Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma finansēšanas un proliferācijas finansēšanas novēršanas (turpmāk – NILLTF) un starptautisko un nacionālo sankciju (turpmāk – sankcijas) riska pārvaldības jautājumiem specifiski lielu advokātu biroju darbā, kuru prakses lielāko daļu veido darbs ar korporatīviem klientiem privāttiesību jomā, tajā skaitā lielu darījumu organizēšanā un īstenošanā.

Vēlamies dalīties ar mūsu novērojumiem un pieeju, kas kopumā var būt noderīga citiem kolēģiem un valsts iestādēm, domājot par NILLTF un sankciju jomas pilnveidi, kā arī sniegt ļoti praktisku ieskatu ikdienas darbā. Vēlamies arī kliedēt nepamatotus komentārus no atsevišķām iestādēm, ka advokāti NILLTF un sankciju jomā nedarbojas pietiekami aktīvi vai nevelta tam vajadzīgos resursus. Šai jomai tiek veltīti lieli resursi, dažkārt pat nesamērīgi lieli.

Kā norāda OECD,¹ advokātus NILLTF un sankciju jomā var izmantot kā atbalstītājus vai darījuma iespējotājus (enabler, facilitator), vai arī advokāts, pašam nezinot, šādi tiek izmantots no citu personu puses. Tādēļ NILLTF un sankciju iekšējās kontroles sistēma advokātu birojam ir nepieciešama ne tikai tādēļ, ka valsts likums to prasa, bet primāri tādēļ, ka šādi netiek pieļautas prettiesiskas darbības. Vienlaikus jāmin, ka dažādu organizāciju rekomendācijās advokāta loma bieži vien tiek vērtēta no to darbības augsta riska jurisdikcijās skatpunkta, ņemot vērā šajās valstīs pastāvošās īpašās anonimitātes garantijas advokātiem (piemēram, saņemt, glabāt un rīkoties ar klienta aktīviem advokāta vārdā, to nevienam neatklājot, pat bankai un valstij ne), un šāda pieeja ne vienmēr atspoguļo Latvijas realitāti.

Advokāta rīcībā nekad nebūs tik daudz informācijas (piemēram, detalizēti visu klienta konta pārskati), lai pilnībā izmeklētu kādu gadījumu; tas nav arī advokāta uzdevums. Advokātam ir jāspēj atpazīt riskus, pielietot riskos balstītu pieeju (proof of effort), atteikties no juridiskās palīdzības sniegšanas nevadāmu risku gadījumā, neizlikties neredzam risku (willful blindness) un/vai ziņot par aizdomīgu darījumu. Nepamatota atteikšanās no juridiskās palīdzības sniegšanas nedrīkstētu būt advokāta pirmā izvēle, ņemot vērā gan personas tiesības uz advokāta palīdzību, gan pienākumu vadīt riskus un ziņot par aizdomīgiem darījumiem.

NILLTFN iekšējās kontroles sistēmas: dati, procesi, tehnoloģijas

Jebkuru lielu organizāciju gadījumā riska pārvaldība ir vairāk reglamentēta un tiek mērīta ikdienas darbā, tostarp, izmantojot arī skaitliskus rādītājus un apstrādājamus, nevis statiskus datus. Arī riska vadības funkcija ir izteiktāka – ir īpaši darbinieki, kas nav advokāti un iesaistīti ikdienas administratīvo funkciju veikšanā riska pārvaldības jomā, kā arī lēmumu pieņemšanai advokāti veido dažādus vadības vai koordinācijas formātus.

Tāpat lielākām organizācijām process ir jāapraksta un jādetalizē, lai visi advokāti strādātu koordinēti. Tas ietver arī NILLTF un sankciju jomu, to skaitā riska apetītes un reputācijas riska definēšanu un svēršanu. Jo lielāka organizācija, jo vairāk šie procesi tiek standartizēti un automatizēti, tostarp, izmantojot dažādus skaitliskos modeļus vai citādi definētus algoritmus.

Katram advokātu birojam noteiktā termiņā ir jāveic biroja kopējais risku novērtējums jeb tā sauktais EWRA – Enterprise Wide Risk Assessment. Lai to izdarītu, ir jānosaka metodoloģija un pielietojamie dati, kas ir salīdzināmi attiecīgā periodā. Bez datiem riska novērtējumu veikt nav iespējams, bet bieži vien organizāciju rīcībā ir tikai dokumentēta informācija, kas nav veidota kā apstrādājami dati. Šis izaicinājums ir raksturīgs arī advokātu birojiem. Dati aptvertu klientu tipus, uzdevumu veidus, riska faktorus, kas piemīt klientiem (piemēram, cik klienti ir juridiskas personas, cik no tām ir ar Latvijas PLG² utt.). Šos datus ir grūti vai neiespējami iegūt tikai no lietvedības skapjos uzglabātiem papīra dokumentiem. Piemēram, 2022. gada 25. februārī vajadzēja skaidru un tūlītēju atbildi – kuriem klientiem birojā ir Krievijas riska ekspozīcija? Ja informācija nav ievadīta apstrādājamu datu veidā, tas prasa manuālu darbu simtu vai pat tūkstošu klientu lietās.

Līdz ar to lielajiem advokātu birojiem aizvien vairāk rodas nepieciešamība klientu attiecību vadības informācijas tehnoloģiju sistēmās atspoguļot arī NILLTF un sankciju riska faktorus, pēc kuriem veikt kārtējos vai ārkārtējos riska novērtējumus birojam kopumā, kā arī sekot riska ekspozīcijas attīstībai. Šis process pārvērst informāciju datos ir izaicinošs, ņemot vērā lielo informācijas uzkrājumu. Pieņemam, ka tuvākajos gados lielajiem advokātu birojiem datu vadības jautājums būs aizvien būtiskāks visās jomās, tostarp NILLTF jomā.

Advokāta riska apetīte

Advokātu biroja veiktajam riska novērtējumam (EWRA) ir jāparāda biroja darbībai piemītošais sākotnējais risks (inherent risk), tā novēršanas un samazināšanas mehānismi un attiecīgie rīki, kā arī atlikušais risks (residual risk) pēc tam. Ideālā gadījumā paliekošais risks ir ļoti zems vai pat neesošs. Tomēr praksē tādu stāvokli sasniegt ne vienmēr būs iespējams, ja sākotnējais riska līmenis ir vidējs vai augsts. Tādēļ birojam, apzinoties savu atlikušā riska līmeni, ir jādefinē NILLTFN politika un tas, kādus klientus un uzdevumus (galvenokārt ar aktīvu pirkšanu vai pārdošanu saistītos komerciālu klientu projektos) birojs nevar uzņemties vai arī var uzņemties tikai ar īpašām papildu riska novēršanas darbībām konkrētajai situācijai. To NILLTFN nozarē apzīmē ar jēdzienu "riska apetīte", un tā būtība ir katram likuma subjektam apzināties, cik lielu risku tas var uzņemties, un nepārsniegt šo robežu, sabalansējot ar tiesībām uz advokāta palīdzību, jo nespēja pārvaldīt augstāku riska līmeni potenciāli novedīs advokātu biroju pie nevēlamām sekām, kas būtu likuma vai ētikas principu pārkāpums.

Veicot klienta riska novērtējumu, finanšu sektorā tiek izmantota riska svara noteikšanas metode, un regulējums noteiktām finanšu iestādēm prasa obligāti ieviest riska skaitliskā novērtējuma sistēmu, lai visās situācijās risks tiktu konstatēts un novērtēts ātri, skaidri un pēc vienotas metodes. Jēdziena izpratnei varam to ilustrēt arī advokātu darba kontekstā. Piemēram, riska kopējais svars 100 % tiek sadalīts pa četriem galvenajiem risku veidiem – klienta risks (a %), ģeogrāfiskais risks (b %), pakalpojuma risks (c %) un piegādes kanāla risks (d %), pieņemot, ka, visticamāk, advokāta darbā pakalpojuma risks būs noteicošais (ar vislielāko svaru), bet pārējie – atkarībā no klientu un darbības profila.

Kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu īpaši nozīmīgs ir kļuvis ģeogrāfiskais risks. Piemēram, advokātu birojs var savā NILLTF un sankciju politikā definēt, ka nestrādās ar klientiem no Krievijas vai kādas citas trešās valsts nevis tādēļ, ka tiem būtu pretenzijas pret konkrētiem cilvēkiem, bet gan tādēļ, ka šāda palīdzība prasītu niansētu sankciju risku vērtēšanu, bet tiesiskā regulējuma komplicētības vai resursu neesamības dēļ (izmaksu faktors) uzņemtais risks būtu nevadāms. Piemēram, darbam ar Krievijas klientiem vai klientiem ar saiknēm Krievijā, ja ar tādiem tiek strādāts, būtu jāalgo papildu personāls specifisku Krievijas tiesību jautājumu analīzei vai vismaz jāabonē datu sistēmas (piemēram, SPARK), kas izmaksā vairākus desmitus tūkstošu eiro gadā. Turklāt šis risks radītu augstu varbūtību zaudēt gan sabiedrības uzticību, gan pārkāpt savus ētikas principus, gan zaudēt citus klientus, kuru politikas savukārt nosaka, ka tie nesadarbojas ar juristiem, kas apkalpo klientus no kādas sankcionētas jurisdikcijas ar interesēm Latvijā. Sabalansēt šos faktorus ar konstitucionālām tiesībām uz advokātu var būt izaicinoši.

Klienta riska kontekstā daudz uzmanības pēdējos gados ir pievērsts reputācijas riskam, proti, ja par klientu pieejamā informācija norāda uz nelabvēlīgu klienta reputāciju. Piemēram, advokātu birojs var savā politikā definēt, ka nestrādā ar noteikta veida darījumiem, kuros ir noteikta veida puses (piemēram, puse nav sankcionēta, bet ir plaša negatīvā informācija par saikni ar sankcionētām personām) vai sankcijas darījuma pusei piemērojusi Apvienotā Karaliste un/vai Ukraina, kas reputācijas riska novērtējuma matricā kopā ar citu negatīvo informāciju un klientu bāzi var likt pieņemt lēmumus par atturēšanos no juridiskās palīdzības sniegšanas kādā darījumā. Cits piemērs – ja klients atbilstoši publiski pieejamai informācijai ir piedalījies "laundromātā", bet vēlas palīdzību tiesvedībā, tad uzdevums būtu pieļaujams tiesību uz taisnīgu tiesu ietvarā, bet nekustamā īpašumā iegādē šādam klientam līdzekļu izmantošanas risks ir ļoti augsts, pat nevadāms. Šis varētu būt viens no veidiem, kā rast līdzsvaru starp klienta, ģeogrāfisko, pakalpojuma risku un tiesībām uz advokāta palīdzību. Atsevišķi advokātu biroji arī apzināti var nesniegt kādu pakalpojumu, piemēram, kļūt par nominālajiem akcionāriem vai direktoriem, vai pat pilnvarniekiem vai pārvaldīt klienta finanšu līdzekļus, jo reputācijas riska kaitējums varētu būt ļoti augsts un atsevišķos gadījumos varētu nozīmēt iesaisti NILLTF. Biežāk sastopami ir gadījumi, kad zvērināti advokāti ir konkrētu komersantu padomju locekļi. Tā kā padomes uzdevums Latvijas komerctiesību sistēmā lielā mērā ir uzraudzības funkcija pār valdes darbu un komersanta lietām, šādā situācijā reputācijas risks parasti ir zemāks (protams, ja padomes loceklis godprātīgi un rūpīgi pilda savus pienākumus).

Visbeidzot, dažkārt, ņemot vērā riska apetīti, advokātu birojs varētu izlemt pārtraukt klienta izvērtēšanu pat pirms pamatotu aizdomu rašanās, ja sākotnējā informācija par klientu liecina, ka tā reputācija varētu būt šaubīga un klienta izpēte varētu prasīt nesamērīgi lielu laiku. Hipotētisks piemērs – advokātu biroju Latvijā uzrunā birojs to Kipras, kam ir klients – fiziska persona no Moldovas, kura vēlas noformēt savrupmājas pirkumu Jūrmalā par aptuveno cenu divi miljoni eiro. Latvijas birojs palūdz klienta vārdu sākotnējām pārbaudēm un konstatē, ka Moldovā persona ar tādu pašu vārdu ir līdz nesenam laikam bijusi augsti stāvošs ierēdnis vienā no Moldovas ministrijām. Šajā situācijā Latvijas birojs varētu teikt, ka varēs apstiprināt mandāta uzņemšanos pēc klienta akceptācijas procedūras pabeigšanas, un uzsākt klienta izpēti. Ļoti iespējams, būs jāpavada ilgs laiks, lai izvērtētu dokumentus, ko Kipras birojs varētu sniegt par klienta turības un darījumā izmantojamo līdzekļu izcelsmi. Šo dokumentu īstums var radīt šaubas. Izpēte var izrādīties laikietilpīga un rezultātā nesniegt Latvijas birojam pietiekamu pārliecību, ka naudas līdzekļiem ir legāla izcelsme. Tādā situācijā Latvijas birojam būs jāatsaka sadarbība un par šo faktu visticamāk būs jāsniedz ziņojums FID. Paredzot šādas notikumu attīstības iespējamību (cik ticami ir, ka Moldovas valsts ierēdnis var atļauties ļoti dārgu savrupmāju Jūrmalā?), birojs izvēlas neturpināt saziņu par potenciālo sadarbību, nemaz neuzsākot klienta izpēti. Konkrētais faktu kopums vienkārši neatbilst biroja definētajai riska apetītei. Taču acīmredzams pienākums ziņot FID Latvijas birojam šajā situācijā nerodas, jo atteikums bija riska apetītes apsvērumu dēļ, nevis konkrētām aizdomām par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas dēļ. Šis piemērs arī ilustrē izvēli – uzņemties klienta lietu, kurā pirmšķietami ir saskatāma NILLTF riska paaugstināta varbūtība, bet bez konkrētiem pierādījumiem, un tad lietas vešanas laikā ziņot par aizdomīgu darījumu (ja aizdomas rodas) vai atteikties uzņemties šādu lietu.³

Vai pārāk liels akcents uz klienta risku?

2019. gadā, veicot t.s. "kapitālo remontu", kad īpaši vai pat dažkārt nesamērīgi tika saasināta uzmanība uz NILLTF jomu, kas noveda pie masveida atteikšanās arī no pārvaldāma riska, papildus ļoti praktiskā skatījumā Latvijā pārāk liels akcents tika likts uz izolētu klienta riska (viens no četriem aspektiem) pazīšanu un izpēti, mazāk domājot, ka NILLTF jomā kritiskākais ne vienmēr ir tikai klienta skrupuloza izpēte, bet arī citas Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā (turpmāk – Novēršanas likums) paredzētās darbības riska mazināšanai. Tā rezultātā arī veidojās atteikšanās no riska vai t.s. de-risking vilnis, daudziem likuma subjektiem, visbiežāk kredītiestādēm, atsakoties no klientiem, kurus principā varētu apkalpot. Šī nianse raksturīga arī advokātu birojiem, proti, pārāk liela akcenta likšana uz klienta kā personas izpēti. Atbilstošāka pieeja būtu raudzīties kompleksāk.

Proti, katrs klients būtu jāvērtē konkrētā uzdevuma un citu risku kontekstā, nevis tikai izolēti klienta riska dimensijā. Praksē var vadīties no šādas pieejas – piesardzība ir lieka uzdevumos, kuros pēc būtības ir iespējami legalizācijas vai sankciju apiešanas riski. Augsta riska uzdevumos pieļaujamam klienta riskam būtu jābūt zemākam un otrādi. Piemēram, augsta riska klients (ārpus sankciju jomas) uzdevumā par datu aizsardzības jautājumiem nerada augstu kopējo risku, jo šī palīdzība diez vai var tieši sekmēt NILLTF, bet nekustamā īpašuma darījumā pieeja prasītu liekāku klienta risku izvērtējumu. Pareizā balansa atrašanai var noderēt iepriekš aprakstītā riska novērtēšana, izmantojot riska svaru katram no riska faktoriem.

Viena no kļūdainām pieejām ir uzskatīt, ka tad, kad klients aizpilda klienta izpētes veidlapu, ar to klienta izpēte ir pabeigta. Arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomes (turpmāk – LZAP) instrukcijā⁴ norādīto riska faktoru izslēgšana pati par sevi var nebūt pietiekama visos gadījumos, jo tā neatceļ pienākumu katram pašam domāt un vērtēt faktus, lai izdarītu secinājumus. Tas it sevišķi kritiski ir lielajos advokātu birojos, kur klientu izpēte ir centralizēta, klientu dažādība ir liela un tādēļ princips "nav dokumentēts, tātad neeksistē" kļūst kritisks – ir svarīgi, ka klienta izpētes dokumentos tiek pievienots izpētes veicēja paša skatījums saviem vārdiem, nevis tikai secinājums par to, ka risks ir augsts vai zems. Būtiski ir, pierakstot domu un izpētes gaitu, paskaidrot, kādēļ rīcība šajā gadījumā vai konkrētā riska faktora kontekstā ir citādāka, nekā tipiski būtu jābūt (comply or explain).

NILLTF riska analīze nebeidzas ar klienta anketas saņemšanu. Pirmkārt, nozīmīga informācija bieži vien atklājas tikai tad, kad advokāts ir sācis darbu ar lietu. Piemēram, klients atsūta jauno iecerēto korporatīvo struktūru, bet darījumu attiecību nodibināšanā pētīta ir iepriekšējā, un jaunā struktūra atklāj, piemēram, sankciju apiešanas mēģinājumu. Otrkārt, ir novērojams, ka lielākoties klientam darījumos līdzekļu izcelsme ir skaidra un saprotama, bet realitātē tieši pretējās puses gadījumā ir konstatējami būtiski riski. Kļūdaina būtu pieeja apgalvot, ka likums neparedz pētīt otru pusi, jo Novēršanas likuma mērķis ir novērst NILLTF, un, ja klienta darījums ar pretējo pusi palīdz pabeigt pretējai pusei uzsāktu NILLTF, tad faktiski ar to tiek kaitēts arī klienta interesēm (konfiskācijas riski, reputācijas risks utt.). Tādēļ darījumu uzraudzības procesā ir jāpievērš uzmanība arī tam, vai darījuma pretējās puses dēļ neveidojas NILLTF. Vienlaikus tas nenozīmē, ka advokātam ir pienākums par darījuma pretējo pusi veikt tāda paša līmeņa izpēti kā par savu klientu, un tas arī var nebūt iespējams. Bet ir svarīgi, ka advokāts pievērš uzmanību faktoriem un apstākļiem, kas liecina par iespējamu paaugstinātu NILLTF risku sava klienta kontrahenta pusē. Ja tāds risks pastāv, advokāts izvērtē konstatējamos risku mazinošos faktorus (piemēram, tiesību profesionāļi un finanšu iestādes, kas apkalpo kontrahentu un arī veic NILLTF atbilstības uzraudzību) un sniedz savam klientam atbilstošus ieteikumus. Vai advokātam var rasties pienākums ziņot par aizdomīgu darījumu nevis sava klienta, bet gan klienta kontrahenta rīcības vai pazīmju dēļ? Jā, tāda situācija ir iespējama. Taču advokātam tādēļ ir svarīgi laikus vērst sava klienta uzmanību uz šāda riska varbūtību, ja apstākļi par to liecina, un ieteikt savam klientam atbilstošu rīcību, kas pasargās to no juridiskām problēmām un reputācijas kaitējuma. Jāsaka, ka klients ar labu korporatīvo pārvaldību un labu reputāciju tipiski ieklausīsies šādos brīdinājumos un ieteikumos par pareizu rīcību, lai pasargātu sevi, savus īpašniekus un darbiniekus.

Minētais sasaucas ar Novēršanas likumā noteikto, ka bez klienta izpētes jāveic arī tā darījumu uzraudzība, jo konstatēt aizdomīgu darījumu drīzāk varēs tieši šajā procesā, nevis formāli pārbaudot, ka klients ir politiski nozīmīga persona, un tādēļ viņam automātiski un nepamatoti atsakot palīdzības sniegšanu saprātīgas vērtības nekustamā īpašuma darījumā (izteikti zema riska apetīte).

Jāsecina, ka darījumu uzraudzības process likumā detalizēti nav aprakstīts atšķirībā no klienta izpētes un tādēļ ne vienmēr ir labi aprakstīts Novēršanas likuma subjektu iekšējās procedūrās, jo tas katram Novēršanas likuma subjektam būs specifiski savs. Tomēr tas nenozīmē, ka šo procesu var atstāt novārtā; tas nereti ir pat svarīgāks par izolētu klientam piemītošo risku analīzi. Ja ar klienta lietu strādā vairāki advokāti, izpēti veica vēl citi kolēģi, ir izaicinoši nodrošināt saikni starp darījumu uzraudzību un sākotnējo klienta izpēti. Jebkāda centralizēta klienta izpēte neatceļ advokāta pienākumu katrā uzdevumā sekot līdzi aizdomīgiem darījumiem, ja tādi tiek konstatēti, piemēram, kā iepriekš minētajā piemērā par jaunu uzņēmuma struktūru un sankciju apiešanu. Turklāt ir jāapzinās, ka izsmeļošs aizdomīgo darījumu tipoloģiju un riska faktoru uzskaitījums nemaz nav iespējams mūsdienu dinamiskajos un globalizētajos saimnieciskās aprites apstākļos. Tādēļ advokātam ir jāpārzina tā nozare un darbības tips, kurā viņš konkrētajam klientam sniedz juridisko palīdzību (un šajā ziņā, uzņemoties lietu jomā, ko advokāts nepārzina, viņš sevi pakļauj ne tikai riskam, ka sniegs neatbilstošu vai nepietiekamu palīdzību klientam, bet arī ka viņš var, pašam neapzinoties, tikt iesaistīts NILLTF darbībā). Tā kā advokātu specializētā izglītība un profesionālā sagatavošana prasa pastiprinātas kritiskās domāšanas spējas, advokātam ir tās jāizmanto, lai efektīvāk pārvaldītu NILLTF risku savā darbībā. Mūsu profesijā pozitīva ziņkārība un veselīga skepse kopā ar analītiskajām spējām ļauj būt labāk sagatavotam pret šiem riskiem.

