19. Decembris 2018 15:11
Domnīca / eseja
Latvijas valsts ideja: kāpēc mums būt lepniem?
Dr. iur.
Sanita Osipova
LU Juridiskās fakultātes profesore, Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece

Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas priekšlasījums konferencē “Celtspēja”.

Labdien, Latvija!

Man ir prieks Jūs uzrunāt. Man ir neizmērojams gods, bet jūs zināt, ka nekā neizmērojama nav, viss ir izmērojams. Šodien mans gods jūs uzrunāt ir ierobežots laikā. Un tāpēc es lasīšu, nevis runāšu, lai nezaudētu kādu būtisku lietu mūsu šodienas sarunā.

Kur ir Latvija? Kā mums iet? Vai mums ir nākotne? Jautājumi, kas ir būtiski ikvienam no mums un mums visiem kopā. Tie nosaka mūsu pašpārliecību, izjūtas un nākotnes plānus. Turklāt mēs nemeklējam atbildes uz tiem, bet lietojam sabiedrībā jau esošas sagataves, stereotipus, domu normas, piemēram: “Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Mēs dzīvojam tik slikti, kā vēl nekad! Valsts neko nedara! Jauniešiem te nav nākotnes. Mums ir slikta demogrāfiskā situācija, jo valsts nestimulē dzimstību.” Viskonkrētāk to pirms nedēļas noformulēja kāds pirmā gada tiesību zinātņu students: “Mēs esam bedrē!”

Vai tiešām minora toņiem ir pamats un vieta mūsu prātos?

Es atbildu noliedzoši. Turklāt tas nav mans emocionāli noliedzošais viedoklis, bet gan mana profesionālā pārliecība, balstīta pētījumos un faktos. Mēs neesam bedrē, mēs esam kalnā. Tik augstu kā vēl nekad. Kāpēc mēs neredzam to, ka mēs esam kalnā? Tāpēc, ka apkārt dzīvo cilvēki vēl augstākos kalnos. Tāpēc, ka mēs sagaidām vairāk. Mēs no šī sava kalna redzam nākamos un gribam tos. Turklāt mēs esam pavisam aizmirsuši, kā esam dzīvojuši agrāk. Latviešiem laikam ir Sprīdīša gēns, jo brīdī, kad kaut kur sola neredzētus labumus, mēs esam gatavi nocelties. Turklāt nevis pēc garīgiem labumiem, bet naudu rakt. Piemēram, 19. gs. Krievijas impērijā paklīda baumas, ka pareizticīgajiem dod zemi. Latviešu zemnieki, luterāņi būdami, mainīja ticību, kļuva pareizticīgi, izceļoja uz Sibīriju, tāpēc Sibīrijā ir tās latviešu sādžas. Šai laikā brīvlaistie zemnieki izceļoja ne tikai uz Sibīriju, bet arī uz Brazīliju un ASV. Kāpēc tik maz izceļoja turp? Tāpēc, ka ceļš dārgs un nebija pienācīgas komunikācijas ar tiem, kas nonākuši otrā galā. Nebija sociālo tīklu, kuros ielikt, kā viņi Brazīlijā sauļojās. Tātad – vai izceļošana ir šodienas problēma? Es saku, vēsturiski ne. Kopš latvieši nav dzimtzemnieki, viņi ir izceļojuši – ja bija tāda vēlme un vajadzība, ja viņi redzēja, ka ārā dzīvot ir labāk.

