1. Apvienošanās regulējuma robežas un problemātika mūsdienās

Apvienošanās kontrole ir viena no galvenajām Eiropas Savienības (turpmāk – ES) konkurences politikas jomām. Tā ir ex-ante sistēma, kas izveidota, lai novērstu apvienošanās darījumus, uzņēmumu pārņemšanas un cita veida koncentrācijas, kas var novest pie dominējošā stāvokļa izveides vai nostiprināšanās konkrētajā tirgū. Koncentrāciju izvērtēšanas mērķis ir analizēt, vai konkrētā koncentrācija var radīt kaitīgu ietekmi uz konkurenci starp tirgus dalībniekiem, tādējādi liedzot patērētājiem būtiskas priekšrocības, kas veidojas efektīvas konkurences ietvaros, kad tirgus dalībnieku vadmotīvs ir konkurēt citam ar citu, piedāvājot patērētājam augstas kvalitātes produktus par zemāku cenu, tai skaitā inovatīvus produktus vai pakalpojumus.²

Tradicionālajos tirgos (brick-and-mortar markets) apvienošanās kontroles noteikumi ir pierādījuši sevi kā uzticamu un efektīvu instrumentu, lai novērtētu iespējamo pret konkurenci vērsto ietekmi, ko rada konkrēta koncentrācija. Tomēr digitālās ekonomikas uzplaukums un šai nozarei raksturīgās īpatnības konkurences iestādēm ir radījušas ievērojamus izaicinājumus piemērot tradicionālos apvienošanās kontroles noteikumus, izvērtējot koncentrācijas digitālajos tirgos.

Digitālais tirgus principā vienmēr ir pārrobežu tirgus, kā ietvaros digitālā tirgus dalībnieki darbojas gan vairākās dalībvalstīs vienlaikus, gan ārpus ES iekšējā tirgus. Līdz ar to tirgus definēšana apvienošanās lietās digitālajā vidē ir izaicinājums gan Eiropas Komisijai (turpmāk – EK), gan nacionālajām konkurences iestādēm, jo noteikt konkrēto tirgu strauji mainīgos un daudznacionālos tirgos ir ļoti sarežģīts uzdevums. Tāpat tradicionāli, definējot konkrēto tirgu, tiek veikts pieprasījuma un piedāvājuma izvērtējums attiecībā pret konkrēto produktu vai pakalpojumu.

Lai izvērtētu iepriekš minēto, tiek piemēroti tādi vispāratzīti testi kā "hipotētiskā monopola" jeb SSNIP tests, ar kā palīdzību tiek noteikts, kas notiktu, ja konkrēta produkta vai pakalpojuma cena mazliet, taču būtiski un paliekoši pieaugtu, pieņemot, ka visu pārējo produktu vai pakalpojumu cenas nemainītos.³ Taču SSNIP testa piemērojamība digitālajos tirgos nebūt nav tik vienkārša, jo pakalpojumi vai produkti lietotājiem tiek piedāvāti apmaiņā pret datiem, nevis par konkrētu samaksu. Tāpat, definējot tirgu digitālajā vidē, ir nepieciešams rast atbildi uz dažādiem būtiskiem jautājumiem, tai skaitā, bet ne tikai, kuras tehnoloģijas savstarpēji konkurē? Kāda ir datu ekonomiskā vērtība? Vai esošās tehnoloģijas konkurē ar jaunām tehnoloģijām?⁴ Līdz ar to autore uzskata, ka nebūtu aplami pieņemt, ka testi, kas tiek piemēroti tradicionālaajos tirgos, lai novērtētu apvienošanās ietekmi uz konkurenci, tieši nevar tikt piemēroti, vērtējot tirgu digitālā vidē.