Rules based vai Risk based approach?⁵

Advokāti un advokātu biroji savā riska profilā un lielumā ir atšķirīgi. Līdz ar to riskos balstītas pieejas piemērošana nav vienāda. Ir apsveicami, ka LZAP ir ne tikai pieņēmusi instrukciju par to, kā advokātiem pārvaldīt NILLTF un sankciju riskus, bet arī sniegusi dokumentu paraugus, kā veikt klienta izpēti.

Tomēr tas automātiski nenozīmē, ka tas ir vienīgais veids, kā advokātam pārvaldīt riskus, it īpaši lielu advokātu biroju vai specifiskāka rakstura juridiskās palīdzības gadījumā. Klienta izpētes veidlapā var būt nepieciešamība uzdot vairāk jautājumus nekā LZAP paraugā, kā arī klienta riska novērtējumu (augsts, vidējs, zems) var veidot niansētāk, ja konkrētā advokātu biroja darbības specifika to prasa, ievērojot instrukcijas mērķi. Katra advokātu biroja procedūras un paņēmieni risku vadībai ir tieši atkarīgi no riska novērtējuma (EWRA), kas ataino klientu un no tiem saņemto uzdevumu riska profilu. Pieeja one size fits all⁶ noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jomā starptautiski tiek kritizēta, tādēļ katram ir jāvērtē savi riski un jānosaka atbilstoši iekšējie pasākumi.

Daļa LZAP instrukcijā noteikto riska faktoru klientu riska profila noteikšanai galvenokārt balstās pieejā, ko finanšu iestādes izmanto darījumu uzraudzībā, nevis tad, kad sāk darījuma attiecības ar klientu. Šāda pieeja kopumā ļauj identificēt paaugstinātu risku standarta gadījumā, tomēr neatceļ katra advokāta pienākumu vērtēt, vai šie riska faktori ir raksturīgi konkrētajam advokātu birojam un klientam un vai nav pievienojams kāds papildus, vai kāds no tiem ir vai nav atbilstošs konkrētā situācijā. Instrukcija nedrīkst kalpot kā aizbildinājums kaut ko nedarīt, jo "tur tas nav rakstīts".

Piemēram, instrukcijā minētais, ka klientam ir tikai pamatkonts Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likuma izpratnē, bankai darījumu uzraudzībā būs risku pazeminošs faktors (ierobežotas transakcijas), bet advokātu birojs šo faktu parasti nekad neuzzinās vai šis nosacījums var būt gan risku paaugstinošs (jo nav spējis atvērt standarta norēķinu kontu, izmanto garantēto izņēmumu, bet vēlas iegādāties dārgu īpašumu), gan pazeminošs (līdzekļu apjoms tajā būs ierobežots ar standarta ienākumiem, ja vēlas nodokļu konsultāciju) atkarībā no faktiskajiem apstākļiem un darījuma veida. Nevienu riska faktoru nevajadzētu izvērtēt tikai formāli, individuāli un izolēti no citiem riska faktoriem un klienta vai konkrētās situācijas apstākļiem. Vērtējumam vienmēr ir jābūt holistiskam, kontekstuālam, sistēmiskam.

Tādējādi LZAP instrukcija ir labs instruments standarta gadījumiem un ievirze tam, kā veidot iekšējās kontroles sistēmu. Vienlaikus tas nav vienīgais veids, kā pārvaldīt riskus, ja ir skaidri redzams, ka riski konkrētā advokātu biroja, klienta vai klienta uzdevuma gadījumā ir niansētāki vai organizācijas lielums prasa veidot sarežģītāku sistēmu. To labi demonstrēja arī Latvijas Banka (iepriekš Finanšu un kapitāla tirgus komisija), kas pēc 2020. gada aizvien vairāk uzsvēra, ka iekšējās kontroles sistēmas nevis pārraksta normatīvos aktus un instrukcijas, bet pārvalda katrai bankai specifiski piemītošos riskus, ņemot vērā to dažādību.

Advokāts – Novēršanas likuma subjekts

Lielo advokātu biroju gadījumā jautājums par to, kad advokāts ir Novēršanas likuma subjekts, tiek vērtēts plašākā kontekstā. Proti, pārliecinošs vairākums klientu ir komersanti vai citas juridiskas personas, kuriem parasti tiek sniegti dažādi pakalpojumi – gan pārstāvība tiesvedībās, gan nodokļu jautājumi, gan darba tiesību jautājumi, gan īpašumu pārdošana, gan darbības Uzņēmumu reģistrā. Līdz ar to var būt grūti definēt precīzu robežu, kad advokātu birojs ir Novēršanas likuma subjekts konkrēta klienta gadījumā, turklāt arī vienam klientam var būt dažāda riska uzdevumi vienlaikus, un tad ir jāpēta ne tikai klients, bet arī konkrētā uzdevuma ietekme uz NILLTF vai sankcijām. Tādēļ bieži vien, sākot sadarbību ar klientu tiesvedības lietā, tiek prezumēts, ka tā būs plašāka nākotnē vai pat paralēli jau ar pirmo klienta uzdevumu, un tas nozīmē, ka klienta izpēte jāveic ikvienam atbilstoši piemītošajam riskam. Šāda situācija ne vienmēr nozīmē, ka ar klientu ir noslēgts pastāvīgas un visaptverošas juridiskās palīdzības līgums, biežāk tās būs situācijas, kad klienta uzdevumi pat no dažādām klienta struktūrvienībām advokātu birojā var tikt ievesti paralēli. Tas rada izaicinājumu lielā kolektīvā darbībā ar pārrobežu raksturu spēt "nepalaist garām" brīdi, kad advokātu birojs jau šajā lietā ir likuma subjekts. Faktiski tas pamato, kāpēc praktizējošam advokātam savas "NILLTF riska maņas" ir jāuztur tikpat labā formā kā spēja saskatīt interešu konfliktus.

LZAP līdz šim uzskaita advokāta darbību kategorijās "tiesvedība" un "darījumi", kas kopumā atspoguļo advokāta riska profilu. No lielo advokātu biroja darba redzam, ka dalījums varētu būt vēl niansētāks. Proti, nosacīti puse uzdevumu ir saistīti ar dažādu atzinumu sagatavošanu, kuru pamatā nav darījums (uzņēmuma vai tā daļu pārdošana, nekustamā īpašuma darījums, uzņēmuma dibināšana), bet gan padoms vai konsultācija par likuma piemērošanu uzņēmuma darbībā, vai atbilde ārvalstu advokātu birojam par to, ko Latvijas likums vispārīgi paredz. Šādas konsultācijas var skart gan iespējamu darījumu veikšanu nākotnē, gan arī situācijas, kas nav saistītas ar darījumiem, bet gan klienta pienākumiem un darbības ierobežojumiem, attiecībām ar publiskās varas iestādēm. Turklāt nākotnē iecerētie darījumi var būt gan Novēršanas likuma tvērumā esoši (piemēram, cita uzņēmuma iegāde), gan ārpus šā tvēruma stāvoši (piemēram, preču izplatīšanas līgumu slēgšana). No NILLTF riska viedokļa šādas konsultācijas var arī nebūt klasificējamas kā darījumi, tajās nav iesaistīta naudas kustība. To ir jāspēj pamatot ar konkrētiem datiem katrā gadījumā. Ikdienā gan šāda norobežošana var būt izaicinoša un derīga tikai vienas organizācijas ietvaros, kad datu ievades un apstrādes kvalitāte ir standartizēta un vienoti pārraudzīta.

Vienlaikus aizdomīgi darījumi var notikt arī tiesvedību ietvaros. Piemēram, tiek uzsākta tiesvedība par fiktīvu parādu (sham litigation) vai parādu atgūšanas procesā iesaista advokātu, lai piedotu šim procesam lielāku uzticamību, neraugoties uz to, ka nelegālas naudas kustība tiks maskēta ar juridiskām darbībām, kurās advokāts faktiski nav Novēršanas likuma subjekts. Mūsuprāt, advokātam jāpievērš uzmanība šādiem darījumiem pat tad, ja advokāts formāli lietā nav Novēršanas likuma subjekts, taču lietas apstākļi (pieejamie dokumenti, iesaistīto personu uzvedība un attieksme, šķietamie lietas fakti un vēsture) rada advokātam kā pieredzējušam profesionālim šaubas par to patiesumu.

Advokātu biroji sniedz arī konsultācijas nodokļu jomā. Nodokļu konsultantus uzrauga Valsts ieņēmumu dienests. Tomēr tas nenozīmē, ka advokāts, sniedzot pielāgotu nodokļu padomu, nav Novēršanas likuma subjekts, kā tas ir precīzi atspoguļots t.s. AML IV direktīvas preambulas 9. punktā, kas uzsver, ka advokātiem ir jāpievērš uzmanība arī nodokļu konsultācijām, ko tie sniedz citu uzdevumu ietvaros vai atsevišķi.⁷ Nodokļu konsultācija tiesvedībā acīmredzami būtu klasificējama kā tiesvedība, piemēram, ar nodokļu administrāciju, tomēr nodokļu konsultācijas var izpausties arī citos veidos. Pretstats – konkrēts darījums vai darbība, par ko lūdz vērtējumu no nodokļu tiesību viedokļa. Starp šiem pretpoliem ir juridiskā palīdzība, kurā pastāv vairāki robežgadījumi. Piemēram, Apvienotajā Karalistē⁸ šo jautājumu skaidro tādējādi, ka tad, ja tiek dots vispārīgs apskats bez "pietuvinājuma", tā nav nodokļu konsultācija (piemēram, kāds likums šo vispār regulē, vai Latvijā ir šāds nodoklis, kas ir atbildīgās iestādes utt.). Savukārt tad, ja tiek sniegta pielāgota nodokļa konsultācija (tailored tax advice) darba tiesībās, mantojuma lietā vai imigrācijas lietā, nevar uzskatīt, ka advokāts šajā lietā nav Novēršanas likuma subjekts pat tad, ja viņa padoms neaptver nodokļu darījumu strukturēšanu – galveno darbību, ko akcentē FATF finanšu konsultantu darbā.⁹ Šis materiāls ir noderīgs arī advokātiem, kas sniedz nodokļu konsultācijas.

FATF vadlīnijas tiesību profesionāļiem¹⁰ deklarē, ka NILLTF novēršanas tvērumā ir tikai tas darbību loks, kas aptver Novēršanas likuma 3. panta pirmās daļas 4. punktā noteikto, tomēr no vadlīnijām var secināt, ka nodokļu konsultācijas saistībā ar, piemēram, nekustamā īpašuma vai komercsabiedrības iegādi ietilptu advokāta NILLTF novēršanas tvērumā. Pašu Novēršanas likumu var tulkot dažādi – šaurākā interpretācija būtu, ka nodokļu konsultācijas izraisa NILLTF novēršanas pienākumu tikai advokātiem norādītajās jomās (nekustamā īpašuma iegāde, kontu vai naudas līdzekļu pārvaldīšana utt.). Plašākā interpretācija savukārt paredzētu, ka advokāts, kas sniedz nodokļu konsultācijas, ir pielīdzināms Novēršanas likuma 3. panta pirmās daļas 3. punktā noteiktajam nodokļu konsultantam jebkurā situācijā (ar piebildi, ka advokātu uzraugošā institūcija tomēr ir LZAP). Autori uzskata, ka skaidrību šajā jautājumā varētu viest padziļināta diskusija starp NILLTF novēršanas uzraudzības iestādēm un tam sekojoši precizējumi LZAP instrukcijā. Vienlaikus nevar noliegt, ka labākā prakse no NILLTF apkarošanas viedokļa būtu vismaz vērtēt jebkuru nodokļu konsultāciju mandātu caur riskos balstītās pieejas prizmu.

Līdz ar to lielo advokātu biroju gadījumā klienta izpēti vismaz pamatlīmenī mēdz veikt visiem klientiem, tostarp, ja ir iesaistīta tiesvedība, jo lielākajā daļā gadījumu šis nebūs klienta vienīgais uzdevums. Uz to norāda arī atsevišķi pētījumi, kas saka, ka FATF sniegto uzskaitījumu, kad advokāts ir likuma subjekts, nav jāuztver dogmatiski.¹¹

Klienta identifikācija

No lielāko advokātu biroju perspektīvas var secināt, ka lielākā daļa klientu tiek identificēti neklātienē, galvenokārt izmantojot drošu elektronisko parakstu (virs 50 % gadījumu, bet klātienes identifikācija – mazāk par 10 %). Tiek izmantota arī video identifikācija, īpaši klientiem ārpus Latvijas, ar tirgū pieejamiem tehniskiem rīkiem.

Diemžēl, veidojot Novēršanas likuma regulējumu par klientu neklātienes identifikāciju, galvenokārt tika ņemti vērā finanšu sektora riski, proti, kad anonīma persona (tai skaitā nerezidents) attālināti kļūst par klientu, ātri veic nelegālās darbības kontā un vairs nav atrodama. Advokāta un klienta attiecībās šādi gadījumi ir grūti iedomājami, lai gan anonimitātes risks nav principā izslēdzams, piemēram, sankciju apiešanas nolūkā.

Minēto apstākli apzinājās arī Latvijas Banka, kas kā zema riska gadījumu ir definējusi niansētāku pieeju, nevis tikai to, ka jāveic "padziļinātā izpēte vienmēr, ja nav izmantots likumā noteiktais tehnoloģiskais risinājums".¹²

Autori uzskata, ka šāda pieeja būtu vairāk izmantojama arī advokātu biroju darbā un to varētu pārņemt arī LZAP instrukcijā kā vienu no soļiem, lai mazinātu pārmērīgas regulācijas sekas, kas tika uzliktas iepriekš un šobrīd pakāpeniski tiek pārskatītas atbilstoši faktiskajiem riskiem. Piemēram, Latvijas Bankas aprakstītais izņēmums, ka klienta identifikācijai neizmanto nevienu no likumā noteiktajiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, neveicot padziļināto izpēti, piemēram, ir raksturīgs lielu un starptautiski atpazīstamu uzņēmumu gadījumā (piemēram, Apple, Swedbank vai Google vadītāja pases kopiju, identificējot viņu klātienē, iegūt nav iespējams un nav arī saprātīgi, kā arī padziļināti tos pētīt kā klientus nav būtiska pievienotā vērtība, jo risku vadība efektīvāk var tikt īstenota darījumu uzraudzības procesā).

