules neveiksmīgas paziņošanas gadījumā prasības celšanas termiņa sākums ir jāatliek nevis līdz šīs vēstules glabāšanas termiņa beigām pasta iestādē, bet gan līdz datumam, kad adresātam ir bijusi iespēja faktiski iepazīties ar šīs vēstules saturu.¹⁰

Treškārt, saskaņā ar LESD 263. panta sesto daļu arī iepazīšanās ar tiesību aktu var būt termiņa tecējuma sākumpunkts. Šajā ziņā jāatzīmē, ka šim kritērijam ir nozīme tikai tad, ja apstrīdētais tiesību akts nav nedz publicēts OV, nedz paziņots.¹¹ Tādējādi privātpersonai, kas jau ir informēta par tiesību akta saturu pirms tā publicēšanas OV, nav pienākuma celt prasību, kamēr akts nav publicēts.¹² Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad dokuments adresātam ir darīts zināms pirms tā oficiālas paziņošanas.¹³

Gadījumā, ja termiņš notek sestdienā, svētdienā vai svētku dienā, to pārceļ uz nākamo darba dienu.

Šo termiņu neievērojot, prasību var pieņemt tikai tad, ja ir pierādīta pieteicēja atvainojama maldība,¹⁴ neparedzēti apstākļi¹⁵ vai force majeure.¹⁶ Šie izņēmumi, kas interpretējami šauri,¹⁷ ir piemērojami visiem procesuālajiem termiņiem.

Turklāt šie jēdzieni nav attiecināmi situācijā, kad rūpīga un saprātīga persona objektīvi būtu varējusi izvairīties no prasības celšanas termiņa notecējuma.¹⁸ Vienlaikus atvainojamas maldības jēdziens šajā kontekstā attiecas uz ārkārtas apstākļiem, kuros iestāde ir rīkojusies veidā, kas pats par sevi vai noteicošā mērā var radīt pieļaujamu tāda indivīda maldību, kas rīkojas labā ticībā un ar vislielāko rūpību, kāda tiek prasīta no pienācīgi informēta indivīda.¹⁹

Piemēram, e-Curia pagaidu nepieejamība tieši pirms termiņa beigām pati par sevi nav nepārvaramas varas gadījums, jo lietas dalībnieka pārstāvim prasības pieteikuma iesniegšanai būtu jāizmanto visi citi piemērotie līdzekļi, tostarp e-pasts.²⁰ VT ir arī lēmusi, ka nepārvarama vara nav pierādīta, ja pārstāvis uz laiku sastopas ar kancelejas faksa darbības traucējumiem, vienlaikus nosūtot lielu skaitu pieteikumu tieši pirms termiņa beigām.²¹ Tāpat arī lēni pasta pakalpojumi paši par sevi nav nepārvaramas varas vai neparedzēti apstākļi.²²

Visbeidzot, ES noteikumi par termiņiem nepieļauj atkāpes, pamatojoties uz to, ka runa ir par pamattiesībām vai ES tiesību vispārējiem principiem.²³ Šajā ziņā, tai skaitā attiecībā uz prasības iesniegšanas termiņa ievērošanu, EST ir norādījusi, ka, lai gan LESD 263. pantā paredzētie pieņemamības nosacījumi ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, šādas interpretācijas sekas nedrīkst būt LESD skaidri izklāstīto nosacījumu atcelšana.²⁴ Tāpat EST ir uzsvērusi, ka Hartas 47. panta mērķis nav grozīt ES līgumos paredzēto pārbaudes tiesā sistēmu un it īpaši noteikumus par ES tiesā celto tiešo prasību pieņemamību.²⁵

2.2. Pušu pārstāvība tiesā

Atbilstoši VT reglamenta 51. panta 1. punktam²⁶ lietas dalībnieki ir jāpārstāv pārstāvjiem vai advokātiem saskaņā ar EST statūtu 19. pantā paredzētajiem nosacījumiem. Proti, ES dalībvalstis, ES iestādes, valstis, kas ir EEZ līguma slēdzējas puses, un EBTA uzraudzības iestādi pārstāv pārstāvis, kuram var palīdzēt advokāts. Savukārt pārējos lietas dalībniekus ir jāpārstāv advokātam, kas ir tiesīgs praktizēt ES dalībvalstu un EEZ valstu tiesās. Vienīgais izņēmums ir augstskolu pasniedzēji, kuriem ir tādas pašas tiesības kā advokātiem, ja viņi ir tādas dalībvalsts pilsoņi, kuru tiesību akti dod viņiem tiesības uzstāties tiesā.²⁷ No pastāvīgās judikatūras izriet, ka šie nosacījumi ir kumulatīvi.²⁸ Ja otrā nosacījuma jēga un tvērums ir jāinterpretē ar norādi uz attiecīgās valsts tiesībām, tad pirmais nosacījums, proti, advokāta jēdziens, visā ES ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi.²⁹

