Kad saduras Satversmes tiesas un administratīvo tiesu lemtais

Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes students, Administratīvās apgabaltiesas tiesneša palīgs

Foto: no personiskā arhīva

Jau ierasts, ka ikviens Satversmes tiesas nolēmums kļūst par nozīmīgu notikumu Latvijas tiesību telpā. Tas saistās gan ar apstākli, ka Satversmes tiesas vērtējumam bieži vien tiek nodoti sabiedrībā aktuāli tiesību jautājumi, gan arī nolēmuma argumentācijas ietekmi uz tiesību doktrīnu, bagātinot un pārskatot daudzas ne tikai konstitucionālo tiesību atziņas. Par nozīmīgu pienesumu Latvijas tiesību praksē ir kļuvis arī jaunākais Satversmes tiesas nolēmums, kurā tika izvērtēta Administratīvā procesa likuma (APL, saīsinājums lietots arī citētajos tiesu spriedumos) 124.panta pirmās un otrās daļas atbilstība Satversmes 92.pantam.¹

Sprieduma nozīme

Lai arī šajā lietā galvenais tiesību jautājums bija valsts nodevas maksāšanas administratīvo pārkāpumu lietās satversmība, ne jau šī iemesla dēļ attiecīgais nolēmums būtu ieteicams rūpīgai izlasīšanai ikvienam publisko tiesību interesentam.
Pirmkārt, Satversmes tiesa ir bagātinājusi Satversmes 83.panta interpretāciju, norādot: “Neatkarība [83.] panta izpratnē nozīmē tiesneša patstāvību nolēmumu pieņemšanā. Savukārt padotība likumam nozīmē, ka tiesnesim tiesību normu piemērošanas procesā ir jātiecas sasniegt pēc iespējas taisnīgāku un lietderīgāku rezultātu, kas atbilstu tiesību sistēmai kopumā”.²
Otrkārt, tiesību teorijā un juridiskās metodes mācībā nozīmīgas varētu būt divas citas Satversmes tiesas atziņas:
“Augstākas instances tiesas nolēmums nav ārējais normatīvais akts. Tiesnesim augstākas instances tiesas nolēmums citā lietā jāņem vērā tikai tiktāl, ciktāl tas ir pamatots, pārliecinošs un attiecināms uz konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Tomēr tiesnesim ir tiesības citā lietā šaubu gadījumā izvēlēties citādu, konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem atbilstošāku tiesību normas interpretācijas rezultātu. Ja minētā uzdevuma izpildes labad nepieciešams atkāpties no agrāk sniegtajām tiesu prakses atziņām, tad tiesnesis to ir tiesīgs darīt, taču tikai pienācīgi argumentējot savu viedokli”³ un
“Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver sevī pareizās tiesību normas atrašanu un atbilstošu interpretēšanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, atbilstošās judikatūras izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu”.