Vārda brīvības ierobežojumu jautājumi jo īpaši aktualizējās Covid-19 pandēmijas ietvaros, savukārt aktualitāte ir turpinājusies Krievijas informatīvā kara ietekmē. Katrā atsevišķā gadījumā iestādei ir jāizvērtē, vai tiesības uz vārda brīvību aizsargā dezinformējošu saturu un izteikumus un vai ierobežojumu var attaisnot ar valsts drošības argumentiem, tostarp, vai tas ir samērīgi.
Šīs publikācijas centrālais jautājums ir – vai valsts drošības interešu vārdā ir pieļaujams apdraudēt žurnālistu tiesības izplatīt informāciju un sabiedrības tiesības saņemt informāciju un formulēt savu viedokli?
Kādu informāciju aizsargā tiesības uz vārda brīvību, un kādus kritērijus ņemt vērā ierobežojumu noteikšanā?
Sabiedrībai ir tiesības saņemt patiesu, faktos balstītu informāciju no dažādiem avotiem.1 Sabiedrībai ir tiesības saņemt arī atšķirīgu skatījumu neatkarīgi no tā, vai tas ir "baudāms".2
Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūru3 nav aizsargājami tādi izteikumi, kas nonāk pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija) nostiprinātajām vērtībām. Aizsardzību nepelna, piemēram, antisemītiski vai islamofobiski izteikumi, izteikumi, kas aicina uz personu grupas iznīcināšanu, izteikumi, kas aicina uz vardarbību u.tml. Lietā "Perinçek pret Šveici"4 ECT secināja, ka valsts nepamatoti ierobežojusi personas vārda brīvību attiecībā uz armēņu genocīda noliegšanu, jo netika konstatēts aicinājums uz naidu, vardarbību vai neiecietību.
Attiecībā uz žurnālistiem ECT konsekventi norādījusi,5 ka Konvencijas 10. pants tos aizsargā tikai tādā gadījumā, ja tie darbojas godprātīgi, sniedz "precīzu un pārbaudītu" informāciju un ievēro žurnālista ētiku. Tātad praksē ir nostiprināts mediju pienākums pārbaudīt informācijas patiesumu.6
Dezinformācijas kontekstā šādus medijiem līdzīgus pienākumus Eiropas Komisija piemēro arī digitālajām platformām. Prakses kodeksā dezinformācijas jomā7 noteikts pienākums ieguldīt pētniecībā un izstrādāt dizainu, kas veicina lietotāju kritisko domāšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienāsno 9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