Šiem noteikumiem ir jāpiešķir īpaša vērība, jo to neievērošanu nevar novērst pēc prasības celšanas termiņa beigām³⁰ un tādējādi noved pie prasības noraidīšanas kā acīmredzami nepieņemamas. Turklāt EST ir norādījusi, ka neviena VT reglamenta vai EST statūtu norma neparedz pienākumu brīdināt prasības iesniedzēju par pārstāvības nosacījumu neievērošanu, ne arī ļauj iecelt jaunu pārstāvi tiesvedības laikā.³¹

Pārstāvēšanas pienākuma ievērošana ir regulāri vērtēta gan VT, gan vēlāk EST, radot bagātīgu judikatūru. Pirmkārt, secināms, ka, lai celtu prasību ES tiesās, lietas dalībniekam ir jāizmanto trešās personas pakalpojumi. Šī nostāja ir balstīta uz statūtu 19. pantā ietvertā jēdziena "pārstāvēt" interpretāciju. Proti, prasības pieteikuma iesniedzējs pat tad, ja tas ir advokāts, kurš ir tiesīgs uzstāties dalībvalsts tiesā, nevar sevi pārstāvēt.³² Tiesa ir regulāri norādījusi, ka pārstāvības pienākuma mērķis ir novērst, ka privātpersonas pašas ceļ prasību tiesā, neizmantojot starpnieka pakalpojumus, un nodrošināt, ka juridiskās personas aizstāv pārstāvis, kas ir pietiekami nošķirts no personas, ko tas pārstāv.³³ Otrkārt, ES tiesas ir pievērsušās advokāta neatkarības jēdzienam, ilgstoši norādot, ka advokāts ir tiesu sistēmai piederīga persona, kas ir aicināta sniegt klientam juridisko palīdzību taisnīguma labad. Sākotnēji attīstīta konkurences lietās saistībā ar dokumentu konfidencialitāti, EST šo pieeju pēdējos gados ir precizējusi, norādot lietā Uniwersytet Wrocławski, ka advokāta neatkarības jēdziena nozīme ir mainījusies un dominējošais kritērijs ir klienta interešu aizsardzība un aizstāvība, ievērojot tiesību aktus un piemērojamos profesionālos un ētikas noteikumus.³⁴ Balstoties uz šo atziņu, EST ir vairākkārt atcēlusi VT rīkojumus par prasību nepieņemamību, radot iespaidu, ka VT pieeja, saskaņā ar kuru advokāta neatkarību apdraudēja jebkura likumā vai līgumā noteikta atkarības saite ar klientu,³⁵ ir bijusi pārāk strikta. Šajā ziņā PJ un PC/EUIPO lietā EST ir norādījusi, ka neatkarības prasība ir jāinterpretē tā, lai nepieņemamības gadījumus saistībā ar pārstāvības uzdevuma neizpildi ierobežotu līdz gadījumiem, kad ir skaidrs, ka advokāts nespēj veikt savu uzdevumu aizstāvēt klientu tā, lai tas būtu klienta interesēs.³⁶

Jāuzsver, ka advokātam saistošais neatkarības pienākums ir jāsaprot nevis kā pilnīgi jebkādas saiknes neesamība starp advokātu un tā klientu, bet gan tādas saiknes, kas acīmredzami apdraud advokāta spēju nodrošināt tam uzticēto aizstāvības uzdevumu.³⁷ Pēc būtības, Tiesas ieskatā, advokāts nav neatkarīgs, ja pārstāvamajam ir faktiska kontrole pār to. Līdz ar to situācija, kad klients ir fiziska vai juridiska persona, kas ir trešā persona attiecībā pret advokātu biroju, kurā advokāts pilda savus pienākumus, nerada īpašas neatkarības problēmas.³⁸

