Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir paguvis iesniegt parlamentā jau vairākas likumdošanas iniciatīvas. Var jautāt – vai pieci ir daudz un vai šāda intensitāte tiks saglabāta? Agrāko prezidentu iniciatīvu biežums un izvēlētā forma – gatavs likumprojekts vai "likuma ierosinājums" – ir pārāk dažādi un grūti salīdzināmi, lai jau tagad novērtētu, vai jaunais prezidents būs bijis aktīvs jaunu likumu ierosinātājs. Uzmanību pievērš cits aspekts – četras no piecām iniciatīvām paredz būtiskus pamattiesību un pamatbrīvību ierobežojumus, savukārt trīs iniciatīvās tieši vai netieši tiek norādīts, ka ierobežojumi ir saistāmi ar demokrātijas aizsardzību. Proti, demokrātijas būs mazāk, bet tā būs drošībā.

Runājot par izvēlēto procedūru, ikvienā iniciatīvā Valsts prezidents atsaucas uz Satversmes 65. pantu – tātad tiek iesniegts jau izstrādāts likumprojekts. Jāatgādina, ka Valsts prezidentam Satversmē un Saeimas kārtības rullī ir paredzēta izvēles iespēja, cik izstrādātu iniciatīvu iesniegt – kā gatavu likumprojektu vai arī likuma ierosinājumus.

Iniciatīvā par grozījumiem Krimināllikumā, ar ko būtībā pastiprina sodus šī likuma nodaļā "Noziegumi pret valsti", tiek uzsvērts, ka "ikvienai demokrātiskai valstij ir pienākums rīkoties, lai garantētu savas demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti". Savukārt iniciatīvā, kas pašvaldību vadītājiem un vadošajām amatpersonām liks saņemt pielaidi valsts noslēpumam, ir minēts, ka "likumprojektam būs pozitīva ietekme uz sabiedrību un demokrātijas attīstību kopumā". Citā griezumā iniciatīvā par grozījumiem Izglītības likumā uzmanība ir pievērsta "vardarbības draudiem vai [..] citiem nozīmīgiem drošības riskiem".

Atsevišķi ņemot, katra no šīm iniciatīvām ir saprotama, un Valsts prezidentam ir labāk zināma to nepieciešamība. Tomēr, aplūkojot šīs iniciatīvas kopumā, nevar neievērot, ka tās izmaina līdzsvaru starp brīvībām un drošību. Šīm iniciatīvām vajadzētu raisīt diskusiju par pamatbrīvību un drošības attiecībām Latvijas demokrātijā.

Demokrātija nav iedomājama bez drošības – jau 1789. gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas 2. pantā ir skaidri minēts, ka "ikvienas politiskas apvienošanās mērķis ir dabisko un neatņemamo cilvēka tiesību saglabāšana. Šajās tiesībās ietilpst, brīvība, īpašums, drošība un pretošanās apspiešanai". Drošība kā neatņemamas cilvēktiesības ir pārņemta arī 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. pantā. Satversmes 94. pantā tā ir kļuvusi par personas neaizskaramību. Savukārt sabiedrības drošība Satversmē pašlaik ir viens no attaisnojumiem pamatbrīvību ierobežošanai. Šeit būtiski nav ievērot formulējumus, bet gan neaizmirst par to, ka demokrātijas uzdevums ir paplašināt brīvības, garantējot drošību – nevis otrādi.

Tādēļ var brīnīties par to, kā ierobežojums, kas gulsies uz ievēlētajiem pašvaldību vadītājiem no 2025. gada, "pozitīvi ietekmēs demokrātiju kopumā". Kā atgādināja premjerministrs Valdis Birkavs 27. novembra "Krustpunktā", savu pilnvaru laikā viņš izvēlējās pēc iespējas mazāk iepazīties ar slepenu informāciju, jo "tā viņu neinteresē", līdzīgas skopas norādes likumprojekta anotācijā var secināt arī no pašvaldību uzklausīšanas. Jāmin arī, ka situācijas apraksts, šķiet, liecina par ārkārtējiem ģeopolitiskiem apstākļiem, tomēr likumprojektā nav nekādas norādes par to, kurā brīdī šāda situācija varētu mainīties un regulējums būtu atceļams.

Izbrīnu rada arī atsauce uz cilvēka cieņu Izglītības likuma projektā. Proti, cilvēka cieņa, to saprotot kā bezizņēmuma tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai vai citāda veida nežēlīgai attieksmei un pazemošanai, ir pēdējais, kas paliek pēc visu pārējo tiesību ierobežošanas vai atņemšanas. Aizliegtu vai bīstamu vielu meklēšanas gadījumā būtu svarīgi saprast, kā tiek garantētas, tiesības uz aizstāvību, ieskaitot tiesības klusēt un neliecināt pret sevi, it īpaši ņemot vērā to, ka pārmeklēts tiek nepilngadīgais.

Nekādi neapšaubot nepieciešamo Krimināllikuma papildināšanu ar jaunu sastāvu, nevar neievērot, ka kārtējo reizi vienīgā atbilde uz noziedzīgiem nodarījumiem ir soda paaugstināšana. Jau sen ir atzīts, ka no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas attur soda neizbēgamība, nevis tā bardzība. Protams, soda neizbēgamība liktu risināt tādus garlaicīgus jautājumus kā pienācīgs tiesībsargājošo iestāžu darbinieku atalgojums un darba apstākļi, jo motivēti un labi ekipēti kārtībsargi ir lielākais pārkāpēju bieds. Tādēļ apstākli, ka pastāv juridiska iespējamība ierobežot pamattiesības, lai aizsargātu demokrātiju, nevajadzētu izmantot formāli, bet godīgi un precīzi izvērtēt, cik lielā mērā tiek aizskartas pamatbrīvības un vai aizskārumu nav iespējams aizstāt.