Tiesnešu ētika Krievijas impērijā pēc 1864. gada tiesu reformas

Tiesnešu ētika 19. gadsimta otrajā pusē – 20. gadsimta sākumā Krievijas impērijā netika izdalīta kā īpašs profesionālās ētikas veids – tā veidoja vienotu veselumu ar visiem citiem tiesvedības procesā iesaistīto personu ētiskajiem principiem un pienākumiem, taču tādi ētiskie pamatprincipi kā objektivitāte, neatkarība u.c. bija cieši saistīti arī ar tiesneša profesiju. Piemēram, senators Anatolijs Koni (Анатолий Фёдорович Кони) savos darbos nav skatījis tiesneša ētiku (kriev. судейскую этику) atrauti no tiesu ētikas (kriev. судебная этика).² Tas pats ir raksturīgs arī tiesas izmeklētājam Jevgeņijam Barancevičam (Евгений Маврикиевич Баранцевич).² Tiesu ētiku senators definē kā tiesvedības dalībnieku uzvedības normu kopumu, kas nodrošina viņu darba morālo raksturu un uzvedību ārpus dienesta.³

1864. gadā pieņemtajā Tiesu iestāžu nolikuma II pielikuma I daļā tika ietverts tiesneša zvērests. Saskaņa ar to tiesnesis apsolījās "spriest pēc labākās sirdsapziņas, bez jebkādas kaislības [kriev. лицеприятия – arī aizspriedums, neobjektivitāte] neviena labā".⁴ Objektivitāte par ētisku imperatīvu tikusi atzīta gan tā laika literatūrā, gan arī mūsdienās. Sirdsapziņu savukārt var uzskatīt par ētisku principu, jo tā prasīja no tiesneša zināmu rīcības un domāšanas modeli, kas balstās uz morāliem apsvērumiem. Piemēram, senators A. Koni uzsvēra, ka tiesnesim, izvēloties soda mēru, jābalstās uz likumu un sirdsapziņas, nevis uz privātām interesēm vai sabiedrības viedokli.⁵ Tātad, dodot zvērestu, tiesnesis apņemas ievērot divus ētiskus principus – spriest pēc sirdsapziņas jeb iekšējās pārliecības un bezkaislīgi jeb objektīvi.

Tiesneša iekšējā pārliecība tika minēta Kriminālprocesa nolikuma 119., 766., 804. pantā,⁶ kas noteica, ka tiesnesim vaina vai nevainīgums ir jānosaka pēc iekšējās pārliecības, balstoties uz visu apstākļu kopumu. Tātad var saskatīt abu principu mijiedarbību.

Valdošais Senāts 1885. gadā izskatījis lietu, kurā tiesnesis, kļūdaini iztulkojot likumu, ir nodarījis prasītājam zaudējumus, atzina, ka piemērotās normas teksts neizslēdz šaubas par tās tiešo jēgu, kas arī noveda pie lietas nepareizas izskatīšanas. Savukārt tiesnesis, kas pieņēmis lēmumu pēc iekšējās pārliecības un nav vainojams nedz neprātībā, nedz ļaunā nolūkā, šajā gadījumā nav saucams pie civilatbildības.