Ievads

Eiropas kultūrā viens no pazīstamākajiem mītiem vēsta par Atēnu princi Tēseju, kurš atceļo no Atēnām uz Krētu, lai nogalinātu mežonīgo vērsi Mīnotauru.¹ Nokļuvis Krētas valdnieka Mīnoja pazemes labirintā un nogalinājis Mīnotauru, Tēsejs visticamāk neizkļūtu virszemē, ja vien Mīnoja meita Ariadne neiemīlētos jauneklī un nepalīdzētu viņam. Izeju no labirinta Tēsejs atrod, izritinot Ariadnes austo dzijas kamolu un sekojot tā pavedienam virszemē. Mīts vēsta, ka Tēsejs kļuva par Atēnu valdnieku un izveidoja vairāku Egejas jūras grieķu polišu savienību.²

Eiropas Savienības pastāvēšanas pamatā kā viena no nozīmīgākajām kopējās ekonomiskās telpas brīvībām nostiprināta personu pārvietošanās un uzturēšanās brīvība. Tā sakņojas jau 1957. gada Romā parakstītajā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumā, kas paredzēja darbinieku brīvu pārvietošanos un tiesības veikt uzņēmējdarbību vienotajā ekonomiskajā telpā.³

Personu pārvietošanās un uzturēšanās brīvība Eiropas Savienībā nostiprinājās ar 1992. gada 7. februārī Māstrihtā parakstīto Līgumu par Eiropas Savienību,⁴ kas ieviesa Savienības pilsonības institūtu. Ikvienas dalībvalsts pilsonis automātiski kļuva par Eiropas Savienības pilsoni, un uz Savienības pilsonības institūta balstās personu tiesības brīvi pārvietoties un apmesties uz dzīvi jebkuras dalībvalsts teritorijā. Pēc Savienības iekšējo robežu atcelšanas atbilstoši Šengenas nolīgumiem tika pieņemta Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienībā.⁵ Šobrīd Šengenas zonu veido 26 valstis: 22 Eiropas Savienības dalībvalstis un Norvēģija, Islande, Šveice un Lihtenšteina.⁶

Nav šaubu, ka Eiropas Savienības pilsoņi aktīvi izmanto tiesības izvēlēties apmešanās vietu citā dalībvalstī gan īslaicīgai, gan pastāvīgai dzīvošanai. Šīs tiesības ir nostiprinātas kā Savienības pilsoņu brīvības Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (2016/C 202/02) 45. pantā "Pārvietošanās un uzturēšanās brīvība" un 15. panta "Brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt" otrajā daļā.

Uzturēšanās brīvība ietver ikviena Savienības pilsoņa tiesības apmesties uz dzīvi jebkuras dalībvalsts teritorijā, savukārt brīvība izvēlēties profesiju ietver arī tiesības strādāt, veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus jebkurā dalībvalstī. Attīstoties mobilitātei, neizbēgami palielinās Savienības pilsoņu skaits, kas regulāri uzturas vairākās dalībvalstīs, tajās īstenojot savas sociālās un ekonomiskās intereses. Aizvien biežāk eiropiešu ģimenes locekļi un īpašumi atrodas vairākās Eiropas Savienības valstīs.

Eiropas Savienības Pamattiesību harta aizsargā personas tiesības uz īpašumu. Hartas 17. pants atzīst par īpašuma tiesību sastāvdaļu arī personas tiesības dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Pieaugošās Savienības pilsoņu mobilitātes dēļ mantojuma tiesību regulējums ir pārsniedzis nacionālo valstu robežas un kļūst par pārrobežu tiesību jomu.