Priekšlikums paredz, ka no ienākumiem, pārdodot ar ķīlu apgrūtināto nekustamo īpašumu, prioritāri pirms hipotekārā kreditora prasījuma apmierināšanas noteiktā daļā (5 % no ienākumiem) ir jāapmierina prasījumi par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un uzturēšanu.⁴ istrijā tapušais priekšlikums likumprojektam ir pilnveidots risinājums atsevišķu deputātu rosinātajām izmaiņām Civilprocesa likumā, kuras Saeimā nonākušas ne pirmo reizi.⁵

Priekšlikuma būtība nav nedz unikāla, nedz jauna, bet līdz šim neviena iniciatīva nav guvusi atbalstu, lai panāktu izmaiņas regulējumā. Līdz šim dominējošais viedoklis, tajā skaitā no Tieslietu ministrijas puses,⁶ šķietami bija nosliecies hipotekārā kreditora un ķīlas institūta stabilitātes pusē. Tāpēc šīs publikācijas mērķis ir argumentēt, ka Tieslietu ministrijas pozīcijas maiņa un priekšlikums par mājas pārvaldīšanas un uzturēšanas izdevumu prioritāti noteiktā daļā pār hipotekārā kreditora prasījuma apmierināšanu atbilst gan hipotekārā kreditora tiesību aizsardzībai, gan arī dzīvojamo māju uzturēšanai ilgtermiņā.

1. Vai ķīlas vērtības uzturēšana atbilst hipotekārā kreditora interesēm

Nav šaubu, ka piedāvātais regulējums aizskar visu to hipotekāro kreditoru tiesības uz īpašumu, kuriem par labu ir nodibinātas hipotēkas uz dzīvokļa īpašumu. Tas izriet no tā, ka priekšlikums piedāvā regulējumu, kas noteiktā apmērā samazina summu, ko hipotekārais kreditors var iegūt sava prasījuma segšanai, ja dzīvokļa īpašums tiek atsavināts piespiedu izsolē. Līdz ar to šādu regulējumu var ieviest, tikai ja tas ir attaisnojams.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības var ierobežot, pārbaudot, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai:

1) tas ir noteikts ar likumu;

2) tam ir leģitīms mērķis;

3) tas ir samērīgs (proporcionāls).