ECT spriedums lietā „Sapožkovs pret Latviju”

Tiesa 2014.gada 11.februārī pasludināja spriedumu lietā „Sapožkovs pret Latviju”, atzīstot par pamatotu Aleksandra Sapožkova - iesniedzēja - 2003.gada 5.martā Tiesā iesniegto sūdzību par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas, necilvēcīgas un cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās aizliegums) pārkāpumiem (procesuālais aspekts) Latvijā.

Iesniedzējs Tiesā sūdzējās, ka viņam piederošo mantu kratīšanas brīdī ieslodzījuma vietā pret viņu tika pielietots nesamērīgs fiziskais spēks, nodarot miesas bojājumus, kā arī vēlāk netika nodrošināta efektīva incidenta apstākļu izmeklēšana.

Iesniedzēja prasīto 90 000 EUR vietā Tiesa piesprieda atlīdzību par morālo kaitējumu 4 000 EUR apmērā.

Izskatot iesniedzēja sūdzību, Tiesa noraidīja Latvijas valdības iebildumu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo viņš nebija vērsies civilprocesuālajā kārtībā pret Ieslodzījuma vietu pārvaldi ar prasību par kaitējuma atlīdzināšanu. Tiesa uzsvēra, ka gadījumos, kad ir noticis Konvencijas 3.panta pārkāpums, mantiskas kompensācijas piešķiršana pati par sevi nav pietiekams tiesiskās aizsardzības līdzeklis. Šajos gadījumos valstij ir arī pienākums nodrošināt efektīvu incidenta izmeklēšanu.

Izskatot iesniedzēja sūdzību pēc būtības, Tiesa norādīja, ka nolūkā nodrošināt cietuma drošību un novērst iespējamu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, amatpersonas var pielietot fizisku spēku pret ieslodzītajām personām, tomēr šāda spēka pielietošana nedrīkst būt pārmērīga un var notikt tikai izņēmuma gadījumos. Tiesa, atsaucoties uz tās spriedumu lietā "Grimailovs pret Latviju", uzsvēra, ka šajā lietā nav iespējams izvērtēt pret iesniedzēju pielietotā spēkā samērīgumu, jo valsts atbildīgās iestādes (Daugavgrīvas cietums, Jelgavas cietums, Ieslodzījuma vietu pārvalde un prokuratūras iestādes) nav pienācīgi izmeklējušas iesniedzēja sūdzības nacionālajā līmenī.

Vērtējot veiktās izmeklēšanas efektivitāti, Tiesa norādīja, ka Konvencijas 3.pants ne tikai aizliedz spīdzināšanu, pazemojošu vai necilvēcīgu apiešanos, bet arī uzliek valstij pienākumu veikt efektīvu izmeklēšanu par iespējamu amatpersonas vardarbību pret ieslodzītajām personām.

Atsaucoties uz Tiesas līdzšinējo praksi un Eiropas Komitejas spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas apiešanās vai sodu novēršanai (Komiteja) secinājumiem par tās vizītēm Latvijā 2007., 2009. un 2011.gadā, Tiesa uzsvēra, ka sūdzību par iespējamu vardarbību izmeklēšanā Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonas nav uzskatāmas par neatkarīgām. Tiesa arī uzsvēra, ka šajā lietā izmeklēšanu veica Daugavgrīvas un Jelgavas cietumu izmeklētāji, kas ir hierarhiski padoti Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam, tādēļ izmeklēšana nevar tikt uzskatīta par neatkarīgu.

Turpinot iesniedzēja sūdzības izvērtēšanu, Tiesa norādīja arī uz atsevišķiem izmeklēšanas trūkumiem, proti, par izmeklēšanu atbildīgais Daugavgrīvas cietuma izmeklētājs nenopratināja visas incidentā iesaistītās Daugavgrīvas cietuma amatpersonas.

Visbeidzot, vērtējot prokuratūras iestāžu veikto uzraudzību par Ieslodzījuma vietu pārvaldes izmeklēšanu, Tiesa norādīja, ka prokuratūra galvenokārt atsaucās uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes iepriekš paustajiem secinājumiem un pietiekoši neizvērtēja visus iesniedzēja sūdzībā minētos apstākļus un spēka pielietošanas samērīgumu. Tiesa secināja, ka Latvija nav ievērojusi Konvencijas prasības par institucionālo, hierarhisko un praktisko izmeklēšanas iestāžu neatkarību, lai nodrošinātu efektīvu izmeklēšanu.

Pilns 2014. gada 11. februāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (8550/03) un sprieduma pasludināšanas datums (11/02/2014).  

ECT spriedums lietā „Cēsnieks pret Latviju”

Tiesa 2014.gada 11.februārī pasludināja spriedumu lietā „Cēsnieks pret Latviju”, vienbalsīgi atzīstot par pamatotu Valtera Cēsnieka - iesniedzēja - sūdzību par notiesāšanu uz pierādījumu pamata, kas bija iegūti, pārkāpjot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3. pantā (spīdzināšanas, cietsirdīgas izturēšanās aizliegums) ietvertās garantijas.

Savā 2006.gada 26.janvāra pieteikumā Tiesai, atsaucoties uz 6.panta 1.punktu (tiesības uz taisnīgu tiesu), iesniedzējs apgalvoja, ka viņš ticis notiesāts uz Valsts policijas darbinieku pielietotās vardarbības rezultātā iegūtu un tāpēc kriminālprocesuāli nepieņemamu pierādījumu pamata un  ka pierādījumi kriminālprocesā netika pienācīgā kārtā izvērtēti. Tāpat iesniedzējs sūdzējās par to, ka Augstākās tiesas Senāts atteicās izskatīt viņa kasācijas sūdzību.

Spriedumā Tiesa uzsvēra tās judikatūrā iedibinātos pamatprincipus, proti, ka Tiesai nav jānodarbojas ar pierādījumu pieļaujamības izvērtēšanu; tāpat Tiesai nav jānovērš nacionālo tiesu pieļautās juridiskās un faktu kļūdas. Tomēr Tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai kriminālprocess kopumā atbilda Konvencijā ietvertajām „taisnīguma” garantijām.

Piemērojot šos principus iesniedzēja lietā, Tiesa uzsvēra, ka tādu pierādījumu izmantošana, kas iegūti, pārkāpjot vienas no būtiskākajām Konvencijā nostiprinātajām garantijām - spīdzināšanas aizliegumu - vienmēr radīs nopietnas šaubas par kriminālprocesa kopējo taisnīgumu. Tādēļ liecību, kas iegūtas spīdzināšanas vai cietsirdīgas izturēšanās rezultātā, izmantošana kriminālprocesā būtisku faktu noskaidrošanai visu procesu kopumā padara par prettiesisku.

Tiesa atzīmēja, ka šajā lietā nepastāvēja strīds par to, ka pēc iesniedzēja ierašanās Valsts policijas iecirknī policijas darbinieki nodarīja viņam miesas bojājumus. Rezultātā iesniedzējs uzrakstīja vaļsirdīgu atzīšanos, tomēr turpmākā kriminālprocesa gaitā viņš sevi par vainīgu neatzina. Neskatoties uz to, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta izmantoja iesniedzēja atzīšanos viņa notiesāšanai. Tiesa noraidīja valdības argumentu, ka, vērtējot kriminālprocesa taisnīgumu kopumā, ir jāņem vērā katra konkrētā pierādījuma, tai skaitā, iesniedzēja atzīšanās, nozīme. Tiesa norādīja, ka neatkarīgi no iesniedzēja atzīšanās nozīmes viņa notiesāšanas pamatošanai tās izmantošana par pierādījumu padarīja procesu kopumā par netaisnīgu.

Izdarot augšminēto secinājumu, Tiesa uzskatīja, ka atsevišķi nav jāvērtē iesniedzēja sūdzības par to, ka Latvijas tiesas nebija pienācīgi izvērtējušas citus iegūtos pierādījumus, kā arī par Augstākās tiesas Senāta atteikumu izskatīt viņa kasācijas sūdzību.

Iesniedzējs lūdza atlīdzināt viņam materiālos zaudējumus 9 490 EUR apmērā, morālo kompensāciju 50 000 EUR apmērā, kā arī atlīdzināt ar tiesvedību saistītos izdevumus 5 037 EUR apmērā. Tiesa piesprieda iesniedzējam atlīdzību par morālo kaitējumu 6 000 EUR apmērā un atlīdzību par tiesvedības izmaksām 5 000 EUR apmērā.

Pilns 2014. gada 11. februāra Tiesas sprieduma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas mājaslapā. Lai atrastu spriedumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (9278/06) un sprieduma pasludināšanas datums (11/02/2014).