2013.gada 30.aprīlī iesniegtajā sūdzībā Pēteris Bērziņš (sūdzības iesniedzējs) apalvoja, ka ir noticis Konvencijas 6.panta pārkāpums, jo kriminālprocesā par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kurā viņš kopš 1999.gada oktobra bija apsūdzētā statusā un kurš tiesai tika nodots 2001.gada decembrī, pirmās instances tiesas spriedums tika pieņemts tikai 2011.gada novembrī, savukārt kasācijas instances nolēmums tika pieņemts 2012.gada novembrī.

Vērtējot šo sūdzību, Tiesa uzsvēra, ka Ludzas rajona tiesa kā pirmās instances tiesa nepārprotami atzina, ka krimināllietas izskatīšana bija acīmredzami un nepamatoti ieilgusi. Tiesa arī konstatēja, ka tieši šis atzinums kalpoja nacionālajām tiesām par pamatu būtiski samazināt sūdzības iesniedzējam piemēroto sodu. Proti, Ludzas rajona tiesa, atsaucoties uz Krimināllikuma 49.¹pantu (Soda noteikšana, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā), kā sodu noteica 40 stundas piespiedu darba, turklāt norādīja, ka sūdzības iesniedzēja pirmstiesas apcietinājumā pavadītais laiks nozīmē, ka šis sods ir pilnībā izciests.

Šo pirmās instances spriedumu atstāja spēkā gan apelācijas, gan kasācijas instances tiesa. Tas ļāva Tiesai secināt, ka nacionālā līmenī sūdzības iesniedzēja tiesību pārkāpums ir pienācīgi atzīts un sūdzības iesniedzējam ir piešķirts pienācīgs atlīdzinājums soda noteikšanā, tādēļ iesniedzējs nav uzskatāms par „pārkāpuma upuri” Konvencijas izpratnē, kā rezultātā viņa sūdzība nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības.

Fakti lietā "Bērziņš pret Latviju"

1999.gada 25.oktobrī tika ierosināts kriminālprocess par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Laikā no 1999.gada 25.oktobra līdz 15.decembrim iesniedzējam tika piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, vēlāk – policijas uzraudzība. 2001.gada 21.decembrī pirmstiesas izmeklēšana tika pabeigta, un lieta tika nosūtīta Ludzas rajona tiesai.

2011.gada 24.novembrī pirmās instances tiesa atzina iesniedzēju par vainīgu Krimināllikuma 318.panta otrajā daļā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005.gada 1.janvārīm) paredzētā nozieguma izdarīšanā. Atsaucoties uz Kriminālprocesa likuma 14.pantu (Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā), Ludzas rajona tiesa konstatēja, ka iesniedzēja tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu nav ievērotas. Atsaucoties uz Krimināllikuma 5.panta otro daļu un 49.¹panta pirmās daļas 1.punktu, pirmās instances tiesa uzskatīja par iespējamu piemērot ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, proti, piespiedu darbu. Ņemot vērā, ka iesniedzējam bija piemērots drošības līdzeklis apcietinājums, pirmās instances tiesa atzina, ka iesniedzējs savu sodu pilnībā izcietis.

2012. ada 7.maijā Latgales apgabaltiesa atstāja spēkā pirmās instances notiesājošo spriedumu. 2012.gada 2.novembrī Augstākās tiesas Senāts noraidīja iesniedzēja kasācijas sūdzību.