Ievads

2024. gada 1. maijā aprit 20 gadi kopš Latvija ir pievienojusies Eiropas Savienības (turpmāk – ES) valstu saimei. Šo 20 gadu garumā savu pienesumu ES tiesību attīstībai ir sniegušas arī Latvijas tiesas, ne tikai tieši piemērojot minētās tiesības to tiesvedībā esošajās lietās, bet arī uzdodot prejudiciālus jautājumus Eiropas Savienības Tiesai (turpmāk – EST), piemērojot Līgumā par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 267. pantā paredzēto procedūru.

Kopumā Latvijas tiesas vērsušās EST 126 reizes,¹ un lielākoties iesniedzējtiesas lomā bijusi Latvijas Republikas Augstākā tiesa (Senāts).

Šī raksta mērķis nav detalizēti analizēt visus EST prejudiciālos nolēmumus, kas tika pieņemti Latvijas tiesu lūgumu rezultātā,² bet gan identificēt tos nolēmumus, kuros EST pieskaras ES pamattiesību un no tām izrietošo principu problemātikai.

Ņemot vērā, ka samērā neilgi pēc Latvijas iestāšanās ES stājās spēkā Eiropas Savienības Pamattiesību harta (turpmāk – Harta), raksts ir strukturēts atbilstoši Hartas pantam, kas tika analizēts attiecīgajā EST nolēmumā.

1. Hartas 7. un 8. pants – privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība un personas datu aizsardzība

Viens no nozīmīgākajiem EST prejudiciālajiem nolēmumiem, kas tika pieņemts Latvijas tiesas lūguma rezultātā, ir 2021. gada 22. jūnija virspalātas spriedums lietā Latvijas Republikas Saeima (Pārkāpumu uzskaites punkti), C-439/19 (EU:C:2021:504). To iesniedza Latvijas Republikas Satversmes tiesa saistībā ar privātpersonas konstitucionālo sūdzību par tāda Latvijas tiesiskā regulējuma tiesikumu, kas paredz sabiedrības piekļuvi personas datiem par pārkāpumu uzskaites punktiem, kuri reģistrēti par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem. EST nosprieda, ka šāds Latvijas tiesiskais regulējums neatbilst ES tiesībām fizisko personu datu aizsardzības jomā, sprieduma pamatojumā atsaucoties arī uz Hartas 7. un 8. pantu.

Šajā spriedumā EST veica sabiedrības tiesību piekļūt oficiāliem dokumentiem un informācijas brīvības līdzsvarošanu ar pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Ja tiesības uz personas datu aizsardzību nav absolūtas un ja sabiedrības intereses var attaisnot dokumentos ietverto personas datu izpaušanu, šī piekļuve vēl ir jāsaskaņo ar pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību. Ņemot vērā attiecīgo datu jutīgumu un iejaukšanās datu subjektu pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību nozīmīgumu, EST uzskatīja, ka šīm tiesībām ir jāprevalē pār sabiedrības interesēm piekļūt šiem datiem. Līdz ar to sabiedrības tiesības uz informācijas brīvību nevarēja attaisnot piekļuvi šādai informācijai.³

Fizisko personu datu aizsardzības jautājums bija arī 2022. gada 24. februāra sprieduma Valsts ieņēmumu dienests (Personas datu apstrāde nodokļu administrēšanas vajadzībām), lietā C-175/20 (EU:C:2022:124), uzmanības centrā. Strīds pamatlietā bija par Valsts ieņēmumu dienesta pieprasījumu SIA "SS" sniegt informāciju par internetā publicētajiem transportlīdzekļu pārdošanas sludinājumiem.

EST sprieduma 54. punktā norādīja, ka Hartas 52. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts, ka visiem Hartā atzīto tiesību un brīvību – kuru vidū ir arī Hartas 7. pantā garantētā privātās dzīves neaizskaramība un tās 8. pantā nostiprinātās tiesības uz personas datu aizsardzību – izmantošanas ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos; un tas nozīmē konkrēti to, ka attiecīgo tiesību izmantošanas ierobežojuma tvērumam jābūt noteiktam jau pašā iejaukšanos šajās tiesībās pieļaujošajā juridiskajā pamatā.