Tuvāk aplūkojot konkrētus piemērus, EST ir atzinusi, ka advokāta neatkarību neapdraud apstākļi, kuros advokāts ir augstskolas, kas bija prasītāja konkrētajā lietā, mācībspēks.³⁹ Līdzīga ir EST nostāja arī attiecībā uz augstskolu pasniedzēja iespējām pārstāvēt šo augstskolu EST, pat ja tas ir projekta, par kuru ir attiecīgā tiesvedība, koordinators.⁴⁰ Tāpat tā ir atzinusi, ka advokāta neatkarību neapdraud tādi apstākļi, kuros prasītājas, juridiskas personas, vadītājs ir advokātu biroja, kurā darbojas šo prasītāju pārstāvošais advokāts, partneris⁴¹ vai vadītājs.⁴² No šiem piemēriem secināms, ka, tiesas ieskatā, lai nekonstatētu neatkarības pārkāpumu, pietiek ar to, ka advokāts ir trešā persona attiecībā pret prasītāju, juridisku personu, pat ja pastāv saikne starp šīs juridiskās personas vadītāju un biroju, kurā praktizē advokāts. Gadījumos, kad prasītājs ir fiziska persona, aina ir citādāka. Proti, tiesa ir uzskatījusi, ka situācijā, kad prasītājs ir advokātu biroja partneris un dibinātājs un tādējādi var faktiski kontrolēt līdzstrādnieku, saikne, kas pastāv starp advokātu līdzstrādnieku un klientu partneri, acīmredzami apdraud advokāta neatkarību.⁴³ Turpretī gadījumā, kad prasītājs ir līdzstrādnieks advokātu birojā, bet ir padotais attiecībā pret sevi pārstāvošo advokātu, iespēja faktiski kontrolēt pēdējo nepastāv.⁴⁴ Interesanti, ka, VT ieskatā, ģimenisku saišu pastāvēšana starp prasītāju un tā pārstāvošu advokātu neapdraud pēdējā neatkarību.⁴⁵

Šajā kontekstā uz argumentu par Hartas 47. panta pārkāpumu, saskaņā ar kuru VT plašā advokāta neatkarības jēdziena interpretācija būtiski ietekmē ne tikai advokātu profesijas brīvību Eiropā, bet arī to personu pamattiesības, kurām ir liegta efektīva tiesību aizsardzība tiesā, EST ir norādījusi, ka šīs tiesības ir nodrošinātas ar personas tiesībām celt prasību ES tiesā,⁴⁶ tādējādi nevērtējot EST statūtu 19. panta atbilstību Hartas 47. pantam.

Visbeidzot, jāmin, ka nosacījums, saskaņā ar kuru, advokātam ir jābūt tiesīgam praktizēt ES dalībvalstu tiesās vai to valstu tiesās, kas ir EEZ līguma līgumslēdzējas puses, ir aktuāls Brexit kontekstā. Proti, lietās, kas iesniegtas pēc pārejas perioda beigām, izņemot gadījumus, kas atrunāti Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas 91. pantā, puses vairs nevar pārstāvēt advokāti, kuriem ir tiesības praktizēt tikai Apvienotās Karalistes tiesās.⁴⁷

2.3. Citi gadījumi, kad noteikumu neievērošana var novest pie prasības nepieņemamības

VT reglamenta 76. pants⁴⁸ papildus prasībām norādīt prasītāja vārdu/nosaukumu un adresi, prasītāja pārstāvja vai advokāta vārdu un statusu,⁴⁹ tās puses identitāti, pret kuru ir celta prasība, ziņas par pierādījumiem un prasītāja prasījumus nosaka, ka pieteikumā ir jābūt skaidri identificētam strīda priekšmetam, prasības pamatiem un argumentiem, kā arī kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem,⁵⁰ kas bieži vien ir galvenais klupšanas akmens ceļā uz pieeju VT. Procesa laikā pieteikumu šajā sakarā var grozīt vienīgi izņēmuma kārtā. Norādāms, ka šo noteikumu neievērošana galvenokārt attieksies uz atsevišķu prasības pamatu vai pat tikai uz kādu argumentu pieņemamību,⁵¹ bet tikai izņēmuma kārtā var novest pie visas prasības noraidīšanas.⁵²