Lai ilustrētu, ka Latvija ir veiksmes stāsts, es izmantošu tikai dažus piemērus. Pirmais, vēsture kā instruments, ar ko kārtot un sakārtot cilvēku galvas. Otrais, mums ir fantastiska valsts iekārta – tiesiska, demokrātiska valsts, bet valsts ir mašīna, ar kuru ir jāmāk braukt. Jūs arī ar “BMW” un “Rolls-Royce” varat iekļūt avārijā. Trešā, dzimumu līdztiesības jautājumos mēs esam pionieri un no mums var pamācīties pārējā Eiropa. Es nestāstīšu par to, ka cilvēku dzīves līmenis caurmērā ir labāks nekā jebkad iepriekš, vienkārši mūsu prasības un cerības, ko mēs gribam saņemt dzīvē, ir būtiski augušas. Tiem, kas nesaprot par, ko es runāju, iesaku noskatīties “Billi” par Ulmaņa laikiem labajiem un “Paradīze 89” par Padomju Savienības ziedu un norieta laiku.

Un tā – sāksim ar vēsturi…

Ikviena valsts lepojas ar savu vēsturi, jo tā parāda tautas gara spēku. Bieži ir jūtams stereotips – vecās valstis, tautas ar garu, diženu vēsturi ir vērtīgākas nekā jaunās, gluži kā vīns vai konjaks. Piemēram, lietuvieši jūtas ievērojami vērtīgāki par latviešiem un igauņiem, jo viduslaiku beigās un jauno laiku sākumā viņiem bija diža valsts no Melnās jūras līdz Baltijas jūrai. Taču arī Latvijai ir vēstures lappuse, ar ko lepoties. Ir diži darbi, taču pagaidām mūsu vēsturē dominē minora toņi, sērdieņu dainas:

“Maza biju, neredzēju,
kā nomira tēvs, māmiņa.”

Kurš aizsāka nabaga latviešu tautas tēla veidošanu mūsu kultūrtelpā un apziņā? Pētot šo jautājumu, es atradu, ka Garlībs Merķelis savā darbā “Latvieši” mūs attēloja kā savtīgus, nodzērušos deģenerātus – vienlaikus minot, ka latvieši jau nav vainīgi, ka viņi tādi ir. Dievs piedod tiem, tie nezina, ko tie dara. Vācu muižnieki, lūk, neparūpējās par latviešu zemniekiem, un tāpēc viņi tādi nabadziņi ir iznākuši. Citēšu Merķeli tiem, kas nesaprot, par ko es runāju:

“Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lielais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrība kā neatļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās vien viņam ir tikums, netikt pērtam viņam ir gods.”

Šo tēlu, kas līdz ar verdzības gadiem, kas Merķeļa darbā parādās kā vācu verdzības gadi latviešu tautai, tālāk attīsta jaunlatvieši. Viņi ved latviešus saulītē, viņi nīst visu vācisko; savai tautai nodarītais kaitējums – viņi paļaujas uz krieviem un krievisko kā glābēju. Tikai mūsdienās vēsturnieki, balstoties jaunajos pētījumos un atklātos faktos, sāk apstrīdēt to, ka latviešu tauta ir vergu tauta, ka nav bijuši nekādi 700 verdzības gadu, ka tā verdzība nav bijusi verdzība, ka tas ir bijis kaut kas cits. Un ka latvieši ar taisnu muguru, vismaz daļa no mums, ir izgājuši šos gadsimtus. Reizē ar to sāk pārskatīt latviešu kā vergu tautas vēsturi. Minorie uzsvari vēsturē un tautas apziņā ir ļoti bīstami tautas identitātei un pastāvēšanai. Tie cilvēkam var likt pārdomāt par to, vai es kā cilvēks gribu piederēt pie tādas deģenerētu sērdieņu tautas vai tomēr meklēt sev citu tautu, kas jau ilgi ir pierādījusi savu spēku un pragmatismu, lai pazustu tajā…

Mēs neesam sērdieņu tauta. Mums ir stalta meita kā liepa. Mums ir dižens tēva dēls kā ozols. Latvijas vēsture ir kā veiksmes stāsts, kas ir jāmāk pastāstīt. Tas ir jādara mums pašiem, jo neviens cits jau nav ieinteresēts celt mūsu pašapziņu. Uzstādījumi šādai vēsturei ir iekļauti Satversmes ievadā.

Vēl tikai pāris vārdu par vēsturi, kāpēc tieši šodien cilvēki latviešu kopienā ar labu vārdu piemin Ulmaņa laikus un postpadomju kopienā – Staļina laikus. Tāpēc, ka abi šie režīmi, kas ierobežoja cilvēku brīvību un neļāva izteikties par valsti, vienlaikus izmantoja propagandu, lai stāstītu labu par valsti un lai veidotu pozitīvu vadoņa kultu. Cilvēkiem nemitīgi tika atgādināts, cik labi viņi dzīvo – piemēram, Padomju Savienībā atkārtoja šos melus tikmēr, kamēr cilvēki noticēja, ka viņi dzīvo laimīgākajā valstī pasaulē.

“Я другой страны не знаю, где так boльно дышит человек!”

Viņi noticēja meliem kā reliģiskai mantrai, ko neapgāž pat tas, ka viņi paši piedzīvo netaisnību, ka viņiem veikalā nav pārtikas. Viņi tic, ka dzīvo vislaimīgākajā valstī. Un, proti, labie Ulmaņa un padomju laiki dzīvo kolektīvajā zemapziņā.

Latvijas valsts vēsture ir gandrīz kā bībeliska plaisa klintī! Mēs esam izredzēta tauta, jo divas reizes ir sabrukušas impērijas, un divas reizes Latvijai ir bijis no sākuma iespējams izvēlēties izveidot savu valsti, pēc tam atjaunot savu valsti. Daudzas tautas tā arī palika mazākumtautības Krievijā ar savu autonomiju vai relatīvi neatkarīgas valstis Krievijas ietekmes zonā mūsdienās. Neatkarības un atkarības saišu – ekonomisko, reliģisko, informācijas un ietekmes telpas – pārraušana ir milzīgs darbs. Mēs piedzīvojam ekonomiskās krīzes tādēļ, ka rāvām saites ar Krieviju. Tas ir darbs, kas ticis darīts kopš neatkarības atjaunošanas un ir jāturpina arī turpmāk. Tā ir Kurbada cīņa ar milzi, kura galvas ataug un ataug…

Reti kurš no mums to zina, ka Pirmā pasaules kara izskaņā bija iespējamas trejas Latvijas! Pētera Stučkas sociālistiskā padomju republika, Andrieva Niedras “Livonija” (Livonija, kas ir Latvijas teritorija kopā ar Igauniju), Tautas Padomes liberāli demokrātiskā Latvija. Mēs varam būt lepni, jo, lai gan mums nebija nedz lielas politiskās pieredzes, ne citu skaidru orientieru, tauta izvēlējās, kā arī liktenis un Dievs atbalstīja liberālas, demokrātiskas un parlamentāras Latvijas izveidošanu.

Ja mēs lepojamies ar Latviju, tad visupirms ir jālepojas ar cilvēkiem, ar tiem, kas to cēla un turpina celt. Vispirms, runājot par Latvijas valsts celšanu, jāmin Latvijas Tautas padome, kas bija pagaidu likumdevēja iestāde un kas savu darbu sāka 1918. gada 17. novembrī, darbojoties līdz 1920. gada 1. maijam. Mūsu valsts gan Tautas padomes, gan Satversmes sapulces laikā tika izveidota kā demokrātiska tiesiska valsts, un mēs šobrīd to nespējam novērtēt. Demokrātiska – tas nozīmē, ka ikvienam no mums ir līdzteikšana, jo mēs esam valsts. Tiesiska – tas nozīmē, ka ikviens var paļauties, ka mums ir instrumenti (vieglāki vai sarežģītāki), lai aizstāvētu savas tiesības tiesas priekšā.

Dzimumu līdztiesība ir zīmols, ar ko mēs varam būt starp “pirmrindniekiem Eiropā”. Jau dibinot Latvijas Republiku, juridiski tika ielikti pamati dzimumu politiskai līdztiesībai – 1918. gada 18. novembrī pieņemtā Tautas padomes platforma piešķir vienlīdzīgas tiesības abiem dzimumiem. Mums šobrīd ir grūti saprast, ko šīs vienlīdzīgās vēlēšanu tiesības nozīmēja, jo mēs šobrīd vairs pat attāli neatceramies, ka Krievijas impērijā sieviete bija ierobežota rīcībspējā. Viņai nebija politiskās pilntiesības, praktiski nevienam nebija, bet sieviete bija ierobežota arī civiltiesībās. Viņa nevarēja slēgt darījumus bez vīra atļaujas, viņa nevarēja stāties darbā bez vīra atļaujas. Viņa nevarēja runāt tiesas priekšā, vīrs pārstāvēja sievu. Ja sievai bija manta, laulības laikā šo mantu pārvaldīja vīrs. Laulības šķiršana tikpat kā nebija iespējama. Mēs esam aizmirsuši, no mūsu atmiņas tas ir izplēnējis, kā tas ir, ka nav dzimumu vienlīdzības un vīrieši lemj par visu, kas notiek. Bērni ir pakļauti tēva varai. Vēl Ulmaņa laika Latvijā, kad ciemiņi atbrauca uz lauku sētu, bērnus istabā nelaida. Bērni palika blakus istabā un pa durvju šķirbu drīkstēja skatīties uz ciemiņiem. Bērni muti nedrīkstēja atvērt tad, kad pieaugušie runāja. Latvijas vēsturē 20. gs. mēs redzam sieviešu tiesību, bērnu tiesību strauju attīstību. Tāpēc patriarhālu kārtību, kurā tās ir ierobežotas, šobrīd varam atrast tikai vecās grāmatās.

Nekas nenotiek pats no sevis. Aiz katra notikuma stāv cilvēki. Arī dzimumu līdztiesība mums neiekrita klēpī. To izcīnīja Latvijas sievietes un vīrieši, kuriem cilvēks bija vērtība, bet vienlīdzība un līdztiesība – dabiska prasība. Man ļoti gribas izcelt Aspaziju, kura, darbojās Satversmes sapulcē. Tikko Latvijas sievietes ieguva vēlēšanu tiesības, uzreiz Satversmes sapulcē tika ievēlētas sešas sievietes. Kā jūs domājat no kura politiskā spēka? Sociāldemokrāti bija tas politiskais spēks, kurš pie Latvijas valsts dibināšanas iestājās par līdztiesību, citastarp arī par dzimumu līdztiesību.

Aspazija Satversmes sapulcē iestājās par laulības šķiršanas brīvību:

“Mums laulība ir svēta, nopietna, mums tā nav paiju lieta. Tikai brīvi cilvēki brīvi vienojas un brīvi šķiras, un tikai tāda laulība ir svēta un morāliska. To es jums saku kā sieviete, un to es jums saku kā tautas audzinātāja. Tas vīrietis, kas aiziet prom no savas sievas, kas iet pa bulvāriem un kafejnīcām, kas piedzeras, kas ir izvirtulis, sievietei nevar patikt, un viņa tādu neturēs… Tā brīvā sieviete, tas jaunais sievietes tips, kurš nāks, nepadosies jūsu aprēķiniem!”

No Satversmes sapulces tribīnes Aspazija, runājot par laulību, lietoja jēdzienus “mēs” un “jūs”. Proporcija zālē bija 144 “jūs” un sešas “mēs”, tomēr “jūs” ieklausījās un sadzirdēja “mēs”. Kā rezultāts tika pieņemts otrais liberālākais un laikmeta garam atbilstošākais laulību likums, laulību šķiršanas likums, par mums liberālāka tajā brīdī bija tikai Šveice.

Kāpēc es saku, ka Latvija ir pionieri Eiropā? Nu, piemēram, tāpēc, ka Lihtenšteina sieviešu līdztiesību un sieviešu vēlēšanu tiesības atzina tikai 1984. gadā. Latvijas atrāviens ir divas vai trīs paaudzes. Jā, starpkaru Latvija iedeva sievietēm vēlēšanu tiesības, bet neiedeva civiltiesisko vienlīdzību. Domājot par padomju tiesībām, vienīgais labais, kas man nāk prātā, ir faktiska, pilnīga dzimumu līdztiesība, pat novedot to līdz absurdam. Un, kad vecā Eiropa runā par dzimumu kvotām, ziniet, mēs to jau esam piedzīvojuši. Kad mani vēlēja Satversmes tiesas tiesneša amatā, es tikos ar tālaika frakcijām, un man uzdeva jautājumu (un tas jau bija pirms septiņiem gadiem), vai es gribētu tikt ievēlēta caur dzimumu kvotām. Es atbildēju: “Es gribu, lai mani ievēl kā gudru juristu, nevis kā sievieti.” Dzimumu kvotas devalvē – ja mēs izceļam dzimumu kā pazīmi, tad mēs jau atkāpjamies no dzimumu vienlīdzības.

Kāpēc es saku – mēs esam lieli savā mazumā? Tāpēc, ka ir izdarīti fantastiski, diži darbi. Atbraucot uz Liepāju cilvēkam, kas par šo ceļu nav braucis divdesmit gadus, ir redzams, kā ir sakārtojusies vide. Mēs redzam, kā no deviņdesmitajiem ir cēlies mūsu dzīves līmenis. Mums ir spilgtas personības kultūrā, zinātnē, mākslā. Galu galā, mēs esam krietni cilvēki. Mēs nepametam savus vecākus, mēs viņus aprūpējam. Mums ir draudzīgas saites, mēs esam lojāli viens otram.

Mēs esam mazi savā lielumā, mēs nenovērtējam to, kas mums ir. Mēs provinciāli peramies, piedodiet man, par “sūdiem”, un uztraucamies par niekiem. Un bieži vien aiz šiem niekiem neredzam lielas lietas, lielas vērtības, fundamentālas vērtības. Vēl mēs esam mazi, jo gaidām ārējus spēkus, kas nāks un sakārtos. Jaunlatvieši teica, ka krievi paglābs no vāciešiem, tagad mēs sakām, ka Eiropas Savienība mūs finansēs un paglābs. Vai tas ir kaut kas jauns?

Nē, mēs esam turpat, kur bijām! Lūk, piemērs! Tūkstoš deviņi simti piecpadsmitajā gadā iecerēts sižets, divdesmit trešajā gadā uzrakstīts kā luga, četrdesmitajā gadā tapis stāsts jaunatnei – Andreja Upīša “Sūnu ciema zēni”. Sūnu ciemā visi bija nelaimīgi – gan bagātie, gan nabagie. Kāpēc? Tāpēc, ka netika galā ar savu dzīvi. Viņiem vajadzēja kādu, kas nāks un radīs brīnumu, palīdzēs tikt pašiem galā ar savu dzīvi. Bet brīnums esam mēs paši, tas, ka mēs šeit esam sanākuši kopā, ka ir spēks, kas organizē šādas tikšanās, lai mēs savā starpā aprunātos un visu saprastu. Nav jau tik traki, kā stereotipos tiek atkārtots, mēs neesam sērdieņu tauta. Mēs esam izdevies projekts! Mēs esam veiksmīga, tiesiska valsts!

Publiska runa vienmēr ir striptīzs. Publiska runa vienmēr ir atkailināšanās, jo ir redzamas runātāja zināšanas, nezināšanas, vērtības, uzskati, drosme, gļēvums – viss, kas ir slēpjams, atklājas tai brīdī, kad mēs sākam runāt.

Ņemiet par labu. Paldies, par uzmanību!

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
STUDENTA VĀRDS
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties