Senāts apstiprināja, ka, izņemot atsevišķus likumdevēja noteiktus gadījumus, mikroliegumu veidošanā dienestam ir rīcības brīvība.

Sugu un biotopu aizsardzības likuma 8. panta otrā daļā ietverts nenoteiktais tiesību jēdziens „labvēlīga aizsardzība”, kas tiesību piemērotājam jāpiepilda ar saturu un jāpieņem lēmums, ar kuru to var nodrošināt. Dienestam ir jāapzina sociālās un ekonomiskās intereses, kuras ar mikrolieguma izveidi varētu tikt ietekmētas. Taču, lai atsvērtu vides aizsardzības interesi, ekonomiskajām un sociālajām interesēm attiecībā uz konkrētas teritorijas izmantošanu ir jābūt nozīmīgām, šaubu gadījumā nosveroties par labu vides aizsardzībai (in dubio pro natura).

Senāts konstatēja, ka apgabaltiesa ir pārbaudījusi, vai konkrētajā gadījumā ir ievērotas rīcības brīvības robežas, kuras noteic Satversmē garantētās cilvēktiesības – tiesības uz labvēlīgu vidi un tām pretnostatītās tiesības uz īpašumu – kopsakarā ar ilgtspējas principu. Tiesa ir secinājusi, ka konkrētajā gadījumā, līdzsvarojot skartās cilvēktiesības, ir iespējams tikai viens pareizs rezultāts – veidot mikroliegumu.

Senāts paskaidro, ka tas, ka mazajam ērglim ir labvēlīgs aizsardzības stāvoklis, nenozīmē, ka sugu nav jāturpina aizsargāt. Bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai ir veicināma sugu un tam piemēroto dzīvotņu saglabātība. Ievērojot lielo sugas populācijas īpatsvaru, Latvija ir īpaši atbildīga par sugas saglabāšanu un pienācīgu aizsardzību arī pasaules kontekstā.

Lieta Nr. SKA-212/2022 (A420220618)