Tāpat VT reglamenta 78. pantā ir noteikti obligāti pievienojami pielikumi prasības pieteikumam. Šo dokumentu, kuru starpā var būt apstrīdētais lēmums, līgums, kurā ietverta klauzula, kas ir par pamatu pieteikumam tiesā, pierādījums, ka pieteicēju pārstāvošais advokāts ir tiesīgs praktizēt ES dalībvalsts vai citas valsts, kura ir EEZ līguma līgumslēdzēja, tiesā un gadījumos, kad pieteicējs ir privāttiesību juridiska persona – tās juridiskās pastāvēšanas pierādījumu un pilnvarojumu advokātam, neiesniegšana gan uzreiz nenovedīs pie prasības noraidīšanas. Proti, tikai gadījumā, kad VT sekretāra noteiktajā termiņā šo dokumentu iesniegšanai prasītājs nav novērsis ar tiem saistītus trūkumus, VT lemj par prasības pieteikuma nepieņemamību.⁵³

Arī kļūdaina tiesvedības valodas izvēle var novest pie prasības nepieņemamības. Norādāms, ka kopumā prasītājam ir liela brīvība tiesvedības valodas izvēlē. Proti, tiešajās prasībās, izņemot EST reglamenta 37. pantā un VT reglamenta 45. pantā minētos gadījumus, prasības pieteikumu var iesniegt jebkurā no 24 ES oficiālajām valodām, kas minētas šo reglamentu 36. un 44. pantā.⁵⁴ Izņēmums ir prasības pret dalībvalstīm, kurās tiesvedības valoda ir konkrētās dalībvalsts oficiālā valoda un VT nolēmumu pārsūdzības EST, kurās tiesvedības valoda ir tā valoda, kurā pieņemts pārsūdzētais nolēmums. Šo noteikumu neievērošana var novest pie prasības atzīšanas par nepieņemamu,⁵⁵ jo nepastāv iespēja to novērst pēc pārsūdzības termiņa notecēšanas. Tāpat jāmin prasību par ES intelektuālā īpašuma biroja lēmumu, kas skar lietas ar vairākiem dalībniekiem, atcelšanu VT. Šajās lietās, no vienas puses, prasītājs var izvēlēties vienu no VT 44. pantā minētajām valodām, bet, no otras puses, citiem dalībniekiem ir iespēja pret to iebilst. Tādos gadījumos par tiesvedības valodu kļūst apstrīdētā lēmuma valoda. Visbeidzot norādāms, ka pastāv iespēja pusēm kopīgi⁵⁶ vai vienam no lietas dalībniekiem,⁵⁷ kas gan nevar būt ES iestāde, iesniegt pieteikumu atļaut visā tiesvedībā vai tās daļā, tai skaitā tikai tiesas sēdē, lietot kādu citu no pieļaujamām oficiālajām ES valodām.

3. Tiesvedības izmaksas: šķērslis vai atvieglojums pieejai uz tiesu?

Tiesvedības izmaksas ir viens no galvenajiem apsvērumiem – nereti pat noteicošais – personai izšķiroties par labu vērsties tiesā savu tiesisko interešu aizstāvībai. Šis konstatējums ir vienlīdz patiess, raugoties uz ES tiesisko sistēmu,⁵⁸ kura, lai gan nepiemēro tiesvedības nodevas, ir centusies panākt zināmu līdzsvaru lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumu sadalē, paredzot šajā ziņā arī noteiktu rīcības brīvību ES tiesām taisnīguma interesēs.

3.1. Tiesāšanās izdevumu ietvars

VT reglamentā un EST reglamentā nostiprinātais princips paredz, ka ES tiesās lietas dalībnieks, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, atlīdzina kopējos tiesvedības izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.⁵⁹ Uzsverams, ka, lai pretendētu uz savu tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, ir nepieciešams par to izteikt skaidru lūgumu prasības pieteikumā vai vēlākais tiesas sēdē, ja tāda ir noteikta.⁶⁰ Izņēmuma kārtā, taisnīguma apsvērumu vadītas, ES tiesas no tā var atkāpties, lemjot, piemēram, ka katrs lietas dalībnieks uzņemas savu tiesāšanās izdevumu nastu vai pat atsevišķos gadījumos noteikt, ka lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs, atlīdzina citam lietas dalībniekam radītos izdevumus.⁶¹ Tādējādi ES tiesu reglamenti paredz zināmu brīvību attiecībā uz tiesāšanās izdevumu sadali, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus.⁶²