Sankcijas

Starptautiskās un nacionālās sankcijas šobrīd ir pārņēmušas nozīmīgus atbilstības funkcijas resursus. Arī advokāta darba jomā ir paredzētas vairākas specifiskas sektorālās sankcijas. Vienlaikus advokāts nedrīkst "aizmirst" par NILLTF, fokusējoties tikai uz sankcijām vai uzskatot, ka sankcijas neskar tiesvedības jomu. Tādēļ atbilstības funkcijas praksē lielās organizācijās mēdz nošķirt personas, kas strādā ar sankciju jomu, un personas, kas strādā ar NILLTF jomu, ņemot vērā dažādās pieejas abās jomās (legalizēt nelegālus līdzekļus, kas iegūti kāda predikatīva nozieguma rezultātā, vai slēgt šķietami legālus darījumus ikdienas legālā saimnieciskajā darbībā nolūkā pārkāpt sankcijas, kas veido predikatīvu noziegumu).

Kā zināms, sankciju jomā nepastāv dalījums, kāds tas ir NILLTF jomā, kad advokāts vai nu ir, vai nav Novēršanas likuma subjekts. Sankcijas ir saistošas ikvienai personai, un tiesvedības lietas tam principā arī nav izņēmums. Piemēram, vienas no četrām ar Krievijas agresiju Ukrainā saistītajām regulām – Regulas Nr. 269/2014¹³ – 4. pants paredz, ka var tikt atbrīvoti sankcionētās personas iesaldētie līdzekļi, lai samaksātu saprātīgus izdevumus par juridisko palīdzību, tomēr šāds atbrīvojums var notikt tikai ar kompetentās iestādes lēmumu. Vairākās valstīs, it īpaši ASV gadījumā, par to kompetentā iestāde izdod vispārējo licenci.¹⁴ Latvijā šāda dokumenta par minēto tēmu nav (vispārējais saskaņojums aptver citas jomas¹⁵), un tas nozīmē, ka katrā gadījumā par to ir jāsaņem kompetentās iestādes atļauja. Apvienotajā Karalistē skaidrojums advokātiem paredz, ka, ja nav vispārējās licences, tad jāsaņem speciālā licence no kompetentās iestādes, kā arī maksas darbs klienta lietā ir jāaptur.¹⁶ Turklāt jāatceras, ka vienā valstī izsniegtā licence, nedarbojas citā valstī, kā arī pārrobežu klientu gadījumā jāatceras, ka diemžēl pat vienā ES dalībvalstī sankciju interpretācija var būtiski atšķirties, kas ir vai nav sankcionēta persona. Latvijā šajā ziņā valda pietiekami liela neskaidrība, un, autoru ieskatā, būtu nepieciešams pārņemt labāko ASV un Apvienotās Karalistes praksi, tai skaitā, izdodot vispārējo licenci ar atbilstošiem limitiem, lai sankcijām pakļauta persona varētu īstenot tās tiesības uz advokāta konsultāciju, tostarp tai piemērojamo sankciju tvēruma noskaidrošanai. Šāda situācija atsevišķos gadījumos var radīt sarežģījumus vienkāršos ikdienas jautājumos (piemēram, darba tiesību jautājumos, atlaižot darbiniekus, vai uzņēmuma likvidācijā), ja Latvijas uzņēmuma patiesais labuma guvējs tiek sankcionēts.

Tomēr sankcijas nevar skatīt tikai līmenī – "ir" vai "nav" sankcionēta persona. Sankciju juridiska ievērošana (ir vai nav sankcionēts formāli) iet roku rokā ar sankciju riska līmeņa noteikšanu, balstoties uz riska faktoriem (industrija, ģeogrāfija, īpašumtiesību struktūras caurskatāmība utt.). Klientam, kas formāli nav sankciju subjekts, var piemist riska faktori, kuru dēļ sadarbība ar viņu var būt apgrūtināta (piemēram, notikusi viltus deinvestēšanās citā valstī, kā rezultātā pastāv sankciju apiešanas risks, piemēram, oligarhs Krievijas uzņēmumā daļas pārdod uzņēmuma vadībai, saglabājot faktisko kontroli, un tādēļ Krievijas uzņēmuma Latvijas meitas uzņēmumu nevar uzskatīt par tādu, kas vairs nav sankcionēts). Šajā ziņā vērtīgs avots ir ne tikai Latvijas, bet arī Lietuvas izdotie ieteikumi.¹⁷ Nereti iekšējās kontroles sistēmās niansētāki riska faktori klienta riska noteikšanai nav paredzēti.

Papildus individuālām sankcijām juridiskās palīdzības sniedzējiem ir saistošas arī sektorālās sankcijas vismaz divos veidos. Pirmkārt, nesniegt palīdzību klientam tādam darījumam, kas pats par sevi pārkāpj sankcijas (sankciju apiešanas atbalstīšana vai organizēšana). Otrkārt, pašiem nesniegt palīdzību nesankcionētiem klientiem, ja juridiskā palīdzība konkrētajos apstākļos ir aizliegta kā darbība.

Analizējot šo otru aspektu, pastāv divu veidu sektorālās sankcijas. ES Regulas 833/2014 5.n pantā ir noteiktas sankcijas – nesniegt palīdzību nevienai Krievijā reģistrētai juridiskai personai, izņemot tad, ja palīdzība tiek sniegta tiesvedībā vai juridiskā persona ir baltā saraksta valstī (ES, ASV, Apvienotā Karaliste, Japāna u.c.) reģistrētas juridiskās personas meitas sabiedrība Krievijā. Turklāt aizliegums aptver ne tikai tiešu, bet arī netiešu juridisko palīdzību (proti, kad faktiski labumu no juridiskās palīdzības gūst Krievijā reģistrēta juridiskā persona, ja arī formālais advokāta klients ir kāds cits),¹⁸ un šis netiešais aspekts prasa padziļinātu izvērtējumu katrā gadījumā. Otrais sektorālo sankciju veids juristiem ir OFAC 2022. gada 8. maija rīkojumā (determination)¹⁹ noteiktie ierobežojumi, kas ir atšķirīgi, proti, tie attiecas arī uz palīdzību noteiktām nesankcionētām fiziskām personām tikai pēc to pilsonības faktora, ja palīdzība skar noteiktas jomas, kuras īsumā, bet ne pilnīgi precīzi, var raksturot kā tās, kurās advokāts ir Novēršanas likuma subjekts. Minētā OFAC rīkojuma piemērošana rada zināmas neskaidrības, jo, iespējams, Latvijā, kas piemēro OFAC sankcijas nacionālā līmenī, varētu tikt sagaidīts, ka šo dokumentu piemēro arī ne tikai gadījumos, kad pastāv saikne ar ASV (U.S. nexus), ņemot vērā LZAP instrukcijas 5.7. punktā noteikto.

