[1] Kaut arī ierasts, ka jaunajam gadam jāsākas priekpilni, to aizēno aizgājušā gada notikumi. Pasaules civilizētā daļa patiesi līksmot varēs tikai tad, kad tiks iznīcināts šodienas lielākais ļaunums – rašisms!

Tomēr ne tikai Krievijas vājprātīgā, noziedzīgā uzvedība mazina Jaungada svētku noskaņu. Pēdējos gados esam zaudējuši vairākus Atmodas laika juristus – spilgtas personības, kuri tāpat kā Lēbera kungs bijuši klāt visos mūsu valsts atdzimšanai svarīgākajos brīžos (Romāns Apsītis, Kalvis Torgāns, Inese Birzniece, Jānis Rozenfelds, Vija Jākobsone, Aivars Niedre un daudzi citi).

Un kaut arī lielākoties tā ir dabiska paaudžu nomaiņas gaita, tā mudina domāt ne tikai par katra indivīda neatkārtojamo unikalitāti, bet tieši jurista profesiju pārstāvošām personībām, bez kurām nav iedomājama šodienas Latvijas tiesiskā kārtība, par viņu ietekmi uz mūsu pašu profesionālo darbu un galvenais – vai viņu iesāktajiem darbiem un iecerēm veidot Latviju labāku ir sekotāji.

[2] Cilvēka dabai raksturīgi, ka sev nozīmīgos cilvēkus nereti atceramies un novērtējam tikai viņu bērēs un jubilejās. Un, pat ja ikdienā šķietami viņus aizmirstam, viņu mūžā paveiktais kā iepriekšējās paaudzes garīgā mantojuma daļa tieši vai netieši ietekmē mūsu prātus, domāšanu un ikdienas rīcību. Tas attiecas arī uz profesoru D.A. Lēberu (turpmāk – Profesors) – viņa lomu un nozīmi gan katram no mums, kas viņu pazinuši personīgi un novērtējuši viņa darbus, gan Latvijas valstij, tiesībām un tiesību zinātnei.

[3] Profesora nav mūsu vidū gandrīz jau 19 gadus. Iespējams – tikai 19 gadus, jo atmiņas par viņu daudzu šeit klātesošo vidū ir dzīvas un spilgtas.

Plašāki pētījumi par Profesora darba mūža veikumu tika veikti 2015. un 2018. gadā viņa tēvam – senatoram Augustam Lēberam un Profesora 95 gadu jubilejai veltīto pasākumu ietvaros, kā arī gatavojot publikācijas žurnāla "Jurista Vārds" organizētajam projektam Latvijas valsts simtgadei par izcilāko latviešu juristu apzināšanu.¹

Līdz ar to ir visai grūti šodien Profesora 100. jubilejā pavēstīt ko jaunu un nezināmu. Tāpēc mēģināšu koncentrētā veidā atgādināt par viņa nozīmīgākajiem darbiem pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, to pienesumu šodienas tiesību zinātnei, kā arī iesāktajiem un nepabeigtajiem projektiem, kuru tālākā virzība atkarīga no mums pašiem, minot arī jau paveikto.