Kamēr ES tiesu reglamentos ir noteikts, ka lēmumu par tiesāšanās izdevumu sadali pieņem spriedumā vai rīkojumā, ar kuru izbeidz tiesvedību,⁶³ ar to nelemj par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru. Proti, tikai tad, ja starp lietas dalībniekiem ir strīds par izdevumu ietvaru un apmēru, kuru saraksts ir saņemts pēc attiecīgās lietas sprieduma spēkā stāšanās, pēc saprātīgā termiņā iesniegta prasības pieteikuma par tiesāšanās izdevumu noteikšanu,⁶⁴ kas dažkārt var būt mērāms gados,⁶⁵ ES tiesas lemj⁶⁶ par atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmēru.⁶⁷

Reglamenti paredz, ka atlīdzināmas ir izmaksas, kas pienākas lieciniekiem un ekspertiem, kā arī nepieciešamie izdevumi, kas lietas dalībniekiem radušies lietas izskatīšanā, jo īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumi, kā arī atlīdzība pārstāvjiem.⁶⁸ Kopumā jēdziens "tiesvedībai nepieciešamie izdevumi" ir interpretējams šauri,⁶⁹ ņemot vērā strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses, strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no ES tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību un darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt.⁷⁰

Piemēram, attiecībā uz atlīdzību pārstāvjiem ES tiesas, balstoties uz konkrētās lietas raksturu,⁷¹ vērtē objektīvi nepieciešamo stundu skaitu tiesvedības vajadzībām,⁷² saprātīgi ierobežojot stundas likmes apmēru, kas vien īpaši pieredzējuša profesionāļa, kurš strādā efektīvi un ātri,⁷³ gadījumā mēdz pārsniegt 250 eiro.

Šajā kontekstā jāmin, ka, ES iestādi pārstāvot kādam no tās ierēdņiem, pēdējā veltītais laiks darbam ar konkrēto lietu nav atzīstams par atlīdzināmiem izdevumiem.⁷⁴ Kamēr tas neliedz iestādei vērsties pēc advokāta pakalpojumiem lietu vešanā,⁷⁵ nolūkā saņemt radušos izdevumu atlīdzināšanu, iestādei ir jāpierāda, ka šādi ārštata konsultanta pakalpojumi ir uzskatāmi par nepieciešamiem izdevumiem.⁷⁶

3.2. Nepamatotu vai ļaunprātīgi radītu izdevumu atlīdzināšanas risks

ES tiesas var lietas dalībniekam, pat tam labvēlīga nolēmuma gadījumā, piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kuri uzskatāmi par nepamatoti vai ļaunprātīgi radītiem.⁷⁷ Vienlaikus tiesas vēlāk noraidītu argumentu izvirzīšana neļauj secināt, ka ar to būtu radīti ļaunprātīgi izdevumi. Tomēr tas nenozīmē, ka jebkuru argumentu izvirzīšana ir pieņemama. Proti, apzināta "banālu" (worthless) un maldinošu argumentu izvirzīšana, kā arī ļaunprātīga tiesvedības procesa vešana,⁷⁸ tai skaitā rīcība pirmstiesas procesā, var novest pie tiesas lēmuma par to nepamatoto un ļaunprātīgo raksturu, piespriežot tādējādi radīto tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu.⁷⁹ Piemēram, neatbilstoša procesuālo dokumentu izmantošana, nesaskaņoti publicējot lietas dalībnieka pieteikumu par iestāšanos lietā, var tikt šādi sankcionēta.⁸⁰ Līdzīgi arī ES iestāžu rīcība var kalpot par pamatu ES tiesām lemt, ka pat tām labvēlīga nolēmuma gadījumā pēdējām piekrīt otras puses tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana.⁸¹ Tā tas ir, piemēram, ja Komisija ir radījusi apstākļus attiecīgai tiesvedībai, īpaši nosakot apstrīdētajā aktā tiesības vērsties VT par akta tiesiskumu,⁸² būtiski pārkāpusi prasītāja procesuālās tiesības⁸³ vai arī noteikusi neskaidru pārsūdzības procedūras procesuālo ietvaru, tai skaitā norāžu par procesuālajiem termiņiem trūkumu gadījumā.⁸⁴

3.3. Juridiskā palīdzība kā pieejas ES tiesai minimālais garants

Galvenais iemesls, kādēļ ir nepieciešams nodrošināt juridisko palīdzību, ir tas, ka privātpersonu pārstāvība ES tiesās var notikt vienīgi ar advokāta starpniecību. Tādējādi nespējas samaksāt par advokāta pakalpojumiem gadījumā privātpersonai faktiski ir liegta pieeja tiesai.⁸⁵ Pieeja juridiskajai palīdzībai ir nostiprināta Hartas 47. panta trešajā daļā kā viens no tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu garantiem un ietverta ES tiesu reglamentos.⁸⁶ Proti, ikvienai personai, kas tās ekonomiskā stāvokļa dēļ pilnībā vai daļēji nespēj segt tiesāšanās izmaksas, ir tiesības saņemt juridisko palīdzību.

