Arnis Buka, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students, — "Latvijas Vēstnesim"

Īpašuma jēdziens kā sev piederošā iemiesojums ir sens un būtiski nepieciešams cilvēka kā sociālas būtnes eksistencei. Līdz ar cilvēktiesību rašanos tas faktiski ir iekļauts visos normatīvajos aktos, kas garantē indivīda autonomās zonas pastāvēšanu un šīs zonas aizsardzību no valsts varas iejaukšanās. Īpašuma tiesības ir pamats, kas ļāva izveidoties visam mūsdienu sociālo un ekonomisko tiesību kompleksam.

Tādēļ pimajā brīdī īpašuma jēdziens liekas pašsaprotams un komentārus neprasa. Tomēr tiesību uz īpašumu būtība ir ļoti komplicēta un grūti konkretizējama, radot iespējas tiesības uz īpašumu tulkot atšķirīgi.

Svarīgi ir nodalīt tiesības uz īpašumu un īpašuma tiesības. Tiesības uz īpašumu ir plašāks jēdziens, jo to ietvaros eksistē īpašuma tiesības civiltiesiskajā izpratnē, kam klāt jāpievieno tiesību uz īpašumu kā morālu tiesību aspekts. Faktiski tiesības uz īpašumu var definēt kā īpašuma tiesības cilvēktiesību kontekstā.

Īpašuma tiesības kā cilvēktiesības ar tīri teorētiskām konstrukcijām nevar tikt izskaidrotas pietiekami, lai radītu gatavu recepti, kā tās ir jāpiemēro dažādos prakses gadījumos. Konkrētu izpausmi īpašuma tiesības kā cilvēktiesības iegūst tikai tiesu praksē, kad tiesas veido šo abstrakto tiesību ietvarus ar spriedumiem, radot kritērijus, no kuriem var vadīties turpmāk gan pašas tiesas, gan arī indivīdi, lai noteiktu, kādas darbības var tikt uzskatītas par šo tiesību pārkāpumu, bet kādas ne.

Ievērojot īpašuma tiesību sociālo funkciju, īpašuma jēdziens nav vienīgais, kas tiek tulkots un piemērots ar īpašuma tiesībām kā cilvēktiesībām saistītajos tiesu strīdos.