Reiz piedalījos saviesīgā sarunā, kurā kāda jauna, daudzsološa juriste šausminājās par to, ka redzējusi, kā pazīstami senatori, no kuru spriedumiem ne vien argumentācijas kvalitāti, bet arī principialitāti mācās jaunā paaudze, iet pāri ielai pie sarkanās gaismas. Viņi to nekādā gadījumā nedrīkstot darīt, jo – kuram gan citam, ja ne viņiem būt par absolūtas tiesībpaklausības iemiesojumu! Savukārt kāda cita man pazīstama – arī jauna un daudzsološa – juriste pārvietojas pa Rīgu tā, it kā luksoforu vispār nebūtu: tajos degošajai krāsai nav izšķirīgas nozīmes, galvenais, lai dzīvs var pārskriet pāri ielai!

Tā kā dzīve nav melnbalta, patiesība droši vien ir kaut kur pa vidu: principā pie sarkanās gaismas ielu šķērsot nevajadzētu nevienam, bet izņēmuma gadījumos (kā smejies: salīdzinot pārkāpuma un tā izdarīšanas iemesla samērīgumu) – droši vien drīkst, un to diezin vai varētu dēvēt par necieņu pret likuma varu. Varam taču pieļaut lielu varbūtību, ka jaunās dāmas redzētie senatori, beidzot tikuši ārā no kāda satiksmes sastrēguma, steidzās uz gadiem ilgi atliktu tiesas procesu, no kura iznākuma bija atkarīga taisnīguma atjaunošana kādā ļoti būtiskā lietā...

Pagājusī nedēļa lika aizdomāties par vēl dažiem gadījumiem, kas balansē vai arī pārkāpj trauslo līniju starp “drīkst” un “nedrīkst”.

Pirmais ir traģikomiskais stāsts par to, kā topošie juristi kārto eksāmenu un kā mācībspēki karo par tā norises godīgumu (skat. Māra Lejnieka atklāto vēstuli 24. lpp.): vieni bruņojas ar speciālajiem operatīvās tehnikas līdzekļiem no spiegu arsenāla, otri ņem talkā metāla detektorus un novērošanas ierīces. Protams, jūs teiksit, kurš gan vismaz reizi dzīvē nav kaut ko špikojis – kādu formulu uzrakstījis matemātikā uz lineāla vai kontroldarba laikā ielūrējis kaimiņa sacerējumā? Bet visam tomēr ir robežas. Un te tās izskatās ļoti būtiski pārkāptas un rada jautājumu, ko šādi cilvēki meklē Juridiskajā (!) fakultātē.

Līdzīgi uzjautrinošs un vienlaikus bēdīgs ir bijušā KNAB priekšnieka stāsts par to, ka, lūk, ugunsdzēsējs, kas bija pie viņa aizsūtīts, neskatoties uz izmantotajiem skaņas un gaismas signāliem, neesot spējis piesaistīt Vilnīša uzmanību. Ja vien mēs šim stāstam noticētu, tad – cik droši var būt valsts iedzīvotāji apstākļos, kad tiesībaizsardzības iestādes vadītājam, kuram taču nepārtraukti “jātur roka uz pulsa”, ir vienalga, kādēļ pie viņa vārtiņiem taurē ugunsdzēsēju mašīna?

Beidzot šīs pārdomas par dažādajām (ētiskajām un tiesiskajām) izvēlēm, atļaušos izteikt aicinājumu gaidāmo svētku sakarā. Izlemjot, kādā stāvoklī sēsties pie stūres, Latvijai tipiskajam tiesiskajam nihilismam šoreiz nekādā gadījumā nav vietas! Jo īpaši tādēļ, ka tautas skaitīšanas rezultāti ir tik ļoti bēdīgi, ka katra Jāņabērna dzīvība un veselība ir ļoti svarīga ne vien viņam pašam, bet visai nācijai. Tātad – nesēdīsimies pie stūres reibumā un noguruši! Tad jau labāk papardes ziedu vēl kādu mirklīti pameklēt... lai nākamajai tautas skaitīšanai labāki cipari.