Pieteikumam par juridisko palīdzību,⁸⁷ ko var iesniegt bez advokāta starpniecības, ir jāpievieno pierādījumi, kas ļauj novērtēt pieteikuma iesniedzēja ekonomisko stāvokli.⁸⁸ Pieteikumu iesniedzot pirms tiesvedības sākuma, ir nepieciešams izklāstīt iecerētās prasības priekšmetu, lietas faktiskos apstākļus un galvenos argumentus, kā arī pierādījumus, kas pamato prasību. Šim izklāstam ir liela nozīme, jo nereti praksē tieši tajā ietvertās informācijas dēļ VT noraida pieteikumu par juridisko palīdzību. Piebilstams, ka pieteikuma par juridisko palīdzību iesniegšana aptur prasības celšanai paredzēto termiņu līdz nolēmuma par juridisko palīdzību paziņošanas dienai.

Rīkojumi par juridisko palīdzību, lai arī motivēti, nav pārsūdzami. Gadījumā, ja juridiskās palīdzības pamatā esošie apstākļi mainās uzsāktas tiesvedības laikā, ES tiesas jebkurā laikā pēc savas ierosmes vai pēc atbilstoša lūguma to var atcelt. Piešķirto juridisko palīdzību var noteikt kā summu, kas maksājama advokātam, kurš izraudzīts attiecīgās personas pārstāvībai, vai arī kā limitu, kuru advokāta honorāri un izmaksas principā nedrīkst pārsniegt.⁸⁹ Tāpat kā jebkurā citā tiesvedībā EST pēc attiecīgās personas lūguma var saņemt šo tiesāšanās izdevumu atlīdzību no pretējās puses, sekojot atbilstošam ES tiesu lēmumam.

Norādāms, ka uz juridisko palīdzību var pretendēt arī VT nolēmumu pārsūdzības tiesvedībā EST.⁹⁰ Būtiski, ka arī šajā gadījumā pieteikuma par juridisko palīdzību ie­sniegšana aptur – attiecībā uz šā pieteikuma iesniedzēju – sūdzības iesniegšanai paredzēto termiņu līdz dienai, kad tiek izsniegts rīkojums, kurā lemj par šo pieteikumu.

4. Secinājumi

Paturot prātā ES materiālo tiesību primāri publisko tiesību raksturu, ES procesuālie noteikumi tiecas panākt taisnīgu līdzsvaru ne vien starp dažādu lietas dalībnieku tiesiskajām interesēm, bet arī to organisku iekļaušanos ES tiesiskajā sistēmā, vienlaikus respektējot ES tiesu veiksmīgu funkcionēšanu. Tādējādi tie iemieso zināmu relativitāti un var atkarībā no apstākļiem kalpot gan par pieejas tiesai atvieglojumu, gan šķērsli, tai skaitā tiesvedības izmaksu kontekstā. Tomēr vienveidīgas interpretācijas un piemērošanas rezultātā, kas cita starpā pamato zināmu formālismu, jāsecina, ka ES procesuālie noteikumi nodrošina efektīvu tiesību aizsardzību ES tiesās.

Zināšanas par rakstā aplūkotajiem procesuālajiem noteikumiem un to piemērošanu praksē ļauj novērst negatīvu ietekmi uz pārstāvamās personas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā īstenošanu. Tie ir aktuāli arī Latvijas valsts pārstāvjiem un advokātiem, vēršoties VT. Tāpat ES tiesu procesuālie noteikumi var būt lietderīgs avots Latvijas tiesību veidotājiem vai piemērotājiem, kuri vajadzības gadījumā un pēc analoģijas varētu smelties idejas tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību Latvijas tiesās nodrošināšanai.

Rakstā paustie viedokļi ir personīgi.