Rakstu publicēšanai ieteikusi Iepirkumu uzraudzības biroja Metodoloģijas departamenta Normatīvo aktu daļas vadītāja Mg.iur. Inta Pagrabniece

Koncesija Latvijā ir relatīvi jauna parādība, lai gan Eiropā un citviet pasaulē tā ir pazīstama jau diezgan ilgu laiku. Koncesijas izmantošana sniedz lielas iespējas, taču vispirms ir nepieciešama skaidrība par šā jēdziena saturu, kas Latvijā ir maz pētīts. Valsts pārvaldes institūciju mājaslapās un laikrakstos¹ koncesijas jēdziens lielākoties ir analizēts no ekonomiskā viedokļa. Nav šaubu par to, ka koncesiju izmantošana ir efektīvs mehānisms sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, tomēr ir skaidrs arī tas, ka efektīvas koncesiju izmantošanas priekšnoteikums ir izpratne ne vien par šā jautājuma ekonomiskajiem, bet arī tiesiskajiem aspektiem. Raksta autors ir izvirzījis mērķi – analizējot koncesiju tiesisko regulējumu Eiropas Savienības līmenī, definēt koncesijas jēdzienu un pazīmes, kā arī apskatīt koncesiju sfēras tiesisko regulējumu Latvijā gaidāmo tiesisko pārmaiņu perspektīvā. Nepretendējot uz absolūto patiesību, autors izvirzīto mērķi uzskatīs par sasniegtu, ja rakstā paustais viedoklis rosinās pārdomas un tālākas diskusijas par tiesiskajām problēmām publiskās un privātās partnerības un sevišķi koncesiju jomā.

Koncesijas būtība un definīcija

Publiskā un privātā partnerība ir privātpersonu un publisko institūciju kombinācija, ko veido publiskas, biznesa un bezpeļņas organizācijas, kuras apvienojušās brīvprātīgās, savstarpēji labvēlīgās un radošās attiecībās, lai, kombinējot šo organizāciju resursus un iemaņas, sasniegtu sabiedriska rakstura mērķus.² Valsts un privātā partnerība (turpmāk – VPP) ir sadarbība starp valsts vai pašvaldības institūciju un privātā sektora uzņēmumu, kuras ietvaros kāds publiskais pakalpojums vai objekts uz līguma pamata tiek nodots privātajam uzņēmumam uz noteiktu laika periodu un nosacījumiem, lai nodrošinātu publiskos pakalpojumus, piemēram, dzeramā ūdens nodrošināšanu, atkritumu apsaimniekošanu, autoceļa būvniecību utt. Tradicionāli šos pakalpojumus ir nodrošinājusi valsts (plašā nozīmē) ar savu iniciatīvu un resursiem, bet VPP šo pakalpojumu nodrošināšanā tiek iesaistīts privātais kapitāls, atbilstoši sadalot finansiālos un kompetences ieguldījumus, riskus un ieguvumus. VPP parasti tiek iesaistīti pakalpojumi vai objekti, kurus valsts nevēlas privatizēt un grib paturēt savā kontrolē, bet to uzturēšanai ir nepieciešami kapitālieguldījumi. Ar VPP ir iespējams veicināt privātā kapitāla un administrēšanas metožu piesaisti tautsaimniecībā, uzlabot sniegto pakalpojumu kvalitāti, kā arī nodrošināt valsts resursu racionālāku izmantošanu.³
Publiskās un privātās partnerības (sinonīms valsts un privātās partnerības jēdzienam) rašanās ir lielā mērā saistīta ar tirgus attīstības tendencēm 20.gadsimtā ASV un Rietumeiropā. Šī gadsimta pirmajā pusē, īpaši “pateicoties” Pirmajam un Otrajam pasaules karam, valsts pārziņā bija lielākā daļa publisko pakalpojumu, rūpniecības sfēru, un valsts lielā mērā nodrošināja sabiedrības vajadzības ar publiskā sektora resursiem šī sektora ietvaros. 20.gadsimta 70. un 80.gados šīs tendences vietā arvien populārāka kļuva valsts nozīmes samazināšana, kas izpaudās, piemēram, arvien plašākā privatizācijā. Šī procesa rezultātā ievērojami samazinājās tās sabiedrības vajadzības, ko publiskas personas varēja nodrošināt ar to iekšējiem resursiem, un likumsakarīgi pieauga publisko iepirkumu skaits. Šo tendenci visbeidzot aizstāja (papildināja) atziņa, ka efektīvs veids, kā organizēt sabiedrisku funkciju izpildi, ir apvienot privātā sektora efektivitāti, pieredzi un metodes ar publiskā sektora zināšanām un kontroli.