Visbeidzot, saistībā ar Hartas 7. pantu jāmin 2019. gada 14. februāra spriedums Buivids, lietā C-345/17 (EU:C:2019:122), kuras pamatā bija videoieraksta, kurā policijas darbinieki redzami policijas iecirknī, īstenojot procesuāla rakstura darbības, publicēšana tīmekļvietnē. Šī lieta doktrīnā tika nodefinēta kā konstitucionāli nozīmīga, kas ietekmēja žurnālistikas praksi ES dalībvalstīs, EST plaši interpretējot jēdzienu "žurnālistikas darbība".⁴

Runājot par Hartu, EST norādīja, ka, lai līdzsvarotu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz vārda brīvību, ir jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā izstrādātie kritēriji, tostarp tādi kā pienesums sabiedrības interešu debatēs, skarto personu publiskas atpazīstamības pakāpe, reportāžas priekšmets, attiecīgās personas iepriekšēja rīcība, publikācijas saturs, forma un sekas, veids un apstākļi, kādos informācija tika iegūta, kā arī šīs informācijas ticamība. Tāpat jāņem vērā personas datu apstrādātāja iespēja veikt pasākumus, lai samazinātu iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību apmēru (sprieduma Buivids 64.–66. punkts).

2. Hartas 16. un 22. pants – darījumdarbības brīvība un kultūru, reliģiju un valodu daudzveidība

EST 2022. gada 7. septembra virspalātas spriedums Boriss Cilevičs u.c., lietā C-391/20 (ECLI:EU:C:2022:638), skar pienākuma augstākās izglītības studiju kursus īstenot praktiski ekskluzīvi latviešu valodā atbilstību ES tiesībām.

Lai gan EST uzskatīja, ka atsevišķs izvērtējums saistībā ar Hartas 16. pantā nostiprināto darījumdarbības brīvību nav nepieciešams (sprieduma 56. punkts), tā piesauca Hartas 22. pantu, pamatojot primāra vispārējo interešu apsvēruma esamību, lai attaisnotu LESD 49. pantā garantētās brīvības ierobežojumu (sprieduma 68. punkts). Tā nolēma, ka LESD 49. pantam nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas augstskolām principā uzliek pienākumu studiju programmas īstenot tikai un vienīgi šīs dalībvalsts oficiālajā valodā, ja vien šo tiesisko regulējumu attaisno ar šīs dalībvalsts nacionālās identitātes aizsardzību saistīti apsvērumi, proti, tas ir nepieciešams leģitīmā mērķa aizsardzībai un ir samērīgs ar to (sprieduma rezolutīvā daļa).

Saistībā ar Hartu ģenerāladvokāts N. Emiliu (N. Emiliou) šajā lietā sniedza detalizētāku analīzi nekā EST, piebilstot, ka jēdzienam "valodu daudzveidība" ir divi aspekti, kas ES ir jārespektē saskaņā ar Hartas 22. pantu un LESD 3. panta 3. punktu. Šis jēdziens nav jāsaprot kā vienīgi LESD 4. panta 2. punktā ietvertā principa izpausme – ka dalībvalstis ir vienlīdzīgas saistībā ar Līgumiem, un tas tādējādi nozīmē, ka ES būtu jārespektē to oficiālās valodas un jāuzskata tās par līdztiesīgām. Proti, tam ir vēl kāds papildu aspekts – minoritāšu valodu respektēšana (secinājumu 111. punkts).

Papildus Hartas 22. pantam ģenerāladvokāts N. Emiliu piesauca arī citas Hartas normas. Viņš minēja arī pasniedzēju akadēmisko brīvību, kas ir noteikta Hartas 13. pantā, un personu un uzņēmumu tiesības dibināt mācību iestādes, kas ir noteiktas Hartas 14. panta 3. punktā.

