Silvija Meiere, LU Juridiskās fakultātes lektore

Šā gada 2.februārī Administratīvā apgabaltiesa atzina par pamatotu un apmierināja Enesas Saburovas pieteikumu par divu pašvaldības lēmumu, kas saistīti ar tā saukto iekšpagalma apbūvi, atcelšanu. Tiesa par prettiesisku atzina gan Rīgas pilsētas Būvvaldes padomes lēmumu, ar kuru pašvaldība piekrita daudzdzīvokļu mājas projektēšanai un vēlāk zemes īpašniekam izsniedza plānošanas un arhitektūras uzdevumu, gan arī būvatļauju, ko Rīgas pilsētas Būvvalde bija izsniegusi tam pašam zemes īpašniekam. Tiesa atzina, ka E.Saburovas tiesību aizskārumu radījis tieši tas, ka pirms iepriekšminēto lēmumu pieņemšanas nav ticis izstrādāts detālplānojums un nav notikusi sabiedriskā apspriešana.¹ Šo trūkumu novēršanai tiesa uzlika par pienākumu Rīgas domei noteiktā termiņā sākt detālplānojuma izstrādi.

Tomēr šā raksta mērķis nav minētā sprieduma analīze. Raksta autore vēlas atgādināt, ka pirms pusotra gada zemes īpašnieks (būvatļaujas adresāts) Rīgas apgabaltiesā pret E.Saburovu ir cēlis prasību par zaudējumu piedziņu. Prasības pieteikumā norādīts, ka, realizējot būvprojektu, atbildētājas tiesības vai tiesiskās intereses nekādi nevarot tikt aizskartas. Tāpēc, iesniedzot pieteikumu administratīvajā tiesā, atbildētāja rīkojusies prettiesiski un pretēji labai ticībai jeb ar ļaunu nolūku, aizskarot uzņēmuma likumīgās tiesības būvēt uz tā īpašumā esošās zemes. Sakarā ar to, ka atbildētāja ar pieteikumu vērsusies Administratīvajā rajona tiesā, būvatļauja apturēta un prasītājam nodarīti ievērojami zaudējumi. Lieta Rīgas apgabaltiesā pēc zemes īpašnieka prasības pieteikuma par zaudējumu piedziņu tika ierosināta un pēc būtības tiesas sēdē vēl nav izskatīta.

Tikmēr juristu aprindās nerimst diskusijas, vai tiesnesis, pēc šāda pieteikuma ierosinādams lietu, ir rīkojies pareizi (t.i., atbilstoši likumam). Latvijas tiesu praksē un procesuālo tiesību speciālistu vidū dominē viedoklis, ka prasības (pieteikuma) nepieņemšanas pamatu uzskaitījums procesuālajos likumos ir izsmeļošs, un jaunus pamatus interpretācijas vai tiesību tālākveidošanas ceļā attīstīt nav pieļaujams.² Taču tālāk domas dalās. Vieni uzskata: ja strīds ir pakļauts tiesai un ja ir ievēroti arī citi formālie priekšnosacījumi, tiesnesim nav pamata atteikties pieņemt pieteikumu, kaut arī tas būtu acīmredzami nepamatots vai pat absurds.