Tātad kopīgais ES un ASV sankciju jomā šajā ziņā ir izņēmums tiesvedību jomā, turklāt izņēmuma izmantošanai šajā gadījumā nav nepieciešama nekāda speciāla atļauja. Turpretim, lai juridisko palīdzību jebkādā uzdevumā, tostarp tiesvedībā, sniegtu individuāli sankcionētai personai, advokātam ir jāsaņem atļauja no Latvijas Republikā noteiktās kompetentās iestādes. Diemžēl Latvijā joprojām pastāv neskaidrības par to, cik un kādu iestāžu atļaujas ir jāsaņem, ņemot vērā arī juridiskās palīdzības neatliekamības situācijas. Ministru kabinets šo problēmu ir identificējis un paredz novērst, nosakot FID kā vienotu kompetento iestādi.²⁰

Kā jau minēts iepriekš, Latvija, atšķirībā no ASV un Apvienotās Karalistes, attiecībā uz advokātiem ir noteikusi nesamērīgi stingru režīmu, un to var secināt sadarbības laikā ar šo valstu kolēģiem. Piemēram, ASV un Apvienotajā Karalistē parasti eksistē izņēmumi vispārējās atļaujas (licences) formā, kas paredz, ka advokāts līdz noteiktām summām un noteiktos uzdevumos var sniegt palīdzību sankcionētai personai, piemēram, konsultējot par tām piemērojamām sankcijām vai tiesvedībā. Latvijā šāda atruna vispārējā atļaujā nav noteikta, kas nereti nozīmē atteikumu klientam, jo speciālās licences iegūšana prasīs daudz laika un resursu un tādēļ nav samērojama ar klienta uzdevumu (piemēram, īsu konsultāciju sankcionētai personai par jaunām sankcijām). Arī procesuālie termiņi var netikt ievēroti, gaidot divas atsevišķas atļaujas – no LZAP un Latvijas Bankas (caur apkalpojošo banku, ja tā vispār vēlēsies vērsties Latvijas Bankā). Kolēģiem ir jābūt uzmanīgiem, jo nereti, sadarbojoties ar citas valsts advokātu, viņš šādu vispārējās licences priekšrocību bauda savā valstī, bet tas automātiski nedarbojas Latvijā.

Turklāt Sankciju likuma 13. pants, kas nosaka kompetento iestāžu loku un to tiesību apjomu, nav pietiekami precīzs, un normas redakcija ļauj uzdot jautājumu – vai likums vispār dod LZAP tiesības izdot vispārēju atļauju vai saskaņojumu advokātiem. Līdz šim tikai Latvijas Banka (iepriekš – FKTK) ir izdevusi vispārēju saskaņojumu, kas precizē jau ES sankciju regulās noteiktos pieļaujamos izņēmumus. Autoru ieskatā, Sankciju likuma 13. panta 4.⁴ daļas 2. punkts ir tulkojams tā, ka LZAP ir tiesības precizēt un skaidrot ES sankciju regulās noteiktos izņēmumus, izdodot vispārēju saskaņojumu. Prakses vienveidībai un sankciju atbilstības valsts ietvara interesēs droši vien būtu vēlama šāda saskaņojuma iepriekšēja apspriešana kompetento institūciju starpā.

Zināmu neskaidrību rada arī Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 17. panta piemērošana. Tas paredz, ka arī advokātam ir jāziņo FID un Valsts drošības dienestam attiecīgi par sankciju apiešanu vai pārkāpšanu. ES Regulas Nr. 269/2014 8. pantā un Regulas Nr.833/2014 6.b pantā pēc pēdējiem grozījumiem, kas stājās spēkā 2023. gada jūnijā, ir paredzēti izņēmumi ziņošanai saistībā ar šo regulu piemērošanu, lai advokāts spētu sniegt juridisko palīdzību klientam. Šo tiesību normu mijiedarbība nav viennozīmīgi vērtējama un prasītu detalizētāku praktisku skaidrojumu. Piemēram, ja advokātu birojā pēc palīdzības vēršas klients, kura darījums, iespējams, nav atbildis importa vai eksporta aizliegumiem, ko nosaka ES noteiktās sankcijas, un klients vēlas izprast tālākos soļus. Vai tas automātiski nozīmētu advokāta pienākumu ziņot par sankciju pārkāpumu, kā to paredz Latvijas likuma normu gramatisks tulkojums? Vai tomēr ES regulā noteiktais to ierobežo, ņemot vērā regulas teksta specifiku, proti, vai abu normu tiesiskais sastāvs aptver vienus un tos pašus faktiskos apstākļus ("ziņot pār pārkāpumu" un "advokātam nav jāziņo informācija, ka veicina regulas piemērošanu"). Lai gan regulai ir augstāks juridisks spēks nekā Saeimas pieņemtam likumam, nav aizlieguma dalībvalstij nacionālajā likumā noteikt citus ierobežojumus, ko sankciju jomas regula tieši neparedz.

Atbilstības izmaksas

Atbilstības funkcija maksā. Lielākie advokātu biroji bieži vien algo vismaz vienu cilvēku, kas tieši veic klientu izpēti, kā arī abonē dažādas maksas datubāzes, tostarp starptautiskas, ātrai augsti ticamas datubāzes informācijas iegūšanai par esošajiem un potenciālajiem klientiem. Var tikt izmantoti arī IT risinājumi visu klientu bāzes ikdienas skrīningam. Minētais neizslēdz arī citu kolēģu darba stundu veltīšanu NILLTF un sankciju jautājumiem, uzraugot klientu darījumus, dokumentējot, pētot, ziņojot.

Vērtējot kopējās izmaksas Latvijā, varam aptuveni pieņemt, ka katrs mūsu pārstāvētais advokātu birojs gadā NILLTF un sankciju jautājumu atbilstībai vienā valstī tērē vairākus desmitus tūkstošu eiro gadā. Protams, ir jāņem vērā, ka jebkura profesionāla vai saimnieciska darbība, kas dod ienākumus, paredz arī ar darbību saistīto risku vadību. Turklāt neatbilstības izmaksas būtu daudz nozīmīgākas – reputācija advokāta darbībā ir ļoti svarīga, tostarp, sadarbojoties ar ārvalstu partneriem.

Taču šādu izmaksu esamība atgādina, ka arī NILLTF jomas politika Latvijā ir jāveido, gan izvairoties no pārmērīgiem ierobežojumiem (gan tiesību normu līmenī, gan uzraudzības praksē) attiecībā uz klientu akceptāciju, gan pārmērīga formālisma un birokrātijas atbilstības funkcijas izpildē. Riska pārvaldībai ir jābūt efektīvai, nevis šķietamai. Veicot advokātu biroja riska novērtējumu (EWRA), dažkārt jāsecina, ka lielo advokātu biroju klientu bāze, uzdevumu raksturs un kolēģu pieeja spējā identificēt risku pat bez NILLTF formālo pasākumu veikšanas un resursu ieguldīšanas sasniegtu līdzvērtīgu rezultātu.

Datu pieejamība un iegūšana no reģistriem – vai palīdzētu?

Advokāta iespējas darījumā pārbaudīt līdzekļu izcelsmi līdz pēdējam centam ir ļoti ierobežotas. Advokātu birojam nav pieeja visiem bankas kontiem, kāda tā ir bankai, un to nereti finanšu sektora kolēģi neizprot, kad sarunās mēdz aizrādīt, ka ne visi veic klientu izpēti tik labi kā viņi (varam iedomāties, kā kredītiestāde veiktu izpēti par klientu bez konta pārskata pieejamības). Tādēļ advokāts strādā ar riska faktoru konstatēšanu jeb "netiešajiem pierādījumiem", tostarp klienta izpētes anketā uzdodot jautājumus klientam. Riska faktori dalās vairākās grupās – klientam un viņa darbībai piemītoši (negatīvā informācija, ģeogrāfiskais risks, uzvedība, iesaistītie finanšu avoti), darījuma noteikumi un darījuma citas puses, darījuma loģika un ekonomiskā būtība. Novērtējot šos faktorus kopā, netieši var gūt pārliecību varbūtības formā, vai NILLTF vai sankciju pārkāpšana principā ir ticama vai maz ticama. Piemēram, kāda ir varbūtība un advokāta spēja secināt, vai un ka liels un starptautisks uzņēmums, pērkot vai pārdodot nekustamo īpašumu, pats veiks NILLTF. Reti advokātam būs iespēja iegūt visu pilnu konta informāciju, tostarp vēsturiskos datus.

