Minētajā lietā pieteicējs kā biedrības „Sabiedriskās politikas centrs Providus” pētnieks, vēloties iegūt pirmās instances tiesas spriedumu krimināllietā, bija vērsies apgabaltiesā, kuras tiesvedībā atradās konkrētā lieta, ar informācijas pieprasījumu.  Savukārt pieprasītās informācijas izsniegšana tika atteikta.

Senāts, izskatījis pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu, kurā noraidīts pieteicēja pieteikums par atteikuma izsniegt pieprasīto informāciju atzīšanu par prettiesisku, atzina, ka atklātā tiesas sēdē izskatītā krimināllietā publiski pasludināts spriedums atzīstams par vispārpieejamu informāciju. Tas nozīmē, ka interesentiem no tiesībām uz informācijas pieejamību izriet tiesības saņemt šādu nolēmumu.

Senāts norādīja, ka tiesības saņemt informāciju ir cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemama sastāvdaļa. Tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir nodrošināt gan personu iespējas pilnvērtīgi īstenot savas tiesības brīvi veidot un paust savu viedokli, gan sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Savukārt demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesas spriešana – tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana. Tāpēc arī tiesu darbam pamatā ir jābūt atklātam un caurskatāmam.

Senāts norādīja, ka likuma „Par tiesu varu” 28.²panta (panta pirmajā daļā nostiprināts princips, ka atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā pieņemts tiesas nolēmums ir vispārpieejama informācija) mērķis ir ne tikai nodrošināt Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā garantētās sabiedrības tiesības uz informācijas pieejamību, bet vienlaikus arī veicināt atklātu lietu iztiesāšanu un tiesas spriedumu publisku pieejamību, kas ir būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu aspekts. Savukārt tiesību uz atklātu lietas izskatīšanu un publiski pasludinātu tiesas spriedumu jēga un mērķis ir nodrošināt tiesas spriešanas caurskatāmību un iespēju sabiedrībai sekot līdzi un analizēt tiesu darbu, lai tādējādi tiktu veicināta sabiedrības uzticēšanās tiesām un lai vienlaikus tiesas procesa dalībnieki būtu pasargāti no tiesas spriešanas slepenībā jeb ārpus sabiedrības uzraudzības. Tāpēc samērīgas atkāpes no lietas izskatīšanas atklātuma pieļaujamas tikai tad, ja konkrētā lietā tiek atzīts, ka lietas izskatīšanas atklātums kaitē citām būtiskām interesēm.

Tādējādi Senāts uzsvēra, ka no tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet pienākums nodrošināt, lai atklātā tiesas procesā izskatītā lietā pasludināts spriedums būtu publiski pieejams. Minētais attiecas ne tikai uz sprieduma rezultātu, bet arī uz tiesas motīviem.

Senāts atzina, ka, pretēji Administratīvās rajona tiesas spriedumā un pārsūdzētajā Tieslietu ministrijas lēmumā paustajam uzskatam, Kriminālprocesa likuma normas nenoteic, ka uz atklātā tiesas sēdē izskatītā krimināllietā pasludinātu tiesas spriedumu būtu izdarāms izņēmums no vispārējās prasības pēc publiski pasludināta sprieduma pieejamības sabiedrībai.

Senāts norādīja, ka tas, ka tiesas spriedums ir viens no krimināllietā esošajiem dokumentiem, pats par sevi nenozīmē, ka tas uzskatāms par daļu no krimināllietas materiāliem arī informācijas pieejamības kontekstā. Nav pamata uzskatīt, ka Kriminālprocesa likuma 375. pants, kas vispārīgi reglamentē krimināllietas materiālu pieejamību, izsmeļoši regulē jautājumu par tiesas spriedumu publisku pieejamību, jo tiesas sprieduma pieejamības jautājuma noskaidrošanai primārā uzmanība ir pievēršama tieši sprieduma publiskumu regulējošajām Kriminālprocesa likuma normām. Savukārt, vērtējot Kriminālprocesa likuma 450., 530. un 531. pantu, Senāts atzina, ka no minētajām tiesību normām izriet skaidra likumdevēja griba noteikt, ka atklātā tiesas sēdē izskatītā krimināllietā tiesas spriedumu pasludina publiski.

Senāts arī pievērsās tam, ka Administratīvās rajona tiesas spriedumā un pārsūdzētajā lēmumā citstarp vispārīgi apgalvots, ka atklātā tiesas sēdēs izskatītā lietā publiski pasludinātam spriedumam nebūtu jābūt pieejamam sabiedrībai, lai netiktu izpausts izmeklēšanas noslēpums un tādējādi netiktu apdraudēta krimināllietas izskatīšana. Tomēr, kā Senāts secināja, ne pārsūdzētajā lēmumā, ne Administratīvās rajona tiesas spriedumā nav norādīts, kā atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā publiski pasludināta sprieduma, tātad tāda, kas jau ir darīts zināms sabiedrībai (piemēram, nolasot to atklātā tiesas sēdē), izsniegšana varētu objektīvi apdraudēt krimināllietas izskatīšanu. Senāts arī norādīja, ka jāņem vērā, ka tas, ka sabiedrības informētība par publiski pasludināta tiesas sprieduma saturu varētu pastiprināt sabiedrības interesi par konkrētas lietas izskatīšanu turpmākajā tiesvedības gaitā, nevar tikt aplūkots kā iemesls, kas traucē lietas izskatīšanu tiesā, jo tiesai, pildot savas funkcijas, ir jāapzinās lietu izskatīšanas atklātības nozīmīgums un jāspēj izskatīt lietu arī tad, ja sabiedrībā paralēli tiek pausti dažādi viedokļi saistībā ar izskatāmo lietu.

Līdz ar to Senāts atkārtoti uzsvēra, ka sprieduma publiska pasludināšana pēc savas jēgas nozīmē to, ka sprieduma saturs tiek padarīts publiski pieejams. Tādējādi, ja tiesas spriedums ir taisīts atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā un pasludināts publiski, tad šāda sprieduma saturam ir jābūt publiski pieejamam.

Savukārt, ja konkrētas lietas apstākļi ir tādi, ka tiesas sprieduma satura publiskošana pirms galīgā nolēmuma stāšanās spēkā varētu apdraudēt lietas izskatīšanu, šādas lietas izskatīšanai būtu nosakāma slēgta tiesas sēde, un tad uz tiesas nolēmuma publiskošanu attiecas citas prasības un tostarp arī dažādi ierobežojumi. Atklātā tiesas sēdē izskatītā lietā publiski pasludināts spriedums varētu tikt aplūkots kā ierobežotas pieejamības informācija tikai kādos īpašos, netipiskos gadījumos, kad konkrēto apstākļu specifiskās dabas dēļ būtu secināms, ka likumdevējs šādu gadījumu nav noregulējis un tāpēc tam nepieciešams īpašs risinājums, lai aizsargātu kādas būtiskas intereses, kuras sprieduma atvasinājuma izsniegšana apdraudētu. 

Senāts lietu kasācijas kārtībā izskatīja sakarā ar pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu. (Lieta SKA-255/2019; A420358416).