Viņa ieskatā, apstrīdēto normu rezultātā tiek ietekmēta arī iespēja pašiem studentiem pēc iespējas izvēlēties izglītību, kas atbilst viņu "pedagoģiskajai pārliecībai" (kas var ietvert intensīvāku svešvalodu lietojumu augstākās izglītības studiju kursos), kas, viņaprāt, izriet no "tiesībām uz izglītību", kas Hartas 14. panta 1. punktā ir garantētas "ikvienai personai", ja šo normu lasa kopsakarā ar šā panta 3. punktu. Ģenerāladvokāts piebilda, ka apstrīdētās normas rada Hartas 21. panta 1. punktā aizliegto diskrimināciju valodas dēļ par ļaunu augstākās izglītības jomā nodarbinātajiem (vai nodarbināmajiem) ārvalstniekiem (secinājumu 109. un 110. punkts).

Neskatoties uz atsevišķu autoru izteiktu Boriss Cilevičs u.c. sprieduma kritiku,⁵ šis virspalātas spriedums tika uzskatīts par rūpīgi līdzsvarotu, kas precizē daudzvalodības sistēmu ES, pievēršot dziļāku uzmanību saiknei starp ES tiesību pārākumu un vienveidību, no vienas puses, un dalībvalstu konstitucionālās identitātes leģitīmo aizsardzību, no otras puses. Tika norādīts arī, ka valsts valodas un kultūras aizsardzība ir uzskatāma par valstu konstitucionālās identitātes "cietā kodola" daļu, kuru EST ir pamatoti respektējusi.⁶

3. Hartas 17. pants – tiesības uz īpašumu

Īpašuma tiesību kontekstā ir jāmin divi spriedumi, proti, EST 2022. gada 27. janvāra spriedums Sātiņi-S, lietā C-234/20 (EU:C:2022:56), un tajā pašā dienā pasludinātais spriedums Sātiņi-S, lietā C-238/20 (EU:C:2022:57).

Šie spriedumi tika pieņemti Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) kontekstā. Pirmajā lietā prejudiciālais lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp SIA "Sātiņi-S" un Lauku atbalsta dienestu par tā atteikumu piešķirt šai SIA kompensācijas maksājumus atbilstoši Natura 2000 par aizliegumu ierīkot dzērveņu plantācijas purvos, kas ietilpst Natura 2000 tīklā. Savukārt otrajā lietā Dabas aizsardzības pārvalde atteicās SIA "Sātiņi-S" piešķirt kompensāciju par zaudējumiem, ko tās akvakultūras audzētavai Natura 2000 teritorijā ir nodarījuši savvaļas putni, jo tā jau ir saņēmusi maksimālās summas, kuras tai var piešķirt, ņemot vērā de minimis noteikumu valsts atbalsta jomā.

EST šajā sakarā nosprieda, ka Hartas 17. pants pieļauj tādas kompensācijas izmaksu, kas nesedz visus faktiski radušos zaudējumus (sprieduma C-238/20 rezolutīvā daļa), un lai gan dalībvalstis, ja vien tās rīkojas, ievērojot ES tiesības, attiecīgā gadījumā var uzskatīt, ka ir lietderīgi izmaksāt daļēju vai pilnīgu kompensāciju to zemesgabalu īpašniekiem, uz kuriem attiecas saskaņā ar ES direktīvām noteikti aizsardzības pasākumi, no šī konstatējuma tomēr nevar secināt, ka ES tiesībās pastāv pienākums piešķirt šādu kompensāciju (sprieduma C-234/20 66. punkts).

Piekrītot sprieduma Sātiņi-S, lietā C-238/20, komentētāja viedoklim, ka, lai gan šis spriedums pirmsšķietami neizskatās pēc nozīmīgas judikatūras, tam tomēr ir trīskārša interese, viena no kurām ir tieši saistīta ar Hartas 17. panta interpretāciju.⁷

4. Hartas 19. pants – aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā

Viens no nozīmīgākajiem nolēmumiem, kas tika pieņemts pēc Latvijas tiesas prejudiciālā lūguma, ir 2016. gada 6. septembra spriedums Petruhhin, lietā C-182/15 (EU:C:2016:630).

Lietas pamatā bija strīds par Igaunijas pilsoņa, kurš tika aizturēts Latvijā, izdošanu Krievijas Federācijai. Šis pilsonis izteica iebildumus pret to, ka aizsardzība pret izdošanu ir paredzēta vienīgi Latvijas pilsoņiem. Viņa ieskatā, Latvijas Republikai būtu pienākums viņu aizsargāt no nepamatotas izdošanas, paredzot tādas pašas tiesības kā Latvijas pilsonim.

Viens no Senāta prejudiciālajiem jautājumiem bija saistīts ar Hartas 19. panta interpretāciju, ar kuru tā būtībā vēlējās noskaidrot, vai gadījumā, ja dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, pēc trešās valsts lūguma plāno izdot citas dalībvalsts pilsoni, šai pirmajai dalībvalstij jāpārliecinās, ka izdošana neietekmēs Hartas 19. pantā paredzētās tiesības.

EST uz šo jautājumu atbildēja apstiprinoši, atsaucoties arī uz Hartas 4. pantu, kurā ir aizliegta necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai sodi, un norādot, ka dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, kompetentajai iestādei ir jāpamatojas uz objektīvu, ticamu, konkrētu un pienācīgi atjauninātu informāciju, kas pierāda faktisku necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās pret personām risku trešajā valstī, kura ir lūgusi veikt izdošanu. Šī informācija var izrietēt tostarp no tādiem starptautisko tiesu nolēmumiem kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi, trešās valsts, kas ir lūgusi veikt izdošanu, tiesu spriedumi, kā arī no lēmumiem, ziņojumiem un citiem dokumentiem, kurus ir izstrādājušas Eiropas Padomes institūcijas vai kuri izriet no Apvienoto Nāciju sistēmas (sprieduma Petruhhin 56., 58. un 59. punkts).

Šis EST virspalātas spriedums, dažu autora ieskatā, atvēra "jaunu lapu" ES pilsoņu izdošanas trešajām valstīm jomā, tas ļāva skaidri nošķirt ES izdošanas procedūru no klasiskajām izdošanas procedūrām, kuras skar trešās valstis, akcentējot ES aresta ordera procedūras īpatnības un pastiprinot ES pilsoņu aizsardzību izdošanas gadījumā uz trešo valsti.⁸

5. Hartas 20. un 21. pants – vienlīdzība likuma priekšā un diskriminācijas aizliegums

Atšķirīgas attieksmes reliģiskās pārliecības dēļ kontekstā ir jāmin EST 2020. gada 29. oktobra spriedums Veselības ministrija, lietā C-243/19 (EU:C:2020:872), kas būtiski veicināja pacientu izvēles izmantošanu iekšējā tirgū.⁹

Prasītājs pamatlietā, Latvijas veselības sistēmas piederīgais, iebilda pret asins pārliešanu savam nepilngadīgajam dēlam operācijas laikā piederības pie Jehovas lieciniekiem dēļ. Līdz ar to viņš lūdza Latvijas iestādēm izsniegt viņam atļauju šo operāciju veikt Polijā, kur viņa reliģiskā pārliecība tiktu ņemta vērā, taču viņa lūgums tika noraidīts ar pamatojumu, ka attiecīgo operāciju ir iespējams veikt Latvijā un ka, izsniedzot minēto atļauju, ir jāņem vērā tikai personas veselības stāvoklis, kā arī tās fiziskie ierobežojumi.

EST apstiprināja, ka Latvijas iestāžu lēmums atteikties izsniegt atļauju nevar tikt uzskatīts par nesaderīgu ar Regulā Nr. 883/2004¹⁰ noteikto, taču, ja apdrošinātās personas dzīvesvietas dalībvalsts atsakās piešķirt šādu atļauju, šī dalībvalsts īsteno ES tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, un tādēļ tai ir jāievēro Hartā garantētās, tostarp tās 21. pantā paredzētās, pamattiesības. EST arī atgādināja, ka jebkādas diskriminācijas aizliegumam reliģijas vai pārliecības dēļ ir imperatīvs raksturs kā ES tiesību vispārējam principam un ar šo Hartas 21. panta 1. punktā nostiprināto aizliegumu pašu par sevi pietiek, lai privātpersonām rastos subjektīvas tiesības, uz kurām tās var atsaukties pret tām vērstā tiesvedībā jomā, uz ko attiecas ES tiesības (sprieduma Veselības ministrija 33., 34. un 36. punkts).

6. Hartas 23. pants – vīriešu un sieviešu līdztiesība

Šajā sakarā būtu jāmin divi EST spriedumi sociālās politikas jomā, proti, 2013. gada 20. jūnija spriedums Riežniece, lietā C-7/12 (EU:C:2013:410), un 2010. gada 11. novembra spriedums Danosa, lietā C-232/09 (EU:C:2010:674). Lai gan pirmajā no tiem nav atrodama tieša atsauce uz Hartu, lieta pēc būtības skar vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešu un sieviešu dzimuma darba ņēmējiem.

Abās minētajās lietās pieteicējas bija sievietes, kuras atsaucās uz nevienlīdzīgu attieksmi dzimuma dēļ. Pirmā pieteicēja tika atlaista no darba Lauku atbalsta dienestā, beidzoties bērna kopšanas atvaļinājumam, otrā tika atsaukta no valdes locekles amata uzņēmumā grūtniecības laikā.

Danosas lietā EST pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka pat vairākas direktīvas aizsargā sievietes pret diskrimināciju dzimuma dēļ, norādīja, ka, "lai arī kura direktīva būtu piemērojama, svarīgi ir nodrošināt attiecīgajai personai aizsardzību, kas Savienībās tiesībās ir piešķirta grūtniecēm gadījumā, ja tiesiskās attiecības, kas viņu saista ar citu personu, tikušas izbeigtas viņas grūtniecības dēļ" (sprieduma 70. punkts).

EST spriedumu pamato arī ar Hartas 23. pantā noteikto vīriešu un sieviešu līdztiesības principu,¹¹ kas ir viens no pirmajiem Hartas piemērošanas gadījumiem, kopš tās spēkā stāšanās. Tātad maternitātes aizsardzība, kas ir no direktīvām un no Hartas 23. panta izrietošs pamatnoteikums, attiecas arī uz visām līgumattiecībām, kas saista grūtnieci. No tā izriet, ka uz šī pamata ir aizliegts pārtraukt līgumu ne tikai ar darba ņēmēju, bet arī sievieti, kas ir sabiedrības pilnvarotā persona.¹²

Saskaņā ar doktrīnā izteikto viedokli, neatkarīgi no tā, vai tas būtu, noteiktos apstākļos atzīstot valdes locekli par darba ņēmēju vai vispārīgāk izmantojot vīriešu un sieviešu līdztiesības pamatprincipu, lai atceltu valsts tiesību aktus, kas nav saderīgi ar šo prasību, šis spriedums panāk progresu sieviešu tiesību aizsardzības un darba un ģimenes dzīves saskaņošanas jomā.¹³

7. Hartas 24. pants – bērnu tiesības

EST tiesvedībā esošajā lietā C-365/23, Arce,¹⁴ Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos¹⁵ interpretācijas kontekstā, pēdējais Senāta prejudiciālais jautājums attiecas uz Hartas interpretāciju. Senāts uzdeva jautājumu, vai pakalpojumu līgums ar saistību termiņu uz 15 gadiem, kas noslēgts ar nepilngadīgu jauno sportistu, ko tādējādi nepilngadīgā vārdā noslēguši viņa vecāki, nodibinot nepilngadīgai personai saistību maksāt atlīdzību 10 % apmērā no visiem ienākumiem, ko tā saņems turpmāko 15 gadu laikā, neaizskar Hartas 17. panta 1. punktā kopsakarā ar 24. panta 2. punktu noteiktās personas pamattiesības.

8. Hartas 47. pants – tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu

Tieši Hartas 47. panta interpretācija visbiežāk interesēja Latvijas tiesas. Šajā sakarā jāmin, pirmkārt, EST 2012. gada 6. septembra spriedums Trade Agency, lietā C-619/10 (EU:C:2012:531), un 2016. gada 25. maija spriedums Meroni, lietā C-559/14 (EU:C:2016:349).

Minētie spriedumi tika pieņemti Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās kontekstā (turpmāk – Regula).

Abu minēto lietu pamatā bija tiesvedība Latvijas tiesās par Apvienotajā Karalistē izdoto nolēmumu atzīšanu un izpildi Latvijā, kuras ietvaros Senāts vērsās EST ar prejudiciālu nolēmumu lūgumiem, tai skaitā arī par Regulas 34. panta 1. punktā paredzētās sabiedriskās kārtības atrunas un Hartā 47. pantā noteikto tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu interpretāciju. Trade Agency lietā tika lūgts atzīt aizmugurisku spriedumu, savukārt Meroni lietā – rīkojumu par pagaidu un aizsardzības pasākumiem.

EST atzina, ka valsts tiesai, kas īsteno ES tiesības, piemērojot Regulu, jāievēro prasības, kas izriet no Hartas 47. panta, un ka visi Regulas noteikumi pauž nodomu rūpēties par to, lai tās mērķu ietvaros tiesvedības, kuru rezultātā tiek pieņemti tiesu nolēmumi, norisinātos, ievērojot Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz aizstāvību (sprieduma Meroni 44. un 45. punkts).

Atsaucoties galvenokārt uz spriedumu Diageo Brands, lietā C-681/13 (EU:C:2015:471), EST Meroni lietā secināja, ka attiecīgajām personām principā jāizmanto visi izcelsmes dalībvalsts tiesībās paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi. Ja vien nerodas īpaši apstākļi, kuru dēļ ir pārāk sarežģīti vai neiespējami izmantot izcelsmes dalībvalstī pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, attiecīgajām personām ir jāizmanto visi šajā dalībvalstī pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, lai jau iepriekš novērstu sabiedriskās kārtības pārkāpumu (sprieduma Meroni 48. punkts).

Saskaņā ar EST tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu ievērošana paredz, ka ikvienam tiesas nolēmumam jāietver pamatojums, lai atbildētājam ļautu saprast nelabvēlīgā sprieduma pamatojumu un lietderīgi un efektīvi pārsūdzēt šādu spriedumu (sprieduma Trade Agency 53. punkts). Tātad dalībvalsts, kurā ir prasīta atzīšana, ir tiesīga būtībā uzskatīt, ka aizmugurisks spriedums, kas neietver ne prasības priekšmetu, ne prasības pamatotības vērtējumu, ir pamattiesību ierobežojums šīs dalībvalsts tiesiskajā iekārtā (sprieduma Trade Agency 54. punkts).

EST nosprieda, ka, izvērtējot šī ierobežojuma samērīgumu ar mērķi nodrošināt ātru, efektīvu un lētāku uzsākto procedūru norisi neapstrīdēto prasījumu gadījumos, tai skaitā ir jāpārbauda, vai procesuālās garantijas, kas aptver spriedumu, nodrošina, ka attiecīgajām personām ir iespēja lietderīgi un efektīvi pārsūdzēt minēto spriedumu (sprieduma Trade Agency 57. un 60. punkts).

Šie spriedumi izraisīja debates juristu vidū. Tie tika kritizēti par to, ka EST nepamatoti atzina Hartas 47. pantu par Regulas 34. panta 1. punktā minētā jēdziena "dalībvalsts sabiedriskā kārtība" formālo avotu, lai gan šī jēdziena saturam ir jābūt piepildītam, prioritāri pamatojoties uz dalībvalsts iekšējiem tiesību avotiem, un tādējādi EST aizvietoja dalībvalstu pamattiesības ar Hartu, salāgojot pamattiesību aizsardzības līmeni ES, neņemot vērā dalībvalstu tiesību sistēmu tradīcijas.¹⁶

Šim secinājumam gan jāpiekrīt tikai daļēji, jo EST nav pilnībā nolikusi malā dalībvalstu tiesības, ņemot vērā, ka Trade Agency sprieduma 52. punktā tā uzsvēra, ka tiesības uz taisnīgu tiesu izriet no dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām un ir apstiprinātas Hartas 47. panta otrajā punktā, pirms tām citējot iedibinātu judikatūru, atgādinot, ka atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības klauzulu, kas ietverta Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punktā, ir pieļaujama tikai tad, ja citā dalībvalstī pieņemta sprieduma atzīšana vai izpilde būtu pretrunā tās valsts tiesiskajai kārtībai, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, jo tādējādi netiktu ievērots kāds no pamatprincipiem. Pārkāpumam jābūt acīmredzamam tādas tiesību normas pārkāpumam, kura tiek uzskatīta par būtisku tās valsts tiesību sistēmā, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, vai arī tādu tiesību pārkāpumam, kuras šajā tiesību sistēmā ir atzītas par pamattiesībām (sprieduma Trade Agency 51. punkts).

Tika izteikts arī pārmetums, ka Hartas pārkāpums pats par sevi tiek uzskatīts par dalībvalsts sabiedriskās kārtības pārkāpumu.¹⁷ Taču tas varētu tikt vērtēts pozitīvi, jo EST šādā veidā veicina pamattiesību aizsardzību ES tiesību sistēmas ietvaros.

Papildus šiem spriedumiem jāmin arī vairākas EST tiesvedībā esošas lietas, kas tika ierosinātas pēc Satversmes tiesas pieteikumiem noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas jomā, proti, lietas 1Dream e.a., C-767/22,¹⁸ 1Dream e.a., C-49/23,¹⁹ un Lireva Investments u.c., C-161/23.²⁰ Iesniedzējtiesa vērsās EST, lūdzot Hartas 47. panta interpretāciju saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā, interpretāciju. Pamatlietās ir strīds par to, vai Kriminālprocesa likuma normas attiecībā uz tajā paredzēto procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no pamata kriminālprocesa pirms noziedzīga nodarījuma konstatēšanas un personas atzīšanas par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet kas paredz konfiskāciju arī uz to materiālu pamata, kuri izdalīti no krimināllietas materiāliem, atbilst Latvijas Republikas Satversmē noteiktajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Jāpiebilst, ka šajās lietās EST atbilde saistībā ar Hartas interpretāciju ir atkarīga no tā, vai ES tiesības ir vispār piemērojamas, kas pēc būtības ir Satversmes tiesas pirmais prejudiciālais jautājums.

Secinājums

Ņemot vērā iepriekš minēto, var secināt, ka Latvijas tiesas nepārprotami rosināja un turpina rosināt EST diskutēt par pamattiesībām, turklāt visdažādākajās tiesību jomās.

Lai gan ne vienmēr tieši pamattiesību aspekts ir tas, kas padarīja rakstā minētos EST nolēmumus par nozīmīgiem ES tiesību jomā, šim aspektam tomēr ir būtiska loma taisnīga risinājuma meklējumos.

Rakstā izteiktie viedokļi ir personīgi un neatspoguļo institūcijas, kurā autore strādāja raksta tapšanas laikā, oficiālo nostāju.