Vai advokāts var paļauties uz bankas izpēti? Jā un nē. Likumiski nē, jo katram Novēršanas likuma subjektam ir jāveic klienta izpēte pašam un aizstāt savu izpētes pienākumu ar paļaušanos, ka kāds cits subjekts to jau ir izdarījis, nedrīkst. Turklāt bankā katram klientam ir savs pakalpojumu grozs, kā rezultātā bankas izpētes dziļums ir atkarīgs no tā. Bet atsevišķos gadījumos ES reģistrētas bankas līdzdalību darījumā vai pārskaitījumā var izmantot kā risku mazinošu faktoru, piemēram, ka klientam jau ir konts bankā ar labu reputāciju vai ka darījumu finansē banka, nevis kāda privātpersona. Un ir otrs "nē" – lielākoties noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija notiek tieši ar bankas kontu starpniecību noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas noslāņošanas²¹ stadijā (piemēram, persona maksā par īpašuma iegādi izsolē no bankas konta, bet tur naudu iemaksājusi trešā persona uz fiktīva darījuma pamata nolūkā to legalizēt, bet darījuma fiktīvo būtību banka vēl nav konstatējusi, to izdodas konstatēt advokātam). Akla un nekritiska paļaušanās nav drošs risinājums.

Šobrīd Novēršanas likuma 41. pants bezmaksas datu ieguvi, tostarp caur datu agregatoru, bez maksas paredz tikai atsevišķām finanšu iestādēm. Ceram, ka arī advokātiem būs analoga iespēja. Vienlaikus jāatzīst, ka vismaz lielo advokātu biroju gadījumā šāda datu pieejamība nebūs "sudraba lode" visām problēmām. Pirmkārt, klienta identifikācijas jautājumos drošs elektroniskais paraksts un video identifikācijas rīki ir nozīmīgs palīgs, jo ļauj precīzi identificēt personu bez papīra dokumentu kopiju izgatavošanas vai pat tehniski salīdzināt personas sejas attēlu. Otrkārt, fiziskās personas kā klienti reti pārsniedz 10 % no šādu biroju klientu skaita, līdz ar to gadījuma rakstura darījumi ar vienas reizes klientiem, kas varētu izmantot viltus identitāti, ir neraksturīgs risks. Treškārt, informācija par personas sodāmību atsevišķās lietās par darījumiem varētu būt noderīga, bet ne kritiska, jo sodāmībai nebūtu jābūt automātiski diskvalificējošam pasākumam (pārmērīga reputācijas riska pieeja). Ceturtkārt, VID informācija par personas ienākumiem varētu būt svarīga birojiem, kas darījumos apkalpo fiziskas personas, un visticamāk būtu visnoderīgākā.

Lielākajiem advokātu birojiem vidēji 50–60 % klientu ir reģistrēti ārpus Latvijas vai ar patieso labuma guvēju, kam nav Latvijas pilsonība. Turklāt vismaz 90 % klientu ir juridiskās personas (izteikti mazāk šajā īpatsvarā – juridiskie veidojumi, kas nav juridiskās personas). Līdz ar to kritiski ir tieši ārvalstu komercreģistri un informācija ārvalstu reģistros par patiesajiem labuma guvējiem. Vienlaikus nozīmīga klientu daļa ir lieli uzņēmumi, kas ir regulēti, uzraudzīti vai starptautiski atpazīstami un prioritāri lūdz palīdzību konsultāciju veidā. Līdz ar to riska profils un vajadzības var būtiski atšķirties. Lielo advokātu biroju darbībai Novēršanas likuma 41. panta uzlabojumi būtu pozitīvi, apsveicami un gaidīti, bet ne kritiski.

Kad banka jautā – vai atbildēt?

Advokātu birojiem honorāra saņemšanai nepieciešams konts bankā. Tādēļ arī advokātu biroji kā jebkurš banku klients saskaras ar banku riska politikām un jautājumiem. Piemēram, ja birojs apkalpo kādu augsta riska klientu, par ko arī pieejama negatīva informācija, banka var jautāt par maksājumiem, kas saņemti no šāda klienta, un pamatā esošo sadarbību. Dažkārt kolēģu reakcija ir atbildēt, ka advokāts ir Novēršanas likuma subjekts un zina, ko dara, neskaidrojot neko vairāk. Tomēr būtu iespējama arī plašāka informācijas sniegšana, jo likums neparedz nekādus izņēmumus bankai attiecībā uz tās klientu advokātu. Turklāt banku saista banku noslēpums, par kura izpaušanu paredzēta kriminālatbildība (Kredītiestāžu likuma 64. pants).

Bankai ir svarīgi izprast sniegtās juridiskās palīdzības būtību riska un NILLTF varbūtības noteikšanai. Piemēram, vai tā ir tiesvedība vai darbības kādā iestādē, pēc kādām likmēm aprēķināts honorārs (advokāts netiek izmantots ar juridisko palīdzību nesaistītiem mērķiem kā naudas pārvešanas kanāls) un vai ir bijis iesaistīts kāds darījums, kas paredz aktīvu pāreju vai finanšu plūsmas (cits risks un varbūtība, ka var notikt NILLTF). Advokātam nav jāatklāj visas detaļas un sniegtās palīdzības saturs. Taču, pēc autoru domām, pareiza Advokatūras likuma un Novēršanas likuma sistēmiskā interpretācija prasa advokātam sniegt minimālo informācijas daudzumu, kas citam likuma subjektam – bankai – ļauj novērtēt pakalpojuma risku kontekstā ar tai pieejamo informāciju. Respektīvi, Novēršanas likuma 28. panta pirmajā daļā noteiktais pienākums advokātu birojam kā kredītiestādes klientam sniegt klienta izpētei nepieciešamo informāciju ir uzskatāms par speciālo normu attiecībā pret Advokatūras likuma 67. pantu par klienta noslēpuma neizpaušanu. Taču šo normu mijiedarbība ir niansēta – advokātam kā kredītiestādes klientam ir pienākums tai sniegt tikai nepieciešamo informāciju izpētes veikšanai, un kredītiestādei ir jāsaprot, ka advokātu informācijas sniegšanā ierobežo pienākums līdzsvarot ziņu sniegšanu kredītiestādei un konfidencialitātes pienākumu pret klientu. Tādēļ pareizā pieeja no advokāta puses būtu "ziņu minimizēšanas" princips²² – nesniegt vairāk, kā ir objektīvi nepieciešams, lai banka varētu objektīvi izslēgt NILLTF risku. Un uzsvars uz pakalpojuma risku (kas tieši un kādā procesā tiek darīts) ir nozīmīgāks, nevis uz paša klienta dzīves likstu detaļām.

Nobeiguma vietā

Nobeiguma vietā raksta autori vēlētos izteikt aicinājumu domāt ne tikai par sadarbības veicināšanu starp likuma subjektiem, kas darbojas finanšu sektorā, bet arī advokātiem, notāriem un bankām gan tipoloģiju, gan gadījumu analīzē NILLTF un sankciju jomā. Novēršanas likuma 55. pantam, kas paredz sadarbības koordinācijas grupas darbību, būtu jābūt piemērojamam arī šajā ietvarā ne tikai teorijā, bet arī praksē. Papildus tam informācijas apmaiņai konkrētos darījumos un gadījumos būtu jānotiek biežāk. Šāds sadarbības ietvars līdz šim nav bijis raksturīgs, tostarp arī dažādu nepamatotu aizspriedumu dēļ pret advokāta profesiju.