Ekonomisko lietu tiesas kompetencē ietilpst strīdi par dalībnieku (akcionāru) sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Jau kopš tiesas izveidošanas brīža gan tiesai, gan arī prasītājiem nereti aktuāls ir bijis jautājums, vai prasība ir ceļama ne tikai pret pašu sabiedrību, bet arī pret tās dalībniekiem, kas balsojuši par apstrīdētajiem dalībnieku sapulces lēmumiem. Šī jautājuma aktualitātes pamatā ir Senāta 2019. gada 11. oktobra sprieduma lietā SKC-1374/2019 (Nr. C73356619) (turpmāk – spriedums SKC-1374/2019) un 2021. gada 11. maija sprieduma lietā SKC-503/2021 (lieta Nr. C73534920) (turpmāk – spriedums SKC-503/2021) atziņas. Šī raksta ietvaros uzmanība tiks veltīta minēto spriedumu atziņām, kā arī to ietekmei uz zemāku instanču tiesu praksi. Lai arī Ekonomisko lietu tiesas kompetencē neietilpst strīdi par kooperatīvo sabiedrību biedru sapulces lēmumu apstrīdēšanu, uzmanība tiks veltīta arī tiesu praksei par kooperatīvās sabiedrības biedru sapulces lēmumu apstrīdēšanu. Raksta autori nepretendē uz izsmeļošu tiesu prakses analīzi. Raksta mērķis ir veicināt diskusiju un stabilu tiesu praksi šajos jautājumos.
Sabiedrība kā vienīgais atbildētājs
Komerclikuma 217. pantā par dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošiem noteikts to personu loks, kas tiesīgas celt prasību. Minētajā pantā nav tieši noteikts, pret kuru personu prasība ir ceļama.
Sabiedrības dalībnieku sapulce ir sabiedrības pārvaldes institūcija, kurai saskaņā ar Civilprocesa likuma 71. panta otro daļu un 74. panta pirmo daļu nav civilprocesuālās tiesībspējas, un tā nav tiesību subjekts. Sabiedrības dalībnieku sapulces lēmums uzskatāms par pašas sabiedrības pieņemtu lēmumu pat tad, ja sabiedrībai ir tikai viens dalībnieks, kas arī balsojis par attiecīgo lēmumu. Līdz ar to lietās par sabiedrības dalībnieku sapulču lēmumu atcelšanu atbildētājs primāri ir pati sabiedrība. Uz to norāda arī Civilprocesa likuma 250.30 panta ievaddaļa, kas noteic pret pašu kapitālsabiedrību ceļamo prasību loku, kas skatāms Civilprocesa 30.4 nodaļas kārtībā. Nav nekāda pamata secinājumam, ka minētais būtu attiecināms tikai uz strīdiem, kas skatāmi Civilprocesa 30.4 nodaļas kārtībā.
Salīdzinājumam Komerclikuma 288. panta trešā daļa attiecībā uz akcionāru sapulces lēmumu apstrīdēšanu tieši paredz, ka šāda prasība ceļama pret pašu